“Pastāvīga viena dzimuma personu kopdzīve ietilpst ģimenes pamattiesību aizsardzības tvērumā, tāpēc situācija, kad šāda kopdzīve nav juridiski regulēta, ir neatbilstoša Konstitūcijai. Tāpēc, atbilstoši cilvēktiesību aizsardzības principam, ir nepieciešams radīt atbilstošu juridisku ietvaru, lai regulētu šādas tiesiskās attiecības.”
Šāds teksts bija rakstīts Igaunijas tieslietu kanclera (Latvijas analogs būtu tiesībsargs) vēstulē Igaunijas tieslietu ministram 2011. gadā. Šī vēstule kļuva par starta signālu procesam, kas noslēgsies 2016. gada 1. janvārī, kad Igaunijā spēkā stāsies Kopdzīves likums – likums, kas ļauj pilngadīgām personām, neatkarīgi no to dzimuma, reģistrēt pastāvīgās kopdzīves attiecības.
Aplami būtu teikt, ka minētā likuma pieņemšana gāja bez grūtībām. Sabiedrības viedoklis par viendzimuma attiecībām Igaunijā ir tikai par kapeiku iecietīgāks nekā Latvijā. Taču patīkami izbrīna tas, kāds bija diskusiju saturs un forma Igaunijas parlamentā un sabiedriskajā telpā ap Kopdzīves likumu – dominēja argumenti ap un par cilvēktiesību izpratni, cilvēcību un pamatvērtībām.
Taču kādi bija pamata argumenti diskusijās, kāpēc likumu pieņemt būtu labi?
Pirmkārt, cilvēktiesību argumenti. Viendzimuma un abu dzimumu nelaulāti pāri ir daļa no Igaunijas tautas, tikpat nozīmīga un svarīga kā laulāti pāri. Viņu tiekšanās pēc personiskās laimes, veidojot savai būtībai atbilstošas attiecības, ir tikpat būtiski kā ikviena laulāta cilvēka centieni. Gan viendzimuma, gan abu dzimumu pāri piedzīvo gan prieka mirkļus, gan ciešanas. Valsts pastāv, lai palīdzētu ikvienam cilvēkam viņu centienos. Taču pašlaik vienai daļai sabiedrības ir ierobežotas tiesības veidot savu dzīvi atbilstoši savai būtībai. Tas ir neatbilstoši tiesiskas valsts idejai.
Otrkārt, cilvēcības argumenti. Nelaulāti (gan viendzimuma, gan abu dzimumu) pāri saskaras ar valsti un valsts regulējuma radītām sekām ikdienā. Jā, var teikt tā, kā Nacionālās apvienības virzītais Latvijas tieslietu ministrs, ka nelaulāti pāri var atrisināt savas mantiskas attiecības līgumiskā veidā. Bet – tā nebūt nav ērta forma jurisprudencē vidēji un zemi izglītotām personām. Un, kas būtiskākais – kopdzīve nav tikai personiskas vai mantiskas attiecības.
Tās ir arī valsts noteiktas tiesības dažādās citās jomās – it īpaši, saistībā ar veselības un sociālās aprūpes tiesībām. Nelaulāti partneri nevar apmeklēt savu otru pusi slimnīcā, sociālās aprūpes iestādē, uzņemties aprūpētāja lomu smagas saslimšanas gadījumā. Šie ir tieši tie gadījumi, kas rada pamatotas šaubas par to, vai valsts likumi ir taisnīgi un, galvenais, cilvēcīgi. Kāpēc neļauj ilgstoši kopā dzīvojoša pāra otrai pusei apmeklēt savu partneri slimnīcā? Cilvēks negadījumā kļūst par invalīdu, bet viņa otrā puse nedrīkst par viņu pat rūpēties. Valsts nedrīkst radīt likumus, kas ir necilvēcīgi.
