Premjere Laimdota Straujuma Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) ierēdņiem nesen izteica visai nesaudzīgus pārmetumus par neprofesionālismu, jo ministrijas darbinieki Ministru kabineta sēdē nespēja atbildēt uz svarīgākajiem nākamā gada budžeta jautājumiem. Nekompetence diemžēl ir viena no raksturīgākajām mūsu valsts pārvaldes iezīmēm. Taču arvien biežāk tā vēl papildus saistīta ar daudzu gadu laikā samudžināto birokrātisko plānu, programmu, metodisko norādījumu, vadlīniju utt. sistēmu. Līdz ar to katrs jauns dokuments, pat ja tas pats par sevi ir labi sagatavots, neizbēgami būs pretrunā ar kādiem jau esošajiem normatīvajiem aktiem. Līdz ar to valsts iestādes darbība, kā šinī Izglītības ministrijas gadījumā, faktiski tiek paralizēta un šobrīd situācija izglītības sistēmā sāk izskatīties jau kā katastrofa.
Izeja no šīs situācijas ir tikai viena. Tā ir iestrādāta partijas “Latvijas attīstībai” programmā. Tā paredz vairuma Izglītības ministrijas un ar izglītību saistīto valdības funkciju decentralizāciju, to nodošanu pašvaldībām, skolām, skolotājiem un vecākiem, kā tas īstenots, piemēram, Somijā. Tieši skolotājiem jākļūst par radošas, uzņēmīgas un iniciatīvas bagātas nācijas inteliģences galvenajiem veidotājiem. Tāds ir mūsu mērķis nākamajiem, apmēram, 10 gadiem.
Ja ir skaidrs galvenais stratēģiskais mērķis, Izglītības ministrijai būtu jānosaka konkrēti soļi, kas jāveic tuvākajos vismaz 2-3 gados, lai mērķim pietuvotos. Tajā skaitā finansējuma jautājumi, t.sk. skolotāju algas, organizatoriskās izmaiņas, normatīvo dokumentu vienkāršošana, utt. Nedrīkst būt tā, ka pat nākamajam gadam nav skaidrs gandrīz nekas.
Mītiņi, protesti un streiki demokrātijā ir normāla lieta. Taču sasāpējušus, sarežģītus jautājums diez vai var konstruktīvi atrisināt uz ielas nokaitētā atmosfērā. Tādēļ mans ieteikums būtu, ļaujot skolotājiem un ierēdņiem vasaras laikā pienācīgi atpūsties, viņi to ir pelnījuši, izveidot skolotāju, vecāku un speciālistu aktīvu, kas kādu nedēļu vasaras nogalē sapulcētos kādā nomaļākā vietā uz radošu, bet intensīvu prāta vētru. Tās rezultātam vajadzētu būt saskaņotam, praktiskam un visiem saprotamam rīcības plānam turpmākajiem dažiem gadiem. Sabiedrība gaida reālas pārmaiņas iesūnojušajā izglītības jomā.
