Jaunumi

25 aug
2020

Andris Bačkurs: Sociālā joma Rīgā ir krīzes priekšvakara gaidās?

Traģiski ir tas, ka Latvijas sabiedrības sociālās nevienlīdzības rādītāji pārsniedz vidējos rādītājus Eiropas Savienībā. Domājot par cipariem, nedrīkst aizmirst, ka aiz cipariem un rādītājiem ir cilvēki! Aptuveni ceturtā daļa Latvijas iedzīvotāju pakļauti nabadzības riskam. Tam ir īpaši pakļauti viena vecāka un daudzbērnu ģimenes, kā arī mūsu seniori.

Sociālā nevienlīdzība nav abstrakts rādītājs: tas ietekmē veselības aprūpes, izglītības pieejamību, mājokļu kvalitāti un citas cilvēku dzīves jomas un darbības sektorus. Sociālā nevienlīdzība ik dienas samazina mūsu iespējas dzīvot pārtikušu un stabilu dzīvi.

Neskatoties uz to, ka sociālās nevienlīdzības problēma nekur nav pazudusi,  pēdējos gados Rīgā ir relatīvi samazinājies Sociālās nozares budžets no 9,7 % 2009. gadā līdz 7,3 % 2020. gadā. Ja tā vēl nav krīze, tad kas? Tas nozīmē, ka sociālā nozare ne tikai nespēj pilnā apjomā realizēt akūti nepieciešamās atbalsta programmas, bet arī paši sociālā nozarē strādājošie ir soļa attālumā no soļa pāri nabadzības slieksnim.

Līdz ar to nākas uzdot jautājumu vai Rīga ir tikai ēkas, parki un koncertzāles? Rīga ir pilsēta cilvēkiem, kuri jāatbalsta, lai viņi varētu sniegt savu ieguldījumu pilsētai un tās attīstībai! Rīgā ir daudz cilvēku, kuri savu darba mūžu ir veltījuši šai pilsētai un ir pelnījuši sagaidīt atbalstu!

Neskatoties uz to, ka Rīgā pie varas bija Saskaņa un GKR un vienmēr stāstīja, ka Rīgā sociālā joma ir svarīga, tomēr skaitļi parāda pretējo, kur Sociālās nozares budžets procentuāli ir samazinājies gadu no gada. Tas ir saistīts ar to, ka vairums cilvēku un īpaši bijusī Rīgas domes vadībā uzskatīja, ka tēriņi sociālajā jomā ir izdevumi, savukārt tēriņi sabiedriskajā transportā, skolu un kultūras namu remontos ir investīcijas. Pilnīgas muļķības! Es uzskatu, ka gudri tēriņi sociālajā un veselības nozarē Rīgā patiesība ir ilgtermiņā ieguldījumi. Manuprāt, iepriekšējai domei piemītošā augstprātīgs domāšanas veids ir jāmaina! Nav pareizi, ka visas Latvijas galvenajā ekonomiskajā centrā – Rīgā, kur ir tik liels nodokļu slogs un nodokļu ieņēmumi, čakli un pašaizliedzīgi sociālās un veselības nozares darbinieki saņem neadekvāti zemu atalgojumu, kas ir:

  • Sociālie darbinieki 850 Eur;
    • Aprūpētāji RSAC 610 Eur;
    • Bērnu aprūpes un audzināšanas iestādes audzinātājs 580 – 610 Eur;
    • Medmāsas 703 Eur.

Vai ar šādam algām, mēs nepasākam, ka šo cilvēku darbs ir maznozīmīgs? Jo kā par darbu, kuru ne kurš katrs spēj darīt dienu no dienas, gadu no gada, var maksāt mazāk par vidējo algu Rīgā?! Līdz ar to šobrīd Rīgā ir izveidojusies situācija, ka sociālājā un veselības nozarē strādājošie ir soli no tā, ka pašiem būs nepieciešami sociālie pabalsti. Tas arī norāda uz to, ka vairums cilvēku nav aizdomājušies, ka mēs paši nonāksim nākotnē tādā situācija, ka mums būs nepieciešama aprūpe mājās vai pansionātā, kur sociālajam vai veselības nozares strādājošajam būs jābaro no karotītes vai jānomazgā. Pie tam katru gadu mūsu sabiedrība noveco, kas nozīme to, ka ar vien vairāk cilvēkiem senioru vecumā būs nepieciešams pansionāts vai aprūpe mājās. Taču pie esošās situācijas mēs nevaram nodrošināt senioriem pilnvērtīgu un cilvēkcienīgu dzīvi, jo rindā uz pansionātu šobrīd gaida 457 cilvēki, kā arī katru gadu pieaug mājas aprūpes izmaksas.  Līdz ar to nepieciešams sociālajā jomā ieguldīt pat par trešdaļu vairāk, lai sociālās jomas tēriņi – investīcijas cilvēkos sastādītu 10% no Rīgas domes budžeta. Manuprāt svarīgs ir nevis pabalstu skaits, bet gan tāds sociālais darbs, kas palīdz cilvēkiem izrauties no nabadzības, bērniem augt veselīgās ģimenēs un senioriem – būt aktīviem un noderīgiem. Palielinot sociālās nozares budžetu mēs spēsim nodrošināt:

  1. Lielāku sociālajā un veselības nozarēs strādājošo atalgojumu,
  2. Ilggadējo darbinieku motivēšanu atbilstoši darba ieguldījumam un kvalitātei;
  3. Jaunas darba vietas sociālajā un veselības nozarēs;
  4. Dienesta dzīvokļus sociālajā un veselības nozarēs strādājošim;
  5. Lielāku finansējumu esošajiem sociālās nozares pakalpojumiem un līdz ar to šo pakalpojumu labāku pieejamību rīdziniekiem.

Veicot investīcijas cilvēkos - palielinot sociālās nozares budžetu, mēs spēsim nodrošināt, ka sociālā joma Rīgā netiek nolaista un degradēta. Mums kopīgiem spēkiem ir jāpanāk ka tiek nodrošināts pienācīgs atalgojums sociālajā un veselības nozarē strādājošiem, lai viņiem pašiem nebūtu jāstājas rindā pēc sociālajiem pabalstiem. Ir jāsamazina rindas pansionātos un jāpalielina finansējums citiem sociālajiem pakalpojumiem, kuriem tās trūkst, bet pēc kuriem pieaug pieprasījums - cilvēku skaits, kuriem nepieciešami šie pakalpojumi. Rīgas domei ir jānodrošina un jāpārliecinās,  ka socialie pakalpojumi Rīgā ir kvalitatīvi un palīdz mūsu cilvēkiem – rīdziniekiem!