Jaunumi

20 mai
2014

Andrejs Žagars: Kultūra ir valsts drošības jautājums*

*Ar Andreju Žagaru sarunājās Vita Krauja, intervija publicēta LA.lv.

Saruna ar ilggadējo Latvijas Nacionālās operas direktoru, režisoru, partijas “Latvijas attīstībai” biedru Andreju Žagaru.

‒ Zināmai sabiedrības daļai pirmizrāde Operā arvien būs notikums. 30. maijā priekškaru vērs Dž. Verdi opera “Trubadūrs”, kas bija ieplānota vēl jūsu kā Operas vadītāja laikā. Kāds ir jūsu kā režisora stāsta norises redzējums laikā un telpā?

A. Žagars: ‒ No repertuāra politikas viedokļa vajadzēja jaunu Verdi operu. Protams, varējām stāstīt oriģinālo viduslaiku stāstu par diviem karojošiem spēkiem pilsoņu karā kaut kur Spānijā. Bet, tā kā man vienmēr gribējies, lai cilvēku emocionālā uztvere darbotos ar konkrēta vēsturiskā konteksta, vietas un laika piesaisti, manas režisora koncepcijas pamatā ir operas darbības pārcēlums uz Pirmo pasaules karu, uz 1919. gada notikumiem Latvijā. Kad landesvērā dienējošie latvieši sāka apjaust vācu karaspēka patiesos nodomus šeit, Latvijā, viņi atdalījās, taču, kā atradām vēsturiskās bildēs – mugurā palika tās pašas vācu formas, vien vācu zīmīti ķiverē nomainīja ar Latvijas karodziņu. Esmu respektējis autora norādes, ka abi vīriešu kārtas mīlētāji ir augsta ranga militārpersonas, un, tā kā arī Latvijā dzīvoja daudz vācu augstmaņu, tāds ir viens no galvenajiem uzveduma varoņiem grāfs di Luna. Ļoti bieži augstdzimušas sievietes karā nokļuva kā žēlsirdīgās māsas hospitāļos. Tur arī sākas mūsu Leonoras mīlas stāsts ar latviešu izcelsmes vācu landesvērā dienējošo Manriko.

‒ “Trubadūra” pirmizrāde ievērojama arī kā Jāņa Liepiņa debija pie diriģenta pults. Viens no laimīgajiem gadījumiem, kad talantu izdevies laikus ieraudzīt tepat. Vai situācija, kad par mūsu nodokļu maksātāju naudu skoloti solisti, izcilības būtībā dzied svešai publikai, vērtējama vienīgi ar plusa zīmi? 

‒ Ievērojot Eiropas muzikālā darba tirgus normas un kārtību, mēs nevaram atšķirties, mēģinot iegrožot dziedātāja absolūti brīvu izvēli saistīt savu karjeru ar to vai citu Eiropas opernamu. Starptautiski konkurētspējīgos ātri vien pamana pasaulē pazīstamas aģentūras. Manas kadru politikas pamatā vienmēr bijusi jaunu talantu meklēšana, laikus dodot iespēju viņiem sākt veidot savu karjeru, vispirms nodrošinot ar papildu izglītību kā ārzemēs, tā arī mūsu opernamā.

‒ Kādi Latvijas sasniegumi kultūrā vēl, jūsuprāt, ir lepošanās vērti?

‒ Visi mani ārzemju draugi un sadarbības partneri, lai tie būtu holandieši, vācieši vai franči, kas pēkšņi iebrauc Latvijā Dziesmu svētku vasarā, ir pārsteigti – kā mūsdienās var motivēt tūkstošiem jauniešus piecus gadus gatavoties braucienam uz Rīgu, nedēļu nak­šņot skolās uz matračiem un vēl ar tādu fanātismu, vienalga, tveicē saule vai gāž lietus, stundām piedalīties mēģinājumos viena samērā īsa mirkļa dēļ Mežaparka estrādē? Tas ir mūsu apbrīnojamais fenomens, ar ko lepoties. Taču ‒ ja Dziesmu svētkus uzskatām par unikāliem un tie iekļauti UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, jāaptver – ja nerūpēsimies par adekvātu samaksu amatieru kolektīvu vadītājiem, mūsu ārkārtīgi skaistā tradīcija var izsīkt. Ja plāno paaugstināt vispārizglītojošo skolu pedagogu atlīdzību, būtiski neaizmirst viņu kolēģus mūzikas un mākslas skolās.

