Nupat uzrunā [partijas Latvijas attīstībai pilnsapulcē, red.] minējāt, ka ir svarīgi apzināties sevi kā Rietumeiropas sastāvdaļu. Kāpēc tas ir tik būtiski?
Mēs bieži vien Eiropu Eiropas Savienības kontekstā redzam kā tādu palīdzības institūciju, bet ir jāapzinās, ka esam tās sastāvdaļa, ne tikai daļa ģeogrāfiski. Tāpēc varam daudz ko panākt, prezentējot savu valsti un ar augstās kultūras starpniecību bruģējot ceļus uzņēmējiem un politiķiem. To ir parādījušas Latvijas izcilības, kuri jau strādā un realizē savu radošo darbību Rietumos vairāk nekā dzimtenē. Protams, viņi šo ļoti svarīgo misiju veic netieši, jo viņi nav algoti un sūtīti Eiropā nest Latvijas vārdu un kultūru. Taču, būdami no Latvijas un uzsverot to savās intervijās arī lielajos medijos, viņi Latvijas vārdu nes pasaulē un rāda, ka esam Rietumeiropas kultūras sastāvdaļa. Ne tikai Eiropas kontekstā, bet arī, piemēram, Simfoniskais orķestris, Nacionālā opera, Radio vai Valsts koris dodas kā kolektīvs uz Latīņameriku, Āzijas vai Āfrikas valstīm, kur ļoti bieži iespaids par valsti veidojas tikai no šī kultūras konteksta. Honkongā vai Makao cilvēki ir atzinuši, ka interese apskatīties kartē, kur ir Latvija, viņiem rodas tikai pēc mūsu viesizrādēm. Gribētos arī, lai vide un izglītības sistēma būtu izcilības un talanta atbalstoša – ar stipendijām, meistarklasēm un sūtīšanu uz labām augstskolām ārpus Latvijas. Mazai valstij ir būtiski saprast, kurās nozarēs varam justies kā lielvalsts. Atļaušos varbūt ļoti ambiciozi teikt, ka kultūras nozīmē mēs varam justies kā kultūras lielvalsts.
– Ko vēl kultūra var sniegt ne tikai sabiedrībai kopumā, bet arī uzņēmējiem?
Tieši to, ko es teicu – bruģēt ceļu politiķiem –, jo tā ir Eiropas un pasaules tradīcija, ka lielie mūzikas festivāli vai lielo teātru koncertzāļu īpašie koncerti un pirmizrādes vienmēr pulcē arī tās valsts politisko un biznesa eliti, ne tikai no mūzikas mīļotājus. Piemēram, Eiropas ekonomikas un monetārās politikas komisārs Hoakins Almunja devās uz vizīti Latvijā, lai runātu ar Valdi Dombrovski, bet tad sarunas par ekonomisko krīzi novirzīja par mūziku, jūsmojot, kā tik mazai valstij var būt tik izcila dziedātāja kā Elīna Garanča vai tāds diriģents kā Andris Nelsons. Jo tas viņu patiesi interesēja.
– Un kāpēc izlēmāt pievienoties tieši Latvijas attīstībai?
Pirmkārt, es saņēmu ļoti konkrētu uzaicinājumu. Arī programma mani pārliecina. Es sajūtu, ka šeit varbūt nav tik daudz sabiedrībā atpazīstamu cilvēku, kas grib vēlreiz pamēģināt darboties citā politiskā spēkā, kā arī redzu, ka te ir daudzi jaunās paaudzes uzņēmēju, juristu u.c. nozaru pārstāvju. Enerģija, kas šeit virmo, liecina par to, ka viņi te nav nākuši, lai kļūtu atpazīstami, un jau ir veiksmīgi mazākos vai lielākos biznesos, savā nozarē. Šie cilvēki tiešām nāk, lai kaut ko mainītu, un nevis tik daudz kritizētu vai noliegtu jau esošo, bet darītu labāk. Mani pārliecina – godīgi sakot, pat emocionālā līmenī – , ka runas ir tik dažādas, savā starpā neatkārtojas, balstītas uz nākotnes perspektīvu, vīziju un attīstību.
