Sabiedrības “temperatūra”Pēc DNB Latvijas barometra pētījumiem 2013.gada oktobrī (Nr.63) tagadnes un nākotnes vērtējumu indeksi kļuvuši pat kritiskāki. Tagadnes vērtējuma indekss mēneša laikā nokrities par 1 punktu (no -29 līdz -30), bet nākotnes – par 3 punktiem (no -1 līdz -4). Jāpiebilst, ka 2013.gada septembrī sniegts pēdējo pāris gadu laikā kritiskākais nākotnes vērtējumu. Vēl kritiskāks tas pēdējoreiz bija 2011.gada novembrī (-7).
Tas varētu šķist dīvaini, jo Latvijas iekļūšana no finanšu krīzes tiek uzskatīta par sekošanas cienīgu veiksmes stāstu.
Taču nekā dīvaina šeit nav, jo šādam noskaņojumam ir acīmredzami ekonomiski iemesli. Pērnā gada nogalē veiktais socioloģisko pētījumu aģentūras SKDS pētījums liecina, ka vairāk nekā trešdaļa Latvijas iedzīvotāju uzskatāmi par ļoti trūcīgiem, bet 10% aptaujāto nepietiek naudas pat pārtikas iegādei. Viens no galvenajiem iemesliem ir joprojām plaši izplatītā, nospiedošā parādu nasta.
Latvijas rezidentiem izsniegto kredītu apjoms 2012.gada oktobrī, saskaņā ar Latvijas bankas datiem, bija 10.4 miljardi latu. Tas ir tuvu gada laikā valstī radītā iekšzemes kopprodukta apjomam. Salīdzinājumā ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu, tas gan bija samazinājies par 11%. Arī 2013.gadā rezidentiem izsniegto kredītu atlikums turpināja samazināties (-8.2%) un oktobrī tas bija 9.5 miljardi latu. It kā jau loģiski – “treknajos” gados saņemtie kredīti daudzkārt pārsniedza to, ko gan iedzīvotāji, gan uzņēmumi, gan valsts kopumā varēja objektīvi atļuties no reālo ekonomisko un finanšu iespēju viedokļa. Kredītu atlikuma samazinājums arī liecina par banku sistēmas mēģinājumu šo kredītu atlikumu sabalansēt ar reālo tautsaimniecības pelnītspēju, kura joprojām ir pārāk zema, lai būtu iespējams uzņēmumus un iedzīvotājus kreditēt vismaz tādā pat apmērā, kādā tiek atmaksāti jau agrāk saņemtie kredīti ar procentiem.
Uzņēmumi joprojām augsta riska zonāPar to liecina arī kapitāla un kreditoru attiecības uzņēmumu bilancēs. Tā, ja 2010.gadā visu Latvijas komersantu saistības 2.6 reizes pārsniedza to kapitālu, tad 2012.gadā šī attiecība bija samazinājusies nedaudz un saistības joprojām bija 2.1 reizes lielākas par pašu kapitālu. Biznesa praksē par maksimāli pieļaujamo kapitāla un saistību attiecību (finanšu līdzsvaru) tiek uzskatīta proporcija 1:1.
Mokoši lēnā finanšu līdzsvara atgūšanās liecina, ka Latvijas uzņēmumiem ir vai nu nepietiekama pelnītspēja, zems kapitāla uzkrāšanās temps, vāja investīciju plūsma, vai viss kopā. Tiešām, statistikas atskaites liecina, ka vidējie rentabilitātes rādītāji Latvijas uzņēmumos pēdējos gados tikko pārsniedz 2%. Līdz ar to svarīgākais avots, kas veicinātu uzņēmumu kapitalizācijas (vērtības) līmeņa palielināšanos un finanšu līdzsvara izlīdzināšanos, ir stipri nepietiekams.
Savukārt ārvalstu investoriem uzņēmumi ar tik zemu rentabilitāti nav interesanti – šim rādītājam nevajadzētu būt zemākam par vismaz 10-12%. Tas pats sakāms par kapitāla atdevi, kura pēdējos gados tikko pārsniedz 6% līmeni. Arī šim rādītājam, lai pievilinātu investīcijas, jābūt vismaz divkārt lielākam. Zemie uzņēmumu ekonomiskie un finanšu rādītāji izskaidro arī banku piesardzību. Tādēļ paredzams, ka tendence, bankām faktiski izņemot naudu no Latvijas ekonomikas, saglabāsies vēl vismaz vairākus nākamos gadus, iespējams lielāko daļu vai pat visu NAP-2020 periodu. To visu apsverot, rodas jautājums – vai šādā situācijā daudzinātais ekonomiskais izrāviens nav kaut kas no mākoņu stumšanas teorijas?
Ekonomika nav Lieldienu ola.Lai rastu objektīvu vai vismaz ticamu atbildi uz šo jautājumu, vispirms vajadzētu tikpat objektīvi novērtēt pašreizējo reālo Latvijas ekonomisko situāciju. Ir jābeidz ekonomisko situāciju kā Lieldienu olu krāsot visās varavīksnes krāsās un godīgi jāatzīst, ka, neskatoties uz virkni nenoliedzami pozitīvu pārmaiņu ekonomikā, runāt par veiksmes stāstu, maigi izsakoties, nozīmē panākumus stipri pārspīlēt.