Līdzās pasaulē atzītiem dziedātājiem un izpildītājmāksliniekiem, kuriem nav valodas barjeru nokļūšanai pasaules apritē, mums vienmēr bijuši izcili rakstnieki un dzejnieki. Taču, ja nav valsts programmas viņu darbu tulkojumiem svešvalodās, kā tas ir Skandināvijā un citur, mēs kā maza nācija šo sava valsts tēla veidošanas instrumentu nekad nespēsim pienācīgi izmantot. Mūsu tautas unikāls fenomens ir interesanta glezniecība visa 20. gadsimta garumā, taču katastrofāli pietrūkst laikmetīgās māk­slas muzeja kā telpas pēdējās desmitgadēs tapušo darbu krājuma veidošanai un izlikšanai publikas apskatei. Lepojamies ar Gaismas pili, bet būtiski tālāk attīstīt Latvijas kultūras mantojuma digitalizācijas projektu. Mums nav tik daudz turīgu cilvēku kā vecās Eiropas valstīs, taču ir tādas personības kā Boriss un Ināra Teterevi, Jānis Zuzāns un vēl daži, kas sāk dalīties savā labumā ar sabiedrību kultūras nozarē. Tādēļ valstij būtu jādomā par mecenātisma novērtējumu un atbalstu. Noteikti vajadzētu veicināt vasaras festivālu kustību Latvijas novados, kam mums ir gan talanti, gan piemērota vide. Kultūras dzīve nedrīkst koncentrēties tikai Rīgā. Man ir neizprotami, ka Rīgas pašvaldība iztērējusi tik daudz līdzekļu Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas īstenošanai, taču šī starptautiski nozīmīgā notikuma publicitātei un reklāmai piešķirtie 1,3 miljoni eiro neveiksmīgi rīkotā konkursa dēļ tā arī netika izmantoti paredzētajam mērķim, un rezultātā par mūsu kā Eiropas kultūras galvaspilsētas notikumiem neuzzina tik daudz tūristu, un tagad pārsvarā par šiem notikumiem varam priecāties gandrīz tikai mēs paši.

‒ Par daudz ko no jūsu teiktā kultūras nozare jau iestājusies, un tur nebūtu ko iebilst, taču – bieži vien labās ieceres atduras uz neatbildētu jautājumu – kur rast līdzekļus?

‒ Uzņēmējdarbības vides sakārtotībā un tai labvēlīgā nodokļu politikā. Diemžēl pie mums līdz šim noticis tā – līdzko valsts sajutusi, ka nākamā gada budžetā pietrūks naudas, tūlīt paceļ nodokļus. Mainīt nodokļus drīkst tikai vienreiz gadā un ieviest – pēc gada. Un redzēsiet – ienākumi no nodokļiem palielināsies.

Einars Repše ir atzinis, ka viņa valdības laikā pieņemtais lēmums pārtraukt Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) sasaisti ar akcīzes nodokli bijusi kļūda. Tagad VKKF finansēšanas princips ir pirmais un svarīgākais mūsu partijas kultūras nozares attīstības programmā. Kultūras finansējumam ir jābūt neatkarīgam no mainīgās politiskās vides situācijas. Daudziem princips, ka lielāks kaitīgo ieradumu īpatsvars sabiedrībā nodrošina pieaugumu kultūras budžetam, var likties amorāls. Tomēr, šķiet, daudz amorālāk ir nācijas identitātes pamata – kultūras – finansējumu dažādu politisku un ekonomisku apstākļu dēļ nolemt samazināt par 72 procentiem, kā tas notika 2010. gadā attiecībā pret 2008. gadu. Eiropā kultūra joprojām tiek uzskatīta par nacionālas nozīmes atbildību un lielā mērā tiek dotēta no valsts. VKKF ir vienīgā institūcija Latvijā, kas centralizēti finansē kultūras satura radīšanu visās kultūras nozarēs. Tāpēc ir nepieciešams garantēt institūcijas finanšu avota neatkarību no politiskās konjunktūras, kā arī panākt ievērojamu budžeta pieaugumu. Pārņemot šobrīd Igaunijā īstenoto modeli – 3,5% no cigarešu un 3,5% no alkohola akcīzes nodokļa, kā arī 46% no azartspēļu nodevas – VKKF budžets pārsniegtu 23 miljonus eiro. Šobrīd tas ir tikai 6,6 miljoni eiro. Lai gan Igaunijā atšķirībā no Latvijas caur VKKF tiek finansētas arī nacionālas būves un sporta nozare, kultūras budžets Latvijā tik un tā ir apmēram divas reizes mazāks. Turklāt bieži vien VKKF konkursā līdzekļu trūkuma dēļ finansējumu nacionālas nozīmes projektiem spiež meklēt arī Kultūras ministrija. Esmu pārliecināts, ka adekvāts finansējums kultūrai ir arī valsts drošības jautājums, jo tikai kultūra cilvēkā veido tēvzemes mīlestību, kuru nevar radīt melīgiem līdzekļiem kā padomju laikā.

