Prāta spēlēs, piemēram, šahā, jau
pēc dažiem pirmajiem gājieniem var atšķirt amatieri no meistara.
Pirmais redz tikai dažus tuvākos iespējamos gājienus un parasti
spēj tikai reaģēt uz situācijas izmaiņām. Meistars redz visu
lauciņu un plāno visu spēles gaitu, tai pakārtojot kombināciju
variantus. Amatierim spēcīga pretinieka gājieni bieži nāk kā
pērkona spēriens no skaidrām debesīm. Viņam kaut ko darīt šādā
situācijā parasti jau ir par vēlu – seko šahs un tad arī mats.
Šahā zaudētājs ir tikai amatieris
pats. Sliktāk, ja amatiera domāšana dominē svarīgās sabiedrības
vai tautsaimniecības jomās. Taču tieši šāda situācija jau
ilgstoši pastāv nodokļu politikas jomā, kur ietekmīga daļa šīs
politikas teorētiķu un praktiķu, reaģējot uz situāciju valsts
budžetā, saredz tikai vienu “gājienu” – palielināt nodokļus.
Tas parasti, no vienas puses, tiek pamatots ar patiešām aktuālām
vajadzībām – palielināt finansējumu valsts aizsardzībai,
veselībai, izglītībai utt. No otras puses, tiek aicināts Latvijas
nodokļu līmeņus pietuvināt it kā būtiski augstākajām nodokļu
likmēm (tas gan ir diskutējams jautājums) citās valstīs, jo nav
taču smuki izlekt no vispārējās ierindas. Tas tad arī ir
amatierisms – akla sekošana citu valstu piemēriem, neņemot vērā
būtiskas situācijas atšķirības, pat ne elementāras patiesības,
kuras māca universitātes pirmā kursa studentiem.
Proti, ka gan nodokļi, gan arī
budžets kopumā nav nekas cits kā nacionālā ienākuma pieauguma
veicināšanas un tā pārdales instrumenti ar mērķi nodrošināt
valsts un sabiedrības līdzsvarotu attīstību ilgtermiņā. Latvijā
nacionālā ienākuma, jeb, biežāk lietojamā rādītāja –
iekšzemes kopprodukta (IKP) pieauguma tempi pēdējo divu gadu laikā
ceturkšņu griezumā pastāvīgi samazinās. No vienas puses, tas
daļēji atspoguļo stagnējošās eirozonas ietekmi. Taču, no otras
puses, mēs nevaram atļauties to, ko var atļauties bagātās
valstis ar daudzu gadu desmitiem veidotiem kapitāla uzkrājumiem.
Piemēram Japāna, pēc nekustamā īpašuma burbuļa plīšanas
1991.gadā IKP izteiksmē praktiski neattīstījās līdz pat
2000.gadam, tātad divdesmit gadu laikā. Pirmo desmitgadi sāka
saukt par zudušo desmitgadi (lost decade). Kad arī otrajā
desmitgadē ekonomika turpināja buksēt, abas desmitgades apzīmēja
jau kā zudušo paaudzi (lost generation). Šādā situācijā,
jādomā, nabaga Japānai sen būtu vajadzējis noslīdēt nabadzīgo
valstu statusā. Taču izradās, ka nekā tamlīdzīga – nominālā
IKP izteiksmē tā joprojām ir trešā bagātākā valsts pasaulē
un otrā lielākā (pēc ASV) tai piederošo finanšu aktīvu
vērtības ziņā. Dīvaini? Brīnums?
Ekonomikā brīnumu tomēr nemēdz būt.
Miljoniem cilvēku visā pasaulē ar pietiekamu kapitālu kā rantjē
dzīvo no ienākumiem, pat maksājot visus augstos kapitāla un citus
nodokļus, nedarot pilnīgi neko un ne par mata tiesu nepaliekot
nabadzīgāki. Tā ir arī ar bagātām valstīm, kas savus brīvos,
savā valstī kādu laiku neefektīvi strādājošos aktīvus,
iegulda citās valstīs, kur ekonomika tajā brīdī aug straujāk.
Pelna gan vieni, gan otri.
