Iveta Kažoka partijas biedrus iepazīstināja ar nozīmīgu problēmu, kas saistīta ar esošās varas nespēju veidot mērķtiecīgu Eiropas politiku un nespēju pārstāvēt valsts intereses Eiropas līmenī. Līdzīgi kā ekonomiskās attīstības ziņā aizvien vairāk atpaliekam no saviem kaimiņiem, tā arī valstiski svarīgi prioritāšu definēšanā esam krietni vien izplūdušāki.
Lielas cerības pārmaiņām tika liktas uz Latvijas prezidentūru Eiropas Savienības Padomē, taču pēc tās noslēgšanās uzlabojumi nav manāmi. Pēc I. Kažokas teiktā, prezidentūra kalpo par sava veida brieduma atestātu, kas jaunai valstij palīdz uzkrāt nepieciešamo pieredzi un zināšanas, lai jau pēc tās noslēguma valsts gan nacionālā, gan Eiropas mērogā var darboties jaunā līmenī. Tā vietā, Latvija ir atpakaļ tur, kur bija pirms prezidentūras.
Vērojamais atslābums, pēc PROVIDUS pētnieces domām, skaidrojams ar vairākiem faktoriem. Pirmkārt, Latvijai līdz šim nav bijušas noteiktas stratēģijas un vīzijas par to, kādas valstiskas intereses būtu nepieciešams pārstāvēt Eiropas mērogā. Netiek formulēts arī viedoklis par jautājumiem, kas saistīti ar Eiropas nākotni, piemērām, Šengenas zonu, ES kopējo budžetu, TTIP u.c.. Otrkārt, Latvijas ministri un politiskie līderi neizrāda interesi aktīvi iesaistīties Latvijas interešu pārstāvēšanā ES līmenī, jo uzskata, ka savu “atstrādājuši” prezidentūras laikā. Līdz ar to ir skaidrs, ka situācija nemainīsies arī jaunajā valdībā.
Pēc partijas “Latvijas attīstībai” vadītāja Jura Pūces domām, līdzīga problēma spilgti parādās arī nacionālā līmenī, jo arī līdz šim valsts nav spējusi noteikt konkrētas prioritātes gadiem uz priekšu. “Tā vietā, lai valsts noteiktu 3 vai 4 prioritātes un iezīmētu konkrētu virzienu Latvijas attīstībai, Nacionālais attīstības plāns kalpo par dokumentu, kurā, daudz nedomājot, var ierakstīt visu. Rezultāts ir acīmredzams – NAP izpilde dzīvē ir ļoti tālu no iecerētā,” tā Juris Pūce.
Kas attiecas uz valsts pārvaldes darba kvalitātes celšanu, daudzi cilvēki, kuri prezidentūras laikā ieguva pieredzi augsta līmeņa darba grupu vadīšanā un neformālu pasākumu rīkošanā, valsts pārvaldei jau ir pazaudēti. “Cilvēki, kas bija iesaistīti prezidentūrā, pārdzīvo par pazaudēto potenciālu,” skaidro I. Kažoka. Lai gan maza daļa no tiem ir atraduši vietu valsts pārvaldē, pirms tam nebija sistēmiski domāts par to, kā eiropeiskās kategorijās domājošus speciālistus paturēt darbā dažādās institūcijās jau pēc prezidentūras noslēgšanās.
Papildus iepriekšminētajam, I. Kažoka izteicās, ka kopējo atslābumu pēc prezidentūras ietekmējusi arī mediju darbība. Latvijas prezidentūras laikā un pēc tās ir salīdzinoši maz analītisku rakstu vai komentāru no Latvijas mediju puses par “Eiropas mēroga tēmām”. Pēc pētnieces domām, tas varētu būt skaidrojams ar mediju zemo kapacitāti vai bailēm no komplicētām tēmām, kas prasa padziļinātu izpratni par procesiem ES. Piemēram, laikā, kad Eiropā aktīvi noris diskusijas saistībā ar gaidāmo Lielbritānijas referendumu par izstāšanos no ES, Latvijas medijos ziņas par šo tēmu praktiski nav.
Pētniece skaidroja, ka arī Latvijas sabiedrības neticība valsts spējai ietekmēt procesus Eiropas mērogā kalpo par ietekmējošu faktoru tam, kādēļ pēc prezidentūras nav vērojami būtiski uzlabojumi. Taču pretēji iedzīvotāju neticībai esošās varas darba spējām, aptauju rezultāti parāda, ka Latvijas sabiedrība kopumā nav eiroskeptiska. 2015. gada otrajā pusē 32% iedzīvotāji uzskata, ka valstij būtu labāka nākotne ārpus ES, kas atbilst ES vidējam rādītājam, taču 65% iedzīvotāju ir “pieķērušies ES”, kas ir krietni virs ES vidējā līmeņa.
