Fundamentālām problēmām vajadzīgi atbilstoša mēroga risinājumiMums beidzot jāsāk saprast dažas pavisam vienkāršas lietas. Pirmā, ka jāsāk skaitīt jau gadu desmitus, kad attīstības ziņā patiesībā muļļājamies gandrīz uz vietas, klupdami krisdami pinamies Eiropas astē gandrīz visās dzīves jomās. Vai vēl joprojām tas nevedina uz dziļāku nojausmu, ka kaut kas mūsu valstī fundamentāli nav kārtībā?Tas nozīmē, ka, lai mainītu situāciju, nepieciešami fundamentāli risinājumi – bez radikālām strukturālām reformām nekāda reāla ekonomiskā izrāviena, vismaz tāda, kas atspoguļotos arī sabiedrības ikdienas dzīves līmenī, nebūs, lai ko tur šķietami nerādītu atsevišķi analītiķu iemīļoti makroekonomiskie rādītāji.Par šīm reformām un attīstības virzieniem jāvienojas nevis tikai nebeidzamos ķīviņos iegrimušo politisko partiju līmenī, tam jābūt plašam atbalstam pilsoniskajā sabiedrībā kopumā. Šie reformu virzieni un to būtība jau sen tiek diskutēti.
Minēsim dažus no tiem.1. Valsts pārvaldes reforma.Pašreizējās valsts pārvaldes sistēmas vietā, kura rīcībspējas ziņā vērtējama kaut kur pa vidam starp viduvēju un sliktu, mums nepieciešama vismaz vidēji laba. Tas iespējams tikai konsekventi ieviešot vienu no svarīgākajiem demokrātiskas valsts pamatprincipiem – varas sadalīšanu. Tas nozīmē izpildvaras un likumdošanas nošķiršanu.Nav pieļaujama maskētu surogātvaras institūciju pastāvēšana kā koalīcijas padomes vai tamlīdzīgi, kur sabiedrībai neskaidrā veidā tiek pieņemti valstiski svarīgākie lēmumi, īstenībā pretlikumīgā veidā, bet oficiālajā izpildvaras institūcijā – Ministru kabinetā, tie tiek formāli “apštempelēti”. Sabiedrībā šajā jomā jau izvirzīti daudzi reformu priekšlikumi, sākot ar Ministru prezidenta un Valsts prezidenta, iespējams, arī atsevišķu Saeimas funkciju pārskatīšanu, beidzot ar Satversmes preambulas revīziju un citu sadaļu koriģēšanu. Šie priekšlikumi ir ļoti dažādi. Tagad no tiem vajadzētu izveidot loģisku kopumu.
2. Viens no galvenajiem valsts pārvaldes reformas virzieniem ir arī administratīvi teritoriālās reformas turpināšana un pabeigšana – pašvaldību otrā līmeņa atjaunošana, to patstāvības un lemtspējas paaugstināšana. Šo reformu mērķis ir vēl vienas demokrātiskas valsts iezīmes – subsidiaritātes principa lomas būtiska palielināšana. Šī principa būtība – valsts centrālās institūcijas veic tikai tās funkcijas, kuras objektīvu iemeslu dēļ nevar īstenot pašvaldības.Praksē tas nozīmē daudzu valsts pārvaldes funkciju izglītības, veselības, infrastruktūras attīstības un citās jomās, kuras šobrīd ir Ministru kabineta un ministriju pārziņā, nodošanu pašvaldībām, nodrošinot šo funkciju veikšanai arī attiecīgu resursu bāzi. Pašreizējā viena līmeņa (novadu) administratīvi teritoriālā sistēma, ja neskaita atsevišķas pašvaldības, gan ekonomisko (nepietiekams mērogs), gan pārvaldes (vāja administratīvā kapacitāte) bez regulāras “centra” palīdzības pat ar pašreizējām funkcijām tiek galā ar grūtībām. Tādēļ pasaulē arī ir izdomātas hierarhiskas organizatoriskās struktūras, kas ar sarežģītu,daudzdimensionālu funkciju kopumu tiek galā efektīvāk.
3. Izglītības un zinātnes reforma, tās orientācija uz cilvēciskām, demokrātiskas sabiedrības vērtībām – patstāvība, atbildība, iejūtība, sadarbība, uzņēmība, patriotisms, altruisms u.c., sākot jau no bērnudārza. Mums pašreizējās viduvējās izglītības vietā nepieciešamas vismaz pāris izcilas Eiropas līmeņa universitātes, kas balstītos uz reformētām skolām, kurās mācību procesu un saturu nosaka skolotāji, nevis ierēdņi, kā tas notiek, piemēram, Somijā.Zinātnes pamats ir universitātes, kur gan pasaules līmeņa akadēmisku pētnieku, gan inovatīvu uzņēmumu aizmetņi profesoru vadībā aizsākas jau studentu vidū.
