Jaunumi

11 aug
2020

Vai līdz Jeruzalemei tālu?

Tā sauktās vēsturiskās diskusijas mēdz reizēm pārsteigt ar to, cik maz runātājus patiesībā interesē vēsture. Klasisks paraugs šeit ir nesenais Vladimira Putina raksts žurnālā The National Interest. Ir kļūdaini domāt, ka šis teksts tiešām ir par Otro pasaules karu. Kaut arī tur tiek izmantota vēsturiska leksika, patiesībā tas ir par šodienu, par to, cik pašreizējai Krievijas varai dikti gribas atgriezties Jaltas–Potsdamas pasaulē ar dažu lielvalstu skaidrajām "ietekmes sfērām".

Paradoksāli, bet līdzīgi maldināti tiek arī tie, kas piedalās Arta Sveces aizsāktajā diskusijā par Blaumaņa "Skroderdienu" attiecībām ar antisemītismu. Artis Svece Satori.lv 25. jūnijā rakstīja: "Un droši vien arī mums pienāks brīdis, kad būs atklāti jārunā par to, kādi tad mēs vēlamies būt un ko mums iesākt ar pretrunām mūsu priekšstatos un attieksmē.

Domāju, ka kultūras mantojuma izvērtējumā viena no pirmajām tēmām varētu būt Blaumaņa "Skroderdienas Silmačos"." Bet nra.lv, 30. jūnijā Elita Veidemane to komentēja: "Sveces kungs toties pareizi uzdod jautājumus: "Ko mums ar to visu iesākt? [..] Atbildēšu: ar Blaumani, filmām, saldējumu un šahu – nedarīt neko. Tieši tāpat kā ar visu pārējo, kas kaut kādiem "progresīvajiem" ākstiem šķiet "rasistisks"." Arī te runa pamatā ir par mūsdienu Latviju, tās vietu 21. gadsimta pasaulē un attieksmi pret liberālo globalizāciju. Tomēr reizēm šādas diskusijas rada arī vēlmi mazliet "paurķēties" pa veciem tekstiem, lai saprastu – kādas tad ir bijušas latviešu inteliģences attiecības ar antisemītismu?

 

Dažas pārdomas rodas, atsperoties no tām pašām Blaumaņa "Skroderdienām". Vispirms, komēdijas vairāk par citiem dramaturģijas žanriem sakņojas neformālā ikdienas komunikācijā – ar visām tās klišejām un stereotipiem. Pie šādas komunikācijas līdz pat mūsu dienām pieder t.s. etniskie joki, no sērijas "bārā ienāk krievs, vācietis un amerikānis". Šie visās sabiedrībās sastopamie joki ir klasificēti un pētīti. Daži pētnieki apgalvo, ka specifisku etnisko joku izplatība esot saistīta ar sabiedrības modernizāciju, kas rada kolektīvos priekšstatus par, pirmkārt, "skopajām un alkatīgajām" un, otrkārt, "dumjajām un provinciālajām" minoritātēm.

Pie pirmajām piederētu, teiksim, skoti Anglijā, ķīnieši Dienvidaustrumāzijā vai ebreji vairumā Eiropas valstu. Pie otrajām – čukči Krievijā, poļi ASV, austrumfrīzi Vācijā, beļģi Francijā vai (Jēkaba Zvaigznītes savulaik izgudrotie) malēnieši Latvijā. Šādi etniskie joki lielākoties ir vulgāri un daudz ko pasaka par stāstītāju: caur joku plēšanu bieži tiek kompensēta paša runātāja sociālas mazvērtības un nedrošības sajūta. Tomēr apgalvot, ka jebkurš etnisks joks neizbēgami noved pie rasisma un pat genocīda, ir ļoti pārgalvīgi. Etnisko joku mērķis reti ir zvēriska naida objekts. Tādēļ tie, kas nosoda Blaumaņa komiskos ebreju tēlus, varētu sev pavaicāt: vai to pašu mēs būtu gatavi apgalvot par šodien plēstajiem jokiem par igauņiem? Vai līdz Tallinai tālu?