‒ Runājot par naudas avotiem un to izlietošanu, sabiedrībā ir palikusi diezgan sāja pēcgarša pēc Operai nelabvēlīgā finanšu audita. 

‒ Es nepiekrītu, ka tas bija Operai nelabvēlīgs. Jā, nenoliedzu, bija nepilnības, taču – nekādu likuma pārkāpumu. Arī neatkarīgais auditors “Ernst & Young” veica funkciju auditu par 2012. gadu un apstiprināja, ka Opera ir labi pārvaldīta organizācija. Es Operu atstāju bez nodokļu parādiem, ar pozitīviem finanšu rādītājiem. No 2000. līdz pat 2008. gadam Operā valdīja izaugsme, kuru apstādināja krīze. Taču, atklāti runājot, Operas un citu Latvijas teātru juridiskais statuss – Valsts kapitālsabiedrība – ir nekur citur Eiropā nesastopams hibrīds, kas neveicina māksliniecisko attīstību.

‒ Desmit gadu laikā, kopš Latvija iestājusies Eiropas Savienībā, neviens mūsu deputāts nav izteicis vēlēšanos strādāt Kultūras un izglītības komitejā, kā to pašreiz darāt jūs. 

‒ Kultūra ir nācijas pamats. Adekvāts finansējums kultūrai ir tikpat vitāli nepieciešams kā finansējums bruņotajiem spēkiem vai atbalsts jaunajiem uzņēmējiem. Tieši kultūra veido valsts tēlu, kas kā magnēts pievelk investorus, tūristus, ienes naudu valstī.

Kultūra Eiropā un Amerikā parasti piesaista ne vien radošo, bet arī politisko un biznesa eliti, nodokļu maksātājus, kuri ierodas vai uz visām ievērojamākajām pirmizrādēm, festivālu atklāšanām, kur bieži uzstājas Latvijas mūziķi. Šīs izcilības veido visas Latvijas tēlu. Pēdējo mēnešu laikā esmu bijis daudzās Latvijas pilsētās, redzu, cik ļoti nepieciešams finansējums mūsu kultūras projektiem. Piemēram, ES programmas “Radošā Eiropa” 1,4 miljardi eiro gadā uz visām Eiropas Savienības valstīm varbūt nav tik daudz, bet viss atkarīgs no katra paša aktivitātes konkursā. Tā kā minētā programma balstās uz pārrobežu jeb starpvalstu sadarbību un nefinansē tikai nacionālas nozīmes objektus, Latvijas kultūras projektu radītājiem ir būtiski atrast sadarbības partnerus citās valstīs. Kad biju Operas direktors, kopā ar desmit citiem partneriem no Eiropas operteātriem un festivāliem iestājāmies pārrobežu projektā “Eiropas operu akadēmiju tīkls”, saņemot no ES vairākus miljonus uz pieciem gadiem, ko izmantojām jauno talantu izglītošanai. Veiksmīgi piemēri ir arī mūsu Latgales vēstniecība “Gors” Rēzeknē un Vidzemes koncertzāle “Cēsis”, kas piesaistījušas Eiropas reģionālo fondu finansējumu.

‒ Kādi ir jūsu radošie plāni?

‒ Strādāju pie Riharda Štrausa operas “Salome” iestudējuma, kas faktiski jau ir nodots, un pirmizrāde paredzēta 9. oktobrī Honkongā. Pēc tam 2015. gada janvārī “Salome” kā kopražojums ar Slovēnijas opernamu vērs priekškaru Ļubļanā. Mans aģents patlaban veic pārrunas ar Romas operu par “Pīķa dāmas” vai “Lucia di Lammermoor” iestudējumu. Taču radošo ieceru intensitāte, protams, atkarīga no Eiroparlamenta vēlēšanu rezultātiem.