Šādas tendences varam novērot arī šobrīd. To
var salīdzināt ar situāciju biznesā, kad tirgū valda monopols,
kas jūtas visvarens un ar laiku kļūst gan neefektīvs, gan
sadārdzina produkta vai pakalpojuma cenas, bet iedzīvotājiem nav
citu izvēles iespēju, kā to izmantot.
“Jaunās partijas šķeļ
vēlētājus,” kā mantru atkārto pie varas esošie politiķi.
“Jaunās partijas? Nē, tās taču šķeļ elektorātu!” vīpsnā
iedzīvotāji. “Vēlēšanās atkal tiks šķelts latviskais
elektorāts,” politikas “ekspertus” citē žurnālisti. Šis
apgalvojums parasti nāk komplektā ar negatīvu un noraidošu
attieksmi pret jaunpienācējiem. Tomēr pirms tos izsvītrot no tā
partiju loka, starp kurām izdarīt savu izvēli gaidāmajās
vēlēšanās, ir vērts aizdomāties, kāpēc šī tēze tiek
popularizēta, kam tas ir izdevīgi un vai tā atbilst iedzīvotāju
interesēm.
Monopola stāvoklis Latvijas
politikā
Apgalvojums “jaunas
partijas šķeļ elektorātu” ir absurds pašos pamatos. Precīzāk,
absurdi un pat bīstami valsts politiskās sistēmas attīstību
būvēt uz šī apgalvojuma pamata. Tas būtu tas pats, ja tirgū
dominētu viens maizes cepējs, kurš, argumentējot pret jaunu
cepēju parādīšanos, teiktu, ka jaunpienācēji šķeļ pircējus.
Īstenībā viņa bažu pamatā būtu paša produkcijas zemā
kvalitāte un lielais uzcenojums. Rezultātā, vadoties pēc
apgalvojumiem par pircēju šķelšanu, maizes kvalitāte paliktu
zemā līmenī, savukārt cena – augstā. Līdzīgi ir ar tēzi par
jaunajām un vēlētājus šķeļošajām partijām, ko mēģina
padarīt par galveno doktrīnu politiskās sistēmas attīstībai.
Acīmredzami, ka šo apgalvojumu kultivē vecās, pie varas esošās
partijas, kas baidās no konkurences. Ir skaidrs, ka viņu bažas ir
saistītas ar piedāvātas politikas zemo kvalitāti un neizlēmīgumu
svarīgu lēmumu pieņemšanā.
Ieguvums visai sabiedrībai
Uz jautājumu, vai tēze
par elektorāta šķelšanu atbilst iedzīvotāju interesēm, var
paskatīties vismaz no divām pusēm. Pirmajā gadījumā uzreiz nāk
prātā Reformu partija (RP), kuras starta spožumu aizēno tikai
pašu norieta tempi. Nav noslēpums, ka uz RP
sabiedrība lika ļoti lielas cerības, jo, galu galā, no politiska
spēka, kura līderis spēja izšķirties par labu rīkojumam nr.2,
nevar negaidīt daudz! Tomēr pretī tika saņemts nejauši
izvēlētu un neizlēmīgu cilvēku kopums. Tieši RP neveiksmīgais
piemērs ir liela skabarga jauno partiju likteņos, jo liek ar skepsi
skatīties uz jebkuru jaunu organizāciju. Otrajā gadījumā nāk
prātā Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustība (LNNK), kas kā
jaunizveidota partija 1988. gadā stingri iestājās par Latvijas
pilnīgu neatkarību, tādā veidā kļūstot par vienu no
katalizatoriem Latvijas neatkarības atjaunošanai.
Starpība starp minētajiem
piemēriem un darbības rezultātiem ir fenomenāla, kas apliecina,
ka uz jaunām partijām nav iespējams skatīties tikai kā uz kaut
ko melnu vai baltu. Savukārt, ja astoņdesmito gadu beigās
iedzīvotāji būtu rīkojušies pēc principa “jaunas partijas
šķeļ vēlētājus”, tad, iespējams, šodien mēs atrastos vēl
smagākā situācijā nekā Ukraina.
Jaunpienācējus nomelnojoša
retorika ir izdevīga valdošajām partijām, jo jaunas partijas
veidojas kā protests pret notiekošo valstī, kā alternatīvas
politikas piedāvājums. Tā bieži izrādās efektīvāka par
iepriekšējo – rezultātā ieguvēja ir visa sabiedrība, līdzīgi
kā tas notika astoņdesmitajos gados.