Arī par ekonomikas stabilizāciju un attīstību varam runāt visai nosacīti, vismaz no ilgtermiņa viedokļa. Šķietami pozitīvos dažus makroekomiskos rādītājus, uz kuriem atsaucas veiksmes stāstu sludinātāji, diemžēl neveido veselīga ekonomika, kuras pamatā būtu spēcīgs uzņēmējdarbības sektors un pārtikušas mājsaimniecības. Kā varējām pārliecināties no iepriekš minētajiem rādītājiem, situācija ir drīzāk pretēja.
Investīcijas nenāk, jo mums tās nepatīk.Arī viens no galvenajiem potenciālajiem ekonomiskā izrāviena virzītājiem – ārvalstu tiešās investīcijas (ĀTI), saskaņā ar Latvijas bankas datiem, attiecībā pret IKP pēdējā laikā arvien vairāk sarūk. Ja 2011.gada sākumā šīs investīcijas veidoja 5-6% no IKP, tad 2013.gadā (I-III ceturkšņi) šis rādītājs vairs nepārsniedza 3%.
Īstenībā Latvijas ekonomikai noturēties “virs ūdens” vairāk palīdzējusi tā ārvalstu investīciju daļa, kas saistīta ar uzturēšanās atļaujām saistītajos nekustamajos īpašumos. Dažiem šādas investīcijas pagalam nepatīk un tiek pieprasīts šo kārtību vispār atcelt. Kā viens no argumentiem tiek minēts Spānijas piemērs, kur uzblīdušais nekustamā īpašuma burbulis plīsa 2008.gadā. Šis salīdzinājums gan nav īsti korekts, lai gan taisnība, ka Spānijas ekonomika nozaru ziņā ir visai vāji diversificēta.
Tomēr pārkarsusī Spānijas nekustamā īpašuma sfēra drīzāk bija sekundāra šīs valsts ekonomikas problēma. Primārais krīzes faktors drīzāk bija daudzās nelielās, vāji uzraudzītās Spānijas provinču bankas, kuras nekontrolēti dalīja kredītus nekustamo īpašumu attīstītājiem, līdzīgi, kā tas bija arī Latvijā. Tām tad arī radās nesamērīga ekspozīcija attiecībā uz aktīviem nekustamo īpašumu jomā. Savukārt lielākās Spānijas bankas ar diversificētu starptautisko kredītu portfeli un profesionālu korporatīvo pārvaldību, kā, piemēram, Banco Santander, vai BBVA, pasaules finanšu krīzi pārvarēja pat veiksmīgāk, nekā vairums Lielbritānijas vai ASV banku.
Spānijas piemērs arī liecina, ka ne jau ģeogrāfiskai naudas izcelsmei ir nozīme, ja vien tā iegūta legāli, bet gan tam, kā tiek pārvaldītas finanšu institūcijas, kur tā konkrētajā brīdī ir “nosēdusies”. Tādēļ nav nekāda pamata arī tām brīžiem dzirdamajām bažām, ka tik mūs nepiemeklē Kipras liktenis. Mums nevis jānorobežojas no naudas ieplūdes banku sektorā, bet tieši otrādi, tā ir jāpiesaista, vienlaicīgi attīstot bankas par drošām, labi pārvaldītām un pienācīgi uzraudzītām finanšu institūcijām. Tas ir tāpat kā ostās vai dzelzceļā – nevienam taču vēl nav ienācis prātā, ka tur jāierobežo kravu plūsma, jo pieaugot to apjomam, droši vien pieaugs arī kontrabandas kravu iespējamība. Tā vietā jāstiprina muita un citas attiecīgās iestādes.
Savukārt, pēc finanšu krīzes ieviestie daudz stingrākie banku uzraudzības pasākumi visur pasaulē, kā arī banku apvienošanās būtiski ierobežo bezatbildīgu masveida kreditēšanas iespējamību. Tādēļ bažas par nekustamā īpašuma burbuļa veidošanos sakarā ar uzturēšanās atļauju izsniegšanu ir pārspīlētas. Pat Jūrmalas centrālajā, prestižākajā daļā greznas vasarnīcas joprojām mijas ar pussapuvušiem graustiem, kuru vienīgie iemītnieki ir žurkas un bomži.
Protams, neviens jau arī neapgalvo, ka uzturēšanās atļaujas pret investīcijām būtu tas burvju resurss, kas radīs ekonomisko izrāvienu. Taču tās aizliedzot, ko šī brīža situācijā liksim vietā? Kaut kā nemana starp mums nevienu, kas pret investīcijām spētu piedāvāt kaut ko citu, piemēram, kaut ko līdzīgu Nokia vai Skype idejām, kuras parasti rodas industrijās ar simtiem vai pat tūkstošiem konkurētspējīgu uzņēmumu un spēcīgu zinātnisko un eksperimentālo bāzi. Runa šajā gadījumā ir par tirgū komerciāli noturīgām un vismaz 10-15 gadus pelnīt spējīgām inovācijām, nevis tikai agrīnām, kaut arī spožām idejām, kas drīz vien tiek pārdotas citu valstu korporācijām. Tā daži kļūst pārtikuši, bet ekonomika kopumā to pat nesajūt.