4. Veselības reforma. Ieviešama obligātā veselības apdrošināšana. Katrs vispirms pats ir atbildīgs par savu veselību un tās saglabāšanu visas dzīves garumā. Veselības sistēma pārveidojama tā, lai tās pamatā būtu konkurētspēju veicinošs un uz patērētājiem orientēts apdrošināšanas tirgus, kad aprūpes kvalitāti regulē nevis ierēdņi, bet sabiedrības pieprasījums.Tas nozīmē konkurenci gan starp pakalpojumu piedāvātājiem (medicīnas iestādēm), gan arī apdrošinātājiem. Visi iedzīvotāji, kas sasnieguši 18 gadu vecumu, veic noteiktu iemaksu, kas „pa taisno” nonāk viņu izvēlētajā apdrošināšanas kompānijā vai fondā līdzīgi, kā tas jau šobrīd notiek ar otrā un trešā līmeņa pensiju plāniem. Mazturīgajiem ir jāparedz šīs maksas kompensācija, piemēram, kā Nīderlandē, līdz 50%, bet bērnu apdrošināšanu apmaksā valsts.
5. Latvijas uzņēmumu vairumam, kā tas izriet no iepriekš minētajiem finanšu rādītājiem, pēc iespējas ātrāk jāizkļūst no finanšu riska zonas, kurā tie jau ilgstoši atrodas. Pretējā gadījumā nākamajā ekonomiskā cikla lejupejošajā fāzē (nešaubīsimies, tāds agrāk vai vēlāk atkal pienāks), atkārtoti piedzīvosim lielu maksātnespējas un bankrotu vilni, strādājošo atlaišanu, masveida bezdarbu kombinācijā ar baismīgu valsts budžeta deficītu, kam neizbēgami sekos ilgstošs, mokošs stingras taupības režīms un stagnācijas periods.Tādēļ mums jāsaprot, ka privātā uzņēmējdarbības un publiskā sfēras ir kā divi pa stāvu kalna kori kāpjoši alpīnisti, saistīti ar vienu un to pašu drošības auklu. Ja tie rūpējas tikai katrs par sevi un nedomā par otru, pie mazākās kļūmes abi gāžas bezdibenī.Par savu finanšu stabilitāti, protams, jārūpējas vispirms uzņēmumiem pašiem. Taču uzņēmumu un valsts attiecības vistiešāk saskaras nodokļu jomā – šī ir tā svarīgākā drošības aukliņa, no kuras atkarīgs – abi ekonomisko ciklu virāžās noturēsies, jeb abi kritīs. Citu variantu nav. Tādēļ svarīgs starp pusēm ir pastāvīgs dialogs un sarunās nolemtā pienācīga pildīšana. Tam pat ir paredzēta institūcija – Nacionālā trīspusējās sadarbības padome (NTSP), kuras galvenā funkcija ir, citēju – tā “koordinē un organizē trīspusējo sociālo dialogu starp darba devēju organizācijām, valsts institūcijām un arodbiedrībām, lai saskaņotu šo organizāciju intereses sociālajos un ekonomiskajos jautājumos, tādejādi garantējot sociālo stabilitāti valstī”.Tā kā šī funkcija līdz šim īstenojusies pagalam neapmierinoši, būtu jāpārskata veids, kā sociālo partneru NTSP sarunās nolemtā pildīšana tiek nodrošināta.
6. Kultūra un sports. Līdz ar izglītību šīs ir jomas, kur sabiedrība veidojas radoša, inovatīva, enerģiska un uzņēmīga. Tas ir ļoti augsts ilgtermiņa mērķis. Taču bez šīm īpašībām nav ko cerēt ne uz kādu ekonomisko izrāvienu.Šajās jomās ne tik daudz nepieciešamas strukturālas pārmaiņas, cik investīcijas tādos projektos, bez kuriem arī Rīga nevar pretendēt uz Ziemeļeiropas metropoles statusu. Runa ir par mūsdienīgu koncertzāli, laikmetīgās mākslas muzeju, Dziesmusvētku kompleksu, sporta stadionu un citām kultūras un sporta būvēm Rīgā un Latvijas reģionos. Pasaules prakse rāda, ka investīcijas šajās jomās ir ekonomiski vismaz tikpat efektīvas kā izglītībā vai veselībā.No visa iepriekš teiktā nevajadzētu izdarīt secinājumu, ka Latvijā šobrīd viss ir tik slikti, ka sliktāk vairs nevar būt. Runa ir par kritisku situācijas izvērtēšanu. Tieši problēmu un trūkumu objektīva un savlaicīga izpratne palīdz veidot racionālu, ilgtspējīgu un dinamisku valsts attīstības politiku. Tā ne vienmēr nozīmē vecā sagraušanu un tūlītējas revolucionāras pārmaiņas, lai gan dažkārt jāpieņem arī krasāki un sāpīgāki lēmumi. Tomēr biežāk tās ir pakāpeniskas, bet labi pārdomātas un nepārtrauktas esošās sistēmas izmaiņas ar skaidru gala mērķi. Mums taču tas pa spēkam.
