Vēl pirms neilga laika uzskatīju, ka ar Citadeles bankas pārdošanu pārāk steigties nevajadzētu. Ņemot vērā stagnācijā joprojām slīgstošo Eiropas ekonomiku, no pārdevēja (valsts) viedokļa šis tiešām nav labākais brīdis šādam darījumam, neatkarīgi no tā, par kādu cenu banka tiek novērtēta.
Taču, vērojot mūsu valsts pārvaldes darbību, sāku savas domas mainīt. Pirmkārt, “labākus laikus” var iznākt gaidīt ilgāk, nekā tas būtu pieļaujami no risku viedokļa. Lielākie no tiem saistīti ar, maigi izsakoties, ne pārāk profesionālās mūsu valsts pārvaldes spējas noturēties, nesavārot kaut kādas kārtējās ziepes.
Biedējošu piemēru jau tā ir pārāk daudz. Pat, ja nemaz nerunā par dažādām vēl joprojām neizskaidrotām dīvainībām, glābjot to pašu Citadeles priekšteci – Parex banku, pēdējo dažu gadu laikā skaļu izgāšanos valsts uzņēmumu pārvaldes un dažādu projektu vadības jomā sanāk vesels “melnais” saraksts. To var sākt, piemēram, ar Valsts pastu un turpināt ar Pasažieru vilciena epopeju, kas šobrīd jau kļuvis par ilgstošu “valstisku” murgu. Tādēļ šajā situācijā, lai cik svarīga neliktos iespējamā bankas pārdošanas cena (protams, jo augstāka, jo labāk), tomēr būtiskāk ir tās pārdošanu nenovilcināt. Citādi varam zaudēt daudz vairāk.
Otrkārt, pat, ja Citadeles banka tiek pārvaldīta profesionāli, kā tas līdz šim, paldies Dievam, ir vairāk vai mazāk izdevies, tās viena no galvenajām problēmām ir mazais kapitāla apjoms. Tieši tas, starp citu, bija arī viens no Parex kraha iemesliem. Piemēram, arī Spānijas primārais nesenās finanšu krīzes faktors bija daudzās nelielās, vāji uzraudzītās provinču bankas, kuras nekontrolēti dalīja kredītus nekustamo īpašumu attīstītājiem, līdzīgi, kā tas bija arī Latvijā.
Tām tad arī radās nesamērīga ekspozīcija attiecībā uz aktīviem nekustamo īpašumu jomā. Savukārt lielākās Spānijas bankas ar diversificētu starptautisko kredītu portfeli un profesionālu korporatīvo pārvaldību, kā, piemēram, Banco Santander, vai BBVA, pasaules finanšu krīzi pārvarēja pat veiksmīgāk, nekā vairums Lielbritānijas vai ASV banku. Tomēr arī šobrīd, četrus gadus pēc globālās finanšu krīzes beigām, Spānijas un, lielā mērā arī visas Eiropas, tajā skaitā arī Latvijas, būtiskas banku sistēmas problēmas vēl nav līdz galam atrisinātas. Līdz ar to arī ekonomikas attīstība ir nestabila, jo finanšu sistēmā joprojām saglabājas virkne nepieļaujamu risku.
Šajā situācijā Citadele ar kapitālu nedaudz pāri par 140 miljoniem eiro, ņemot vērā, ka aiz tās nestāv akcionāri ar “dziļām kabatām” (Latvijas nodokļu maksātājus diez vai par tādiem var uzskatīt), finanšu tirgos ir nenozīmīgs spēlētājs. Šāda finanšu institūcija ir jūtīga pat pret mazākajām finanšu konjunktūras vēsmām, vai bankas vadības kļūmēm, nemaz nerunājot par stiprākām vētrām globālajā finanšu okeānā.
Tādēļ Citadeles lielākajiem īpašniekiem (Latvijas nodokļu maksātājiem) šobrīd būtībā ir tikai divas alternatīvas – banku kapitalizēt, t.i. palielināt tās kapitāla apjomu jau tuvākajā laikā vismaz 2-3 reizes un, turpināt to darīt arī tālākā perspektīvā. Taču par globālu spēlētāju banka tik un tā nekļūtu, bet jau samērā stabilajam vietējam tirgum banka ar lielāku kapitālu nav nepieciešama. Turklāt komercbanku skaitam un to aktīviem Latvijā pēdējos gados jau tāpat ir tendence sarukt. Tādēļ paliek tikai otra alternatīva – banku pārdot citiem banku biznesa spēlētājiem, vēlams ar starptautisko pieredzi, kuri piedāvājuši augstāko cenu. Kuriem tomēr?
