Nesen Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA) ziņoja par gadījumu, kad kāda liela Japānas elektronikas kompānija izslēgusi Latviju no sava potenciālā atrašanās vietu saraksta, jo šeit vienkārši nav bijis atbilstošu biroja telpu. Kamēr Lietuva un Igaunija, cīnoties par investoru piesaisti, būvē arvien vairāk jaunas un plašas biroja telpas, Latvijā šajā jomā joprojām vērojama dīkstāve. Diemžēl tādā veidā mums gar degunu iet gan nodokļu ieņēmumi, gan tūkstošiem darbavietu.
Starptautiskās komerciālās nekustamā īpašuma kompānijas “Colliers International” tirgus pārskatā tās brokeru departamenta direktors Eriks Bergmans ziņoja, ka pagājušajā gadā uzņēmums sniedzis konsultācijas vairākiem iespējamajiem nomniekiem, kuri meklējuši biroju telpas kopumā aptuveni 15 tūkstošu kvadrātmetru platībā. Tās ir lielas kompānijas, kam nepieciešamas plašas biroju vai ražošanas telpas, uz kurām viņi nav gatavi gaidīt divus vai pat vairāk gadus, kamēr tās kāds uzbūvēs. Tā kā Rīgā atbilstošu telpu neesot bijis, nācies investoriem atteikt, pazaudējot aptuveni 1500 potenciālo darba vietu Latvijas iedzīvotājiem. Globālās tirgus tendences liecina, ka uz Austrumeiropu šobrīd pārvietojas miljoniem lielu, starptautisku kompāniju darbavietu. Nebūtu īpaši prātīgi tās visas savas neizdarības, sarežģītās birokrātijas un citu ačgārnu apstākļu dēļ kā uz paplātes pasniegt kaut vai mūsu kaimiņvalstīm – Igaunijai un Lietuvai.
Šajā nišā sevišķi aktīvi šobrīd darbojas Viļņa, kas tuvākajos divos gados plāno uzbūvēt sešas reizes vairāk mūsdienīgu un plašu biroja ēku nekā Rīga. Igaunija šajā statistikā turas pa vidu ar trīs reizes vairāk biroja un ražošanas telpām nekā Rīgā divu gadu laikā. Rodas likumsakarīgs jautājums – kāpēc uzņēmēji Rīgā ir tik kūtri uz šī acīmredzamā pieprasījuma apmierināšanu? Viens no būtiskākajiem iemesliem varētu būt virkne nejēdzīgu, lēnu un mokošu birokrātisko procedūru, kam uzņēmumam ir jāiziet cauri, lai vispār varētu sākt ķerties pie būvniecības. Kopumā Rīgā šis process aizņem aptuveni pusotru vai divus gadus. Tas tā notiek tāpēc, ka Rīgas pašvaldība un tās priekšsēdētājs Nils Ušakovs spītīgi turpina izlikties – interneta rašanās un ar to saistītās ērtības uz šo nozari neattiecas. Uzņēmējam mūsdienās joprojām ir jāņem rokās papīra lapa un jāstaigā no vienas institūcijas pie otras, kamēr līdzīgi kā tādā bērnu uzlīmju albumā uz tās būs savākti visi nepieciešamie zīmogi. Ja kādā institūcijā dokuments aizkavējas (un parasti aizkavējas), paralēli saskaņot dokumentus ar citām iestādēm nav iespējams. Turklāt laiks, kas Rīgā jāpavada, tiekot galā dokumentāciju pirms darba uzsākšanas, tikai turpina pieaugt. Diemžēl šis Rīgas pašvaldības iestādēm raksturīgais lēnais darba stils, kā arī pieaugošais nepieciešamo dokumentu un parakstu skaits nav atstājis nekādu iespaidu uz darba kvalitāti. Tieši otrādi.
Tikmēr jau pieminētajā Viļņā saimnieko jauns un liberāli noskaņots mērs, kas pārnesis visu būvprojektu saskaņošanu uz e-pārvaldi un panācis, ka daudzas pašvaldības iestādes projektus saskaņo vienlaikus, nevis secīgi viena pēc otras, kā tas ir pie mums. Tas nozīmē, ka visi nepieciešamie dokumenti tiek lejupielādēti elektroniski, un tos paralēli likumā noteiktajā termiņā pārbauda visas iestādes vienlaicīgi. Nekādas staigāšanas, nīkšanas rindā un zīmogu krāšanas. Vai tas nevarētu būt viens no būtiskiem iemesliem, kāpēc Viļņā tuvāko divu gadu laikā grasās uzbūvēt sešreiz vairāk biroja ēku nekā Rīgā? Šajā ziņā Ušakova kungam tiešām būtu, ko pamācīties. Tā vietā, lai tirgotu Rīgas ūdeni vai lielītos ar kādu jaunu 5% atlaidi Rīdzinieka kartes īpašniekiem, pilsētas mērs varētu beidzot sākt atvieglot uzņēmēju dzīvi un tā rezultātā ļaut radīt šeit jaunas darbavietas.