Vai to var atļauties nabadzīgs
cilvēks vai valsts? Nemēģināšu atbildēt uz šo jautājumu –
katrs pats var iedomāties, ko nozīmē zaudēt darbu, ja nav
uzkrājumu un nekādu citu ienākuma avotu arī nav. Tādēļ arī
Latvijai nav citas alternatīvas, kā darīt visu, lai ekonomikas
attīstība ne tikai neapstātos – tai jāattīstās tādā tempā,
lai daļu no ienākumiem varētu atlicināt uzkrājumiem un rezervēm,
jo, kā liecina visa rakstītā Latvijas un pasaules vēsture,
“zelta” laikmeti valstu dzīvē var mīties ar ilgstošiem
“liesajiem” gadiem. Praksē tas nozīmē, ka, pirmkārt, ģimenēm,
jeb mājsaimniecībām, jāpelna pietiekami daudz, lai tās varētu
šādus uzkrājumus veidot. Statistika liecina, ka ģimeņu uzkrājumu
līmenis Latvijā ir 37% no IKP. Tas ir zemākais līmenis Baltijā
(droši vien dažiem atlikums vēl no “treknajiem” gadiem) un
viens no zemākajiem Eiropā, kur tas ir vidēji ap 160% no IKP.
Daudzu ģimeņu locekļi devušies
peļņā ārpus Latvijas. Vairumā gadījumu iemesls ir ne tik daudz
uzkrājumu veidošana, bet parādu atmaksa. To apliecina arī
pētījumi. Piemēram, DNB bankas Latvijas šī gada aprīļa
barometra dati liecina, ka ģimeņu materiālā stāvokļa vērtējuma
indeks joprojām ir izteikti negatīvs (-16). Tas ir tieši tādā
pat līmenī, kā finanšu krīzes pārņemtajā 2008.gada pavasarī.
Ar to vien jau pietiek lai pilnībā noraidītu jebkādus Latvijas
“veiksmes” stāstus un godīgi atzītu – mīļie tautieši, mēs
reālajā dzīvē joprojām esam ja ne dziļā bedrē, tad
nestabilitātes un riska zonā, kur mazākā neveiksme vai nejaušība
mūs vienā mirklī var iegrūst tur atpakaļ.
Otrkārt, arī uzņēmējdarbības
sektorā jābūt pietiekamam uzņēmumu kapitalizācijas līmenim.
Saprotamākā valodā izsakoties, tas nozīmē, ka Latvijas attīstība
iespējama, ja lieli un mazi uzņēmumi ir pietiekami nodrošināti
ar mūsdienīgiem pamatlīdzekļiem un sakārtotu infrastruktūru,
kas nodrošina efektīvu to darbību un konkurētspēju.
Taču reālā situācija ir cita.
Saskaņā ar Lursoft datiem, Latvijā 2012. gadā uzņēmumu
reģistrētais pamatkapitāls vidēji bija 13.8 tūkstoši latu,
2013.gadā – 25.4 tūkstoši un arī šogad tas ir tādā pašā
līmenī. Attīstāmies? Salīdzinājumam – nevienā gadā visu
deviņdesmito gadu laikā šis rādītājs nav bijis zemāks par 50
tūkstošiem latu. Turklāt, saskaņā ar Latvijas Centrālās
statistikas pārvaldes datiem par 2012.gadu (jaunākie dati),
uzņēmumu bilancēs dominēja nevis kapitāls un uzkrājumi, bet
parādi. Par to liecina kapitāla un kreditoru attiecības, kur
saistības joprojām ir vismaz divkārt lielākas par pašu kapitālu.
Tas nozīmē, ka visiem šiem uzņēmumiem īstenībā vajadzētu
masveidā bankrotēt. Katrā ziņā ļoti daudzi no tiem reāli
atrodas uz maksātnespējas robežas, jo tiem raksturīga
nepietiekama pelnītspēja, zems kapitāla uzkrāšanās temps, vāja
investīciju plūsma, jo arī vidējie rentabilitātes rādītāji
Latvijas uzņēmumos pēdējos gados vidēji tikko pārsniedz 2%.
Līdz ar to svarīgākais avots, kas veicinātu uzņēmumu
kapitalizācijas (vērtības) līmeņa palielināšanos, finanšu
līdzsvara izlīdzināšanos un izkļūšanu no augstas riska zonas,
ir stipri nepietiekams. Tas pats sakāms par kapitāla atdevi, kura
2012.gadā tikko pārsniedza 6% līmeni. Arī šim rādītājam, lai
pievilinātu attīstībai nepieciešamās investīcijas, vai, vismaz
labvēlīgāku banku attieksmi, vajadzētu būt vismaz trīskārt
lielākam. Tādēļ arī banku kredītu atlikumi novārdzinātajā
tautsaimniecībā gadu no gada turpina sarukt, lai gan šai tendencei
vajadzētu būt pavisam pretējai.
