Tai tika dots uzdevums – izvērtēt tik liela mēroga traģēdijas tiešos un netiešos cēloņus, glābšanas darbu un seku likvidēšanas procesu, atbildīgo dienestu un amatpersonu rīcības efektivitāti, kā arī pārskatīt normatīvo regulējumu būvniecības, publisko iepirkumu un civilās aizsardzības jomā.
Šī iecere bija laba. Tā apliecināja, ka Latvijas sabiedrība ir gatava modernizēt tiesiskumu tā dažādajās izpausmēs, balstoties uz citu valstu pozitīvo pieredzi un ilggadējiem pētījumiem. Diemžēl šis mēģinājums cieta sakāvi.Tomēr šī ideja vēl joprojām virmo gan politiskajās, gan sabiedriskajās sarunās. Iespējams, ir jāatjauno diskusija par sabiedriskās komisijas nepieciešamību.
Taču vispirms ir jāatbild uz jautājumu– kāds ir šādas komisijas mērķis? Atbilde ir ļoti vienkārša – atjaunot taisnīgumu un ļaut iesaistītajām pusēm izprast notikušo, uzņemties atbildību, kā arī izjust nožēlu un spēt piedot. Sabiedrisku komisiju veidošana pēc traģēdijām, kas morāli ietekmē lielu sabiedrības daļu, ir starptautiski atzīta prakse. Komisijas uzdevumam jābūt nevis tiesiskajai izmeklēšanai, bet gan tieši morāles principu analīzei un samierināšanās panākšanai. Tikai atklāts visu iesaistīto pušu dialogs var mazināt to kaitējumu, ko uz visu sabiedrību var atstāt šādas traģēdijas.
Atjaunotajam taisnīgumam, kura realizācijas līdzeklis ir sabiedriskā komisija, ir filozofiski tiesisks kodols. Komisijas darbs ir ar vienošanās, mediācijas un cietušo iedrošināšanas dialoga palīdzību aptvert notikušās traģēdijas apmērus, kā arī nepieciešamību atlīdzināt upurim nodarīto kaitējumu ne tikai materiāli, bet būtiskākais – morāli. Sabiedrībai ir jāizprot notikušā cēloņi, lai mainītu katra indivīda, sabiedrības un arī valsts attieksmi, kas nākotnē var palīdzēt izvairīties no šādām traģēdijām. Šāda pieredze ir aktuāla visā pasaulē – Dienvidāfrikā pēc Marikanas traģēdijas 2012. gadā, Norvēģijā pēc Breivika apšaudēm, ASV pēc katras apšaudes skolās, lielveikalos, pat Ziemeļīrijas konflikta risināšanā vai Izraēlas un Palestīnas attiecību skaidrošanā.
Emocionālais un psiholoģiskais traģēdijas iespaids var būt daudz plašāks un ilgstošāks par faktiskajām sekām, atstājot gadiem ilgu negatīvu efektu uz cietušajām personām. Pētījumi un prakse Kanādā, Dienvidāfrikā un it īpaši Skandināvijā jau, sākot no 1970.gada, ir atspoguļojuši, ka sabiedriskās komisijas kā taisnīguma atjaunošanas līdzeklis veicina cietušo morālo atgūšanos un ļauj ātrāk un veiksmīgāk tikt pāri nodarījumam. Sabiedrības iesaiste ir būtisks aspekts samierināšanās procesā, ļaujot personām, kas ir pāridarītājas, ar sabiedrības atbalstu uzklausīt cietušos un viņu ģimenes, lai mainītu savu attieksmi un meklētu iespējas notikušā seku mazināšanai. Vainīgajām personām ir jāizprot netaisnība, ko tās ir nodarījušas, un jāveido dialogs, lai efektīvi realizētu taisnīguma atjaunošanu un kaitējuma novēršanu. Būtiska ir abu pušu – vainīgā un cietušā – līdzvērtīga iesaiste un attieksme pret notikušo, ar vēlmi izprast sekas un mainīt attieksmi pret vainu, nodarījumu un taisnīgu atlīdzinājumu.
Fokuss tiek likts uz nodarīto kaitējumu personām un attiecībām, nevis uz tiešu likuma pārkāpumu. Rezultāts ir adresējams ne tikai uz cietušajiem un vainīgajiem, bet uz visu sabiedrību kopumā, tās apziņas un izpratnes veidošanu, piedošanas un dziedēšanas jūtu izveidi jeb atbildību. Iespējams, šāda fokusa neveidošana ir iemesls Zolitūdes traģēdijas sabiedriskās komisijas sagrūšanai. Tās mērķos skaidri tika definēts tiesiskās izmeklēšanas aspekts, nevis morālo principu analīze un samierināšanās, kuras rezultātā puses nonāktu pie dialoga, kas ļautu realizēt kaitējuma mazināšanu.
Šādas komisijas mēdz saukt arī par sabiedriskajām konferencēm vai riņķiem. Kaitējuma nodarītājs ar cietušajiem piedalās grupu sanāksmēs ar sabiedrības locekļu iesaisti un vadību. Un sabiedrību tās plašākajā izpratnē, nevis valdības ieceltu personu loku. Atjaunošanās aplis ļauj traģēdijas izraisītājam paust nožēlu un cietušajiem līdz ar visu sabiedrību pieņemt šo nožēlu, izrunājot visus apstākļus un emocijas, kas būtu šķērslis tālākai darbībai vai komunikācijai. Šādas sarunas, konferences un fokusa grupas ietver ne tikai diskusijas par notikušā apstākļiem, bet arī aktīvu sabiedrības (ģimeņu, atbalsta grupu, policijas un tieslietu ekspertu), cietušo un vainīgo darbību. Risinājuma meklēšanu, nevis nosodījuma kultivēšanu vai vainas noliegšanu.
No minētā var izsecināt, ka sabiedriskajām komisijām caur atjaunotā taisnīguma prizmu ir daudz augstāks mērķis – proti, atlīdzināt noziedzīgā nodarījuma upuru zaudējumu un veidot nodarītāja izpratni par traģēdijas destruktīvajiem aspektiem. Vai mūsu sabiedrība ir gatava nevis vienkāršai faktu analīzei bez plašas sabiedrības iesaistes, bet morāli augstākai darbībai un publiskam dialogam – tas paliek atvērts jautājums. Līdz šim notikušais rāda, ka sabiedrībai ir nepieciešams morālais taisnīgums un diskusija par notikušo plašākā lokā, tādēļ Latvijai ir jāmācās no veiksmīgiem piemēriem visā pasaulē, kas ļauj attīstīties tiesiskumam ar tiešu sabiedrības iesaisti. Mūsdienu sociāla taisnīguma izpratne ir savas formēšanās sākuma posmā, bet jebkuram sākumam ir jābūt pamatotam ar vēsturisku pieredzi un precīzu izpratni par mērķi un uzdevumu, ko būtu jārealizē kopējas izaugsmes vārdā. Piemēri mums ir tepat blakus, ir tikai jāmāk uz tiem pareizi lūkoties.