Vienam no bagātākajiem cilvēkiem pasaulē, amerikāņu miljardierim Vorenam Bafetam, reiz uzdeva jautājumu – cik daudz jāpelna lai kļūtu bagāts? Bafets attrauca – labi pelnīt ir svarīgi, bet vēl svarīgāk ir daudz nezaudēt. Tādēļ, ja atceramies Krājbankas likteni, ne mazāk svarīgi lai Citadele nonāktu stingrās un pieredzējušās rokās, kas to nepazaudēs bezatbildīgās mahinācijās. Tas nozīmē, ka vienam no galvenajiem Citadeles pircēju atlases kritērijiem vajadzētu būt neapšaubāmai reputācijai un ilgstošai pieredzei starptautiskajā finanšu tirgū.
Atgriežoties pie cenas jautājuma, tikpat nelāga rīcība būtu bankas pārdošana finanšu starpniekiem, kur tāpat skaidrs, ka tie to pārdos tālāk, nopelnot pieklājīgu starpniecības procentu. Taču tas iespējams tikai šo dīlera “maržu” ieliekot pārdošanas cenā. Tātad, lai starpnieks tiktu pie peļņas, tam no valsts banka jānopērk pēc iespējas lētāk, tātad, būtībā uz nodokļu maksātāju rēķina. Turklāt, tas bojātu gan valsts, gan arī arī pašas bankas prestižu, jo, liks finanšu tirgiem zemapziņā domāt – vai nu valsts nejēga, vai banka nejēdzīga, vai abi kopā, ka bez vidutājiem nevar iztikt.
Bankas pārdošanu starpniekam, piemēram, kādai investīciju bankai, teorētiski varēja īstenot “sliktās” bankas Revertas gadījumā. Šāds investors būtu varējis atgūt atgūstamos kredītus, būtu savedis banku kārtībā no pārvaldes viedokļa un tad to pārdevis kādai Eiropas banku grupai. Taču tā būtu alternatīva, ko varbūt bija jēga īstenot pašā sākumā, kad bankrotējusī Parex, tika sadalīta divās daļās. Šobrīd varētu izskatīt citu alternatīvu.
Proti, ja valdība labi prastu andelēties, potenciālajam Citadeles pircējam varētu mēģināt “pauniņā” piedāvāt arī Revertu. Iespējams, Citadeles cenas jautājumā valstij tādēļ varbūt nemaz nebūtu pircējam daudz jāpiekāpjas. Vienošanās priekšmets varētu būt sadalījuma proporcija no Revertas vēl atgūstamajiem ienākumiem, lai arī skaidrs, ka visus kredītus tāpat neizdosies atgūt. Taču, Revertai nonākot pieredzējušās rokās, atgūtā daļa visdrīzāk būs lielāka. Turklāt valsts no saviem pleciem būtu novēlusi vienu no nepatīkamākajām saistībām.
Laba prakse liecina, ka publiskās sfēras kapitālsabiedrības darbojas veiksmīgi, ja tās tiek pārvaldītas kā privātie uzņēmumi. Taču reālajā dzīvē tā ne vienmēr notiek, vai arī notiek formāli. Publiskajiem uzņēmumiem, salīdzinājumā ar privātajiem, ir līdzīgas pārvaldes struktūras, tās pilda līdzīgas funkcijas, kuru veikšanai uzņēmuma kapitāla īpašnieki piesaista profesionāļus – pieredzējušus menedžerus, ekonomistus, juristus, finansistus, mārketinga speciālistus un inženierus.
Privātajam īpašniekam tas ir būtiski, jo ja uzņēmumu vada nejēgas, tad, kā izteicies V.Bafets, var pazaudēt ļoti daudz. Diemžēl publiskajos uzņēmumos, kur īpašnieks ir valsts un, kur biznesa riska izjūtu nomāc ar politisku demagoģiju piesegtas merkantīlas personīgās īstermiņa intereses, tas nereti tā arī notiek. “Šofera dēls” ir ekstrēmākais, bet ne vienīgais gadījums. Citadeles gadījumā to nevajadzētu pieļaut – līdzšinējās neveiksmes banku darbībā (trakais kredītu viesulis “treknajos” gados) un atkārtotie banku bankroti Latvijā jau tā ir nodarījuši vairāk posta ģimenēm un tautsaimniecībai, nekā jebkādas citas ķibeles.