Treškārt, argumenti par modernu savas valsts attīstību. Cilvēku līdztiesības atzīšana nav jaunmodīgs arguments, taču izpratne par to, ka cilvēka brīvība un tiesības dzīvot atbilstoši savai būtībai un savam personiskam ceļam pretī laimei, ir pamats sekmīgai valsts attīstībai, gan ir pietiekami nesena. Igaunijai un Latvijai, kurām 50 gadus bija jādzīvo totalitārā antihumānā valstī, šāda liberāldemokrātiska pārliecība bija liegta.
Valdīja totalitārs kolektīvisms – uzskats, ka indivīdam ir pilnībā jāpakārto savas vajadzības un vēlmes sabiedrības kopējam labumam (kuru turklāt definētu pašizraudzīta varas elite). Diemžēl šādu pārliecību joprojām ar lepnumu skandē pat daži gados itin jauni Latvijas politiķi. Taču ir skaidrs, ka šāds ceļš noved pie indivīdu ciešanām, sistemātiskas valsts varas lietošanas pretēji katra vajadzībām. Moderna valsts attīstība sākas ar dažādības atzīšanu un pieņemšanu. Lepošanos ar to, cik dažādos ceļos mēs sasniedzam savu personisko, mazo laimīti.
Igaunijā Kopdzīves likums tika pieņemts. Liberāļu un sociāldemokrātu koalīcija pārliecinoši iestājās par tā nepieciešamību, kaut līdz parlamenta vēlēšanām bija palikuši mazāk nekā seši mēneši. Jāatgādina, ka Latvijā gadu pirms vēlēšanām tika pārtraukta visu kaut cik nozīmīgu likumu virzība.
Kas notiek Latvijā?
Arī Latvijas tiesībsargs savā 2012. gada vēstulē aicināja Saeimas Cilvēktiesību komisiju pietuvināt ārpuslaulības savienībā dzīvojošu personu, tai skaitā kopā dzīvojošu viena dzimuma personu, tiesisko aizsardzību laulātu pāru tiesiskajai aizsardzībai. Taču Latvijā nekāda progresa šajā jautājumā nav.
Latvijas ārlietu ministra paziņojums sociālajā tīklā par savu seksuālo orientāciju izraisīja atkārtotu diskusiju par to, vai abu dzimumu un viendzimuma nelaulātu kopdzīve nebūtu jāregulē. Dažs labs politiķis pat apsolīja šo četru gadu laikā izstrādāt atbilstošu likumu. Taču ar izstrādi vien būs par maz – vēl vajadzēs šādu likumu pieņemt Saeimā. Atbildot uz žurnālistu jautājumiem, Saeimā ievēlētās partijas nodemonstrēja visu iespējamo eifēmismu klāstu, kas tiek lietots, lai pateiktu, ka ir pret viendzimuma pāru kopdzīves reģistrēšanu.
“Vienotībā” gan ir atsevišķi politiķi, kas varētu gribēt virzīt likumu par partnerattiecību reģistrāciju, taču kopumā “Vienotība” esot par tradicionālu ģimeni. Tā Solvita Āboltiņa.
ZZS nevirzīs likumu un lems, ko darīs, ja tāds tiks virzīts. Tā Augusts Brigmanis.
Nacionālā apvienība neatbalsta viendzimuma pāru kopdzīves reģistrāciju, bet vispār to visu esot iespējams atrisināt esošo civiltiesisko attiecību ietvaros. Tā Raivis Dzintars.
“Saskaņa” vērtēs, kad partnerattiecību regulējuma ideja būs noformēta likuma formā, bet pati to nedarīs, jo frakcijā esot dažādi viedokļi par šo. Tā Valērijs Agešins.
Atbilde uz jautājumu, kāpēc Latvijā nevar būt tā, kā Igaunijā, ir skaidra un ir tāda pati, kā citās jomās, kur Igaunija mums ir priekšā – Latvijas un Igaunijas sabiedrības neatšķiras, atšķiras tas, cik izlēmīgi un cilvēku vajadzības saprotoši ir politiķi.
