No
valdības pārstāvju un dažu ekonomistu puses pēdējā laikā
arvien biežāk tiek izteikti viedokļi par nepieciešamību Latvijā
paaugstināt nodokļus. Kā arguments tiek minēts, ka “nodokļu
līmenis Latvijā ir 25% no IKP, kas ir Āzijas valstu līmenī,
savukārt sociālās prasības gribam ziemeļvalstu līmenī, kur
nodokļu slogs pret IKP ir 40% apmērā un, ka šāda situācija nav
ilgtspējīga” (V.Dombrovskis).
Arī
finanšu ministrs A.Vilks izteicies, ka nodokļu līmenis Latvijā ir
pārāk zems un tie jāpaugstina. Vēlāk gan viņš savus izteikumus
nedaudz mīkstināja uzsverot, ka par nodokļu paaugstināšanu
vajadzētu uzsākt diskusijas un, ka ne šīs valdības, ne Saeimas
laikā nodokļi paaugstināti netikšot – iespējams, tuvējo Saeimas
vēlēšanu taktisko apsvērumu dēļ.
Vispirms
jāizsaka nožēla, ka prominentas autoritātes ekonomikā jauc (vai
nejauši?) divas savstarpēji saistītas, tomēr dažādas lietas –
nodokļu līmeni un valsts budžetu. Nodokļi ir fiskālās politikas
instrumenti un tiem nav tiešas sasaistes ar IKP. Tāda ir valsts
budžetam. Ja runājam par pēdējo, tad var piekrist, ka budžeta
ieņēmumu attiecība pret IKP tiešām ir viena no zemākajām ES.
Taču, budžeta ieņēmumu apjoms nav atkarīgs tikai no nodokļu
līmeņa, bet no virknes dažādu citu faktoru – nodokļu
administrēšanas, jeb, vienkāršā valodā runājot, to ievākšanas
efektivitātes, uzņēmējdarbības vides nosacījumiem, uzņēmumu
finansiālās situācijas un tml.
Šāds
skatījums mūs, gribot negribot, ved pie jautājuma par ekonomisko
un finanšu situāciju valstī kopumā, kā arī naudas apriti un to
ietekmējošiem faktoriem. Neviļus rodas doma – vai šī
jautājuma aizstāšana ar šauru nodokļu celšanas jautājumu, kā
to šobrīd mēģina pasniegt valdības pārstāvji, tiešām ir tik
nejauša? Rodas iespaids, ka tiek mēģināts izvairīties no patieso
budžeta problēmu cēloņsakarību analīzes, jo tad varētu
atklāties daudzas rupjas kļūdas un neizdarības, ilgstoša nespēja
īstenot svarīgas, sen nobriedušas strukturālas reformas, kā
rezultātā nepietiekami pildās gan valsts budžeta ieņēmumu daļa,
gan neracionāli tiek izmantoti izdevumi, bet tautsaimniecība kopumā
nonākusi “beigta zirga” stāvoklī, kā trāpīgi izteicās
viens ārvalstu investoru pārstāvis. Iespējams, par “beigto
zirgu” kādam nāktos maksāt ar elektorāta balsīm tuvējās
Saeimas vēlēšanās un to nu gan dažiem ļoti negribētos pieļaut.
Tādēļ
piekrītam, ka pienācis laiks nopietnām diskusijām par to, kas
notiek mūsu valsts ekonomikā, kāpēc tā notiek un, kā labot
samilzušās problēmas, nemēģinot tās reducēt uz jautājumiem,
kuri visticamāk problēmas saasinās, nevis risinās.
