Kad 2013. gada novembrī Ukraina pieņem lēmumu neparakstīt Eiropas Savienības (ES) piedāvāto Asociācijas līgumu, ukraiņi dodas protestēt pret ietkemes un atkarības saglabāšanu no Krievijas. Grautiņi Maidanā un vardarbība pret demonstrantiem izsauc vēl lielāku sašutumu Ukrainas sabiedrībā, kā rezultātā Viktors Janukovičš bēg no valsts. 2014. gada 18. martā Putins paraksta līgumu par Krimas uzņemšanu Krievijas sastāvā. Pakāpeniski attīstītas nemieri Ukrainas austrumu daļā. Kad 2014. gada augustā Krievija iepludina lielu daudzumu bruņojuma separātistu kontrolētājās teritorijās, vairs nav šaubu par Krievijas iesaisti militārajā konfliktā. Arī pēc Minskas vienošanās 2014. gada septembrī un 2015. gada februārī miers ir nestabils.
Līdz ar notikumu atskatu un šobrīd notiekošo Ukrainā, Toms Rostoks izteicās trāpīgi, sakot, ka “Krievijas bruņutehnika un karavīri Ukrainā ir sliktāk glabātais noslēpums pasaulē.” Kamēr Putins spēj manipulēt ar faktiem un maldināt Krievijas sabiedrību, Rietumu pasaulei ir skaidrs, ka Krievija aktīvi iesaistās konfliktā ar Ukrainu.
Tajā pašā laikā, lai analizētu Rietumu paredzamo un savā ziņā pasīvo attieksmi šajā sakarā, T. Rostoks atzīmēja, ka Rietumu demokrātijas nebija gatavas šādam pavērsienam, jo neuzskatīja, ka 21. gadsimtā militāras darbības Eiropā ir iespējamas. Tādējādi, lai Krievijas darbība būtu saprotama labāk, ir jāapzinās, ka starptautiskajā politikā “spēles noteikumi” nav noteikti definēti, bet balstīti uz valstu solidaritāti un savstarpējo līgumu ievērošanu.
Krievijas rīcība šīs krīzes kontekstā atstāj vairāk jautājumus nekā konkrētas atbildes. Kādi ir Krievijas mērķi Ukrainā? Kādas ir patiesās Krievijas militārās spējas? Kādi ir Krievijas nodomi attiecībā pret savām kaimiņvalstīm? Vai Krievija rada apdraudējumu Latvijai? Skaidrs ir tas, ka Krievija ir gatava izmantot militārus līdzekļus savu vitāli svarīgo interešu aizstāvēšanai.
Lai arī Ukrainas krīze zināmā mērā ir polarizējusi arī Latvijas sabiedrību un daudzos radījusi bažas par Latvijas nākotni, Krievijas-Ukrainas konflikts un Krievijas iebrukums Gruzijā 2008. gadā Latvijai ir nācis par labu. Kaut gan tas var skanēt pretrunīgi un ciniski, ja nekas tāds nebūtu noticis, visticamāk Krievija turpinātu attīstīt savas militārās spējas, kamēr Latvija un Rietumi kopumā nepievērstu lielu uzmanību savām aizsardzības spējām. Vērojot Krievijas darbības Ukrainā, mēs esam sagatavoti vairāk un apzināmies to, ka arī 21.gs. militāras darbības Eiropā nav izslēdzamas.
