Diemžēl realitātē izaugsmes augstos rādītājus galvenokārt nodrošina patēriņš jeb tas, ka iedzīvotāji vienkārši diezgan cītīgi un regulāri tērē savu naudu. Tomēr ikviena tērēšanas iespējas ir ierobežotas. Vēloties piedzīvot stabilu ilgtermiņa izaugsmi, ir jāattīsta ražošana.
Ja 2013.gadā ekspluatācijā netiktu nodots Rīgas 2. termoelektrocentrāles otrais energobloks, investīcijas ražošanā Latvijā faktiski līdzinātos 1990.gadu sākuma rādītājiem. Protams, mēs turpinām „apgūt” Eiropas Savienības kārtējo dāvinājumu – struktūrfondu līdzekļus. Diemžēl šo fondu noteikumi neparedz iespēju risināt visu uzņēmēju vajadzības. Piemēram, gandrīz neiespējami ir iegūt līdzekļus, lai attīstītu jaunas vidējas vai lielas ražotnes, efektīvi atjauninātu esošas ražotnes u.tml.
Patlaban Latvijas 2.pensiju līmeņa dalībnieki ir uzkrājuši teju divus miljardus eiro lielus līdzekļus. Lielākoties tie tiek lietoti citu valstu nepārdomātās budžeta politikas finansēšanai – proti, pērkot parādzīmju vērtspapīrus, kas sniedz ļoti niecīgu finansiālu atdevi. Pirms lielās ekonomiskās krīzes šādu politiku varēja attaisnot ar nepieciešamību rūpēties par ieguldījumu drošumu, bet parādzīmju tirgus sabrukums pēdējos gados ir apliecinājis arī šādas pieejas riskus. Piemēram, Latvijas pensiju fondu pārvaldnieki bija iepirkuši arī „superdrošās” Grieķijas un Kipras parādzīmes.
Latvijas sabiedrībai līdzīgi kā citur Eiropā ir tendence kļūt arvien vecākai, tāpēc pasākumi, kas tiek veikti, lai tagad strādājošie varētu cerēt uz pieklājīgu pensiju, ir nepietiekami. Ir jātiecas šos līdzekļus ne tikai likt iedzīvotājiem piespiedu kārtā uzkrāt, bet arī – atbildīgi pavairot.
Uzskatu, ka viens no instrumentiem, kā to izdarīt, ir veidot Ražošanas attīstības fondu, kas piedāvātu iespējas jaunu ražotņu attīstībai – gan aizņēmumus, gan līdzinvestīcijas, gan ieguldījumus kapitālā -, radot jaunas darba vietas, kā arī preces un pakalpojumus ar pievienoto vērtību.
Šis fonds tiktu finansēts, izlaižot valsts garantētas obligācijas, un strādātu tikai kopā ar kvalificētu un pieredzējušu finanšu starpnieku (komercbankas, riska kapitālisti), kas piedalītos ar savu līdzfinansējumu un arī līdzrisku. Tas nozīmē, ka risks naudu zaudēt būtu minimāls. Par to liecina arī Latvijas Garantiju aģentūras pieredze, kura pēc līdzīgiem principiem administrē daudz mazāko Eiropas fondu finansējumu, un neizdevušos projektu skaits ir mazs.
Šī ideja nav nekas jauns un ģeniāls. Šāds vai līdzīgs modelis – ieguldīt pensiju fondu līdzekļus ražošanas attīstībā – darbojas Norvēģijā, Somijā, Nīderlandē un citās Eiropas valstīs. Ražošanas attīstības fonds kopā ar finanšu starpniekiem katru gadu varētu ieguldīt Latvijas ražošanā apmēram 350 miljonu eiro. Tas vairāku gadu laikā ļautu būvēt jaunas ražotnes vai krietni palielināt jaudu aptuveni 1000 ražotnēm, radot desmit tūkstošu augstāk par vidējo apmaksātu darba vietu.
Tāpēc uzskatu, ka šādu iespēju (protams, rūpīgi atlasot finanšu starpniekus un novēršot citus potenciālos riskus) būtu tuvredzīgi neizmantot. Sevišķi ņemot vērā to, ka Latvijas sabiedrībai ir nepieciešama ātra tautsaimniecības izaugsme. Tas ir vienīgais ceļš, kā nodrošināt to, ka pārtrūkst Latviju iztukšojošā emigrācija, un esam gatavi nākotnes izaicinājumiem, kurus rada ilgstoši vājā demogrāfiskā situācija Latvijā. * Raksts publicēts portālā Ir.lv