Nauda tomēr apgrozās.Jaunām idejām, tehnoloģijām, zinātnes attīstībai, strādājošo kvalifikācijas paaugstināšanai, publiskā sektora reformām, infrastruktūras sakārtošanai utt, tika paredzēta ievērojama Eiropas Savienības fondu finansējuma daļa. Vēl iepriekšējā vidējā termiņa plānošanas periodā – 2007.-2013.gados Latvijai minētajiem mērķiem tika piešķirti 4.53 miljardi eiro. Diemžēl, ņemot vērā jau iepriekš apskatītos ekonomiskos rādītājus, labākajā gadījumā varam runāt par visai viduvējiem šīs naudas izmantošanas rezultātiem.
Tādās strauju ekonomisko attīstību noteicošās jomās kā zinātne, augstās tehnoloģijas, inovācija u.c., Latvija citu ES valstu vidū joprojām turpina pīties astē. Tas ir likumsakarīgi, jo lielākā daļa Latvijas pētniecības institūtu, kā rāda neatkarīgu ekspertu nesenie pētījumi, ir tik vārgi, ka tos vienkārši jālikvidē.
Vēl viens no nozīmīgākajiem dzīvības avotiem Latvijas ekonomikai ir arī naudas pārvedumi, kurus saviem ģimenes locekļiem sūta ārvalstīs strādājošie Latvijas iedzīvotāji. Tie stimulē iekšzemes pieprasījumu, ko atspoguļo strauji augošais mazumtirdzniecības apgrozījums. Tas pēdējos gados krietni apsteidz strādājošo vidējā darba samaksas pieauguma tempu. Arī šis resurss pamazām vien izsīks, ģimenēm aiz Latvijas robežām apvienojoties, ja vien ārvalstīs strādājošie nesāks masveidā atgriezties dzimtenē.
Arī cits bieži minētais “veiksmes stāsta” lepnums – eksports, nobāl, līdzko salīdzinām to ar importa apjomu. Pēdējais pērnā gada laikā vien pārsniedza eksportu par 15-20 procentiem, bet valsts maksājumu bilances tekošais konts pēdējo 3 gadu laikā ir bijis hroniski negatīvs.
Pat tajās jomās, kur Latvija gadu simtiem baudījusi un prasmīgi izmantojusi dabas vai ģeogrāfiskās priekšrocības, kā, piemēram, tranzītā, ir vērojams, ja ne gluži regress, tad pozīciju atdošana kaimiņu konkurentiem. Naudas plūsma šajā jomā draud būtiski sarukt, ja vien konkurētspējas nostiprināšanai Latvijas ostās un dzelzceļā, kā arī saistītajās nozarēs netiks investēts, uzlabojot arī to pārvaldi.
Problēmu saknē slēpjas attīstības dzinulis.Ir viena problēma, kas vieno visas iepriekš apskatītās negācijas un būtībā ir to kopējā sakne.Tās ir lēnās strukturālās reformas daudzās, savstarpēji saistītās ekonomikas un sabiedrības dzīves jomās. Tieši sistēmiskas, konsekventas tautsaimniecības reformas ir ekonomiskā izrāviena īstais dzinējspēks.
Par reformām Latvijā ticis tik daudz runāts, ka tā piesaukšana vietā un nevietā jau sen nevienam neko neizsaka. Tas tādēļ, ka reāli pārsvarā notiek daļēji, fragmentāri pielabojumi, kā novecojušam auto modelim, lai tik tas pabrauktu “ar vēju” vēl kādu gabaliņu. Dažās jomās, kā, piemēram, izglītības sistēmā, reformas iestrēgušas pilnīgā bezcerībā nolaidības, nekompetences vai pat atklātas pretdarbības dēļ pašas sistēmas iekšienē.
Situācija nav daudz labāka arī veselības jomā – šeit tāpat jūtama pretestība jebkādām izmaiņām, nevienam nepiedāvājot citas alternatīvas, izņemot, protams – dodiet vairāk naudas. Izliekamies nesaprotam, ka naudas nevar būt vairāk situācijā, kad naudas pelnītāju kļūst arvien mazāk, bet tērētāju skaits arvien pieaug.
Savukārt pelnītāju daļā – uzņēmējdarbības sfērā notiek īsti brīnumi. Noderīgas, ekonomisko izrāvienu tiešām veicinošas reformas, kā, piemēram, mikrouzņēmumu statusa ieviešana ar stimulējošu nodokļu režīmu, drīz vien tiek nomainītas ar tādām nodokļu “reformām”, kas praktiski pilnībā sagrauj visu iepriekš sasniegto. Ne par kādu attīstību, kur nu vēl ekonomisko izrāvienu šādā situācijā nevar būt ne runas. Īstenībā tas ir pilnīgs strupceļš.
Par iespējamajiem problēmu risinājumiem, lūdzu, lasiet nākamajā šī raksta daļā.
