Oficiālajos viedokļos Latvijas ekonomika tiek raksturota gan kā stabila, gan kā viena no visstraujāk augošajām Eiropas Savienībā. Stabilas izaugsmes tēze plaši tika ekspluatēta arī kā līdzšinējās ekonomiskās politikas sasniegums nesenajās Eiroparlamenta vēlēšanās. Patiesībā aina ir atšķirīga.
ES ekonomika 2012.gadā piedzīvoja kritumu – IKP samazinājās par 0.4%. Situācija 2013.gadā nedaudz uzlabojās un, lai gan IKP pieaugums bija vien 0.1%, ekonomisko situāciju kopumā varētu raksturot kā stagnatīvu, taču samērā stabilu.
Latvijas ekonomikas izaugsmes tempi bijuši mērāmi ar skaitliski lielākiem cipariem. Taču kopējā tendence ir tieši pretēja ES. Ja par strauju ekonomikas attīstību varēja runāt vēl 2012.gada pirmajā ceturksnī, kad Latvijas IKP pieaugums bija 7.1%, tad šī gada 1. ceturkšņa IKP pieaugums ir vien 2.8%. Analizējot mūsu IKP dinamiku pa ceturkšņiem varam nonākt tikai pie viena acīmredzama secinājuma – Latvijas attīstības temps pēdējo 2 gadu laikā patiesībā strauji krītas. Mūs var sagaidīt mūsu kaimiņu – Igaunijas liktenis, kur IKP temps šī gada 1.ceturksnī bija negatīvs -0.7%.
Ja bagātās Eiropas valstis var ilgstoši atļauties izaugsmes tempus nulles līmenī, mēs iedzīvotāju zemā dzīves līmeņa dēļ to nevaram pieļaut. Latvijas jau ieilgušais rezultāts no dramatiska sāk kļūt traģisks, lai cik rozīgos toņos daži nemēģinātu to iztēloties – cilvēki turpina aizbraukt, uzņēmumi pāriet ēnu ekonomikā vai pārreģistrējas citās valstīs, palikušajiem ikdienā arvien grūtāk savilkt galus. Kas tālāk? Turpināsim pasīvi nogaidīt, ka gan jau viss kaut kā pats par sevi sakārtosies?
Mums cilvēkiem godīgi jāpasaka, ka situācija valstī līdzšinējās politiskās mazspējas rezultātā izveidojusies daudz nopietnāka, nekā tā virspusēji šķiet. Tajā pat laikā jāsaka arī tas, ka to iespējams mainīt, jo ir arī daudz pozitīvu lietu. Galvenā – aptaujas liecina, ka sabiedrības noskaņojums pakāpeniski uzlabojas, cilvēki vēlas strādāt un dzīvot labāk. Viņi to grib un var. Mēs visi to varam, ja vien sakārtojam jomas, kuras acīmredzami jau gadiem ir atstātas novārtā un nolaistas, reālu rīcību piesedzot ar darbības imitāciju. Tās ir, pirmkārt, neefektīvā, birokrātijas un bezatbildības pārņemtā valsts pārvalde. Otrkārt, aizsāktās, bet nepabeigtās izglītības un veselības aprūpes reformas. Treškārt, nepieciešama nodokļu reforma – tāda, kura nevis dzītu strādājošos un uzņēmumus ēnu ekonomikā, kā tas notiek šobrīd, bet, tieši otrādi, radītu apstākļus ēnu ekonomikas mazināšanai, veicinātu investīcijas un cienīgu darba samaksu čakli strādājošiem.
Partija “Latvijas attīstībai” piedāvā savu Latvijas attīstības programmu, kur tas viss paredzēts. Mēs uzsveram – tā nav partijas, bet gan valsts attīstības programma. Tajā bez ideoloģijas ir konkrēti ekonomikas un sociālās sfēras attīstības mērķi, veicamie uzdevumi, rīcības mehānismi un sasniedzamie rezultāti. Jebkurš aicināts talkā tās īstenošanai, neatkarīgi no ideoloģiskajiem vai politiskajiem uzskatiem.