Kā redzam, situācija tautsaimniecībā
kopumā ir bīstami kritiska, būtībā strupceļš. Jau sen tai,
izmantojot galda spēļu terminoloģiju, ir pieteikts šahs.
Neapdomīgi izmantojot nodokļu un budžeta (fiskālo) politiku, var
drīz vien sagaidīt arī matu, t.i. nepārspīlējot, jaunu
ekonomikas sabrukumu. Savukārt izmantojot finanšu un fiskālos
instrumentus tālredzīgi (skatot vismaz tālāk par degungalu),
iesīkstējušās problēmas var risināt. Īstenībā nepieciešama
pavisam cita, alternatīva stratēģija. Tā nevar būt amatieriskie
1-2 reaģēšanas gājieni ar nodokļu paaugstināšanu, izmisīgi
mēģinot sakasīt pēdējās drupačas no caurajām budžeta kabatām
uz kārtējām vēlēšanām vai lielākiem tautas protestiem.
Situāciju var mainīt tikai ar
meistara līmeņa stratēģiju, kur tiek skatīts spēles laukums
kopumā. Piekrītot, ka par atsevišķu nodokļu palielināšanu
varētu diskutēt, jāsaprot, ka kopējā nodokļu sloga pieaugums
uzņēmējdarbības sektorā mūsu iepriekš aprakstītajā situācijā
varētu radīt vēl smagākas sekas tieši ģimenēm – jau minētajiem
skolotājiem, ārstiem utt. Lai gan viņu ienākumi atkarīgi
pārsvarā no valsts budžeta ieņēmumiem, pēdējie saistīti ne
tikai ar nodokļu likmēm, bet, galvenokārt, ar konkurētspējīgu
uzņēmumu darbību un efektīvām darba vietām tajos. Tikai tā
iespējams palielināt pievienoto vērtību – visu līmeņu budžetu
ieņēmumu, valsts ilgtspējīgas attīstības un mājsaimniecību
pārticības avotu. Lai tas notiktu, uzņēmējdarbību šobrīd
jānostiprina, tai nepieciešams būtiski paaugstināt
kapitalizācijas līmeni, tātad investēt uzņēmumu attīstībā,
produktīvās darba vietās.
Tādēļ mēs – partija “Latvijas
attīstībai”, kā vienu no galvenajiem ekonomiskās politikas
stūrakmeņiem nākamajiem 10-15 gadiem un turpmāk, redzam nodokļu
politiku ciešā saistībā ar investīciju politiku ar uzsvaru uz
produktīvāku iekārtu iegādi, izglītojot darbiniekus un ieguldot
līdzekļus pētniecībā un attīstībā (R&D), rezultātā
veicinot jaunu augstas pievienotās vērtības preču un pakalpojumu
izstrādi. Šim nolūkam nepieciešams:
-
Ieviest 0% uzņēmumu ienākuma
nodokļa likmi reinvestētajai peļņai;
-
Pārskatīt iekārtu amortizācijas
normas, paplašinot paātrināti amortizējamo iekārtu loku un
ļaujot brīvāk pārnest amortizācijas atskaitījumus dažādu
gadu ietvaros;
-
Ievērojami jāpaplašina iespējas
uzņēmuma attaisnotajos izdevumos ieskaitīt izdevumus darbinieku
apmācībai un izglītībai;
-
Jāpaplašina iespēju piemērot
paaugstinātu koeficientu izdevumiem, kas saistīti ar pētniecību
un attīstību, piemērojot šo iespēju visām OECD Frascati
rokasgrāmatā minētajām zinātnes, pētniecības un attīstības
izdevumu kategorijām.
Izmaiņām nodokļu politikā jānotiek
vienlaicīgi ar reālām pozitīvām pārmaiņām citās jomās, it
īpaši izglītības sistēmā un veselības aprūpē. Par
stratēģiskām reformām šajās jomās tiek daudz runāts, bet līdz
šim darīts vairāk nejēdzību, nekā uzlabojumu. Latvijai
jāpārstāj būt paputējušai, slikti pārvaldītai valstij, kas
arvien vairāk sāk atgādināt Sūnu ciemu. Tai vajadzīga
alternatīva attīstības stratēģija, kuru raksturotu jestri
uzņēmumi un veselīgi, labi izglītoti darbinieki, kuru kuplās
ģimenes nākotnē raugās ar optimismu. Tas ir iespējams, ja vien
valsts ekonomisko attīstību beidzot sāksim regulēt meistarīgi.