 

Tas gan nebūt nenozīmē, ka latviešu kultūrai būtu svešs antisemītisms. Taču, pirmkārt, Blaumaņa dzīves laikā tā bija samērā margināla parādība; otrkārt, skatīties vajadzētu kurp citur, nevis uz Blaumani. Te nepieciešams īss ekskurss ideju vēsturē. Latviešu tautiskā kustība savos pirmsākumos bija samērā apgaismota un demokrātiska, tādēļ tā nosodīja antisemītismu un saskatīja ebrejos sabiedrotos. Tam par liecību lai kalpo Ādolfa Alunāna luga "Icigs Mozess" (1872), tāds sava veida Lesinga "Nātana Gudrā" lokalizējums ar dzīvesgudrā ebreja tēlu centrā. Protams, ilgi nebija jāgaida, un topošajā latviešu "labajā sabiedrībā" parādījās arī pirmie antisemīti, kuri savā nepatikā pret "žīdiem" lielākoties ķēmojās pakaļ vietējiem vāciešiem. Ja mani pieraksti nemelo, agrīnākais no tādiem ir Georgs Māters (jeb Māteru Juris) ar savu Baltijas Zemkopi (iznāca 1875–1880).

Politiski ietekmīgāks bija tālaika "galvenais latviešu politiķis", Rīgas Latviešu biedrības ideologs Fricis Veinbergs, kurš savos tekstos jau sāka saistīt ebrejus ar revolucionāro sociālismu "žydokomuna" labākajās tradīcijās un pēc 1905. gada revolūcijas pat mēģināja brāļoties ar agresīvi judofobisko krievu melnsimtnieku Puriškeviču. Pa kādam negatīvam ebreja tēlam var atrast Jāņa Purapuķes, Poruka un Andrieva Niedras darbos. Arī visi Blaumaņa ebreji nav gluži tik nevainīgi kā Ābrams, Zāra un Joske. Tomēr jāatzīst, ka antisemītisms latviešu sabiedriskajā domā līdz pat Pirmajam pasaules karam bija visai margināls – jo vairāk tādēļ, ka kreisi demokrātiskās idejas to asi nosodīja. Uz kopējā Eiropas fona, kur tieši ap gadsimtu miju daudzviet dzima reāli rasistiskais antisemītisms kā politiska masu ideoloģija ar genocīda virstoņiem, tas bija patīkams izņēmums.

 

Šā izņēmuma cēloņi prasītu rūpīgu izpēti, taču iespējamas divas hipotēzes. Vispirms, latvieši tobrīd nekala plānus par "etniski iztīrītas" valsts izveidi, kurā ebreji varētu tikt uzlūkoti kā kaut kas nepareizs un tādēļ apkarojams. Antisemītiskās kustības Vācijā, Polijā un citur, kuras vēlāk realizējās fašistiskās formās, Latvijā vēl nebija aizsākušās, tādēļ arī starpkaru perioda antisemītisma incidentiem Latvijā bija diezgan vārgas saknes. Otrkārt, latviešiem etniskais "cits" līdz pat starpkaru periodam bija vietējie vācieši, kas paši bieži bija antisemīti. Tādēļ, koncentrējot politisko enerģiju uz vienu pretinieku, ebreju tēma tā arī nekļuva par tik nozīmīgu nacionālās ideoloģijas elementu, kā tas bija, teiksim, Krievijā, Polijā vai Vācijā.

Diemžēl antisemītisms ir kopīgs Eiropas fenomens ar katastrofālām sekām. Tieši tādēļ arī attieksme pret to mūsdienu Eiropā ir kļuvusi par savdabīgu demokrātiskās higiēnas jautājumu: ja jūs nespējat par to runāt un histēriski noliedzat tā klātbūtni savā vēsturē, jūs kļūstat aizdomīgs. Arī Latvijā par to noder parunāt, vēlams, mierīgi un analītiski – pat tad, ja Blaumanis nav tas labākais sākumpunkts šādai sarunai.