“Šķiet, ka sabiedrība kļūst nepanesami tradicionālāka, un tas pat nav godājams konservatīvisms. Tie ir vienkārši aizspriedumi kā politiskā pārliecība.”
—Iveta Ratinīka
Sarunā piedalījās Dace Rukšāne-Ščipčinska, 13. Saeimas deputāte un rakstniece; Baiba Bļodniece, Aizsardzības ministrijas parlamentārā sekretāre; Iveta Ratinīka, Rīgas domes deputāte, dzejniece un sabiedrībā pazīstama skolotāja; Anda Ķīvīte-Urtāne, RSU Sabiedrības veselības institūta vadošā pētniece un docente RSU Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedrā.
Daces Bargās vadītā diskusija bija daļa no starptautiskas kampaņas #FemaleForwardInternational, kuras mērķis ir iepazīstināt ar stāstiem par drosmīgām sievietēm visā pasaulē, iedrošinot ikvienu pakāpties ārpus tradicionālajiem priekšstatiem par dzimumu lomām.
Tiesa, noņemt brilles, kas padara sabiedrības kopskatu tik ērti uztveramu, vienkāršu un saprotamu, var būt grūtāk, nekā sākotnēji šķiet. Nav noslēpums, ka duālisms lielā mērā strukturē mūsu attiecības ar līdzcilvēkiem un vidi ap mums—balts un melns, labs un ļauns, vīrietis un sieviete. Taču jāatceras, ka ne viss ir zelts, kas spīd un velns ne vienmēr ir tik melns, kā to mālē. Gribētos ticēt, ka iespējas paveras, nevis novelkot nepārkāpjamas robežas starp abām pusēm, bet gan atrodot veselīgu līdzsvaru kopībā.
Diskusijas dalībnieces akcentēja šo pastāvošo (ne-)kārtību dzimumu lomu sakarā, runājot par tradicionālo “sievietes vieta ir mājās” uzskatu, ar ko pašas saskārušās savas karjeras kontekstā. Tā, piemēram, Baiba Bļodniece dalījās ar novērojumiem par nīgro attieksmi pret sievietēm, kas tiecas kaut ko sasniegt jebkurā nozarē:
Ja sievietes grib panākt kaut ko profesionālajā dzīvē, tad viņas principā ir hiēnas. Agresīvas. Ļaunas dēļ tā vien, ka viņām ir ambīcija kaut ko pierādīt. Vidusceļa nav.
Interesanti gan, ka šī negatīvā nokrāsa lielākoties tiek piedēvēta sievietēm, kas neatlaidīgi maršē pretī mērķiem. Vīriešus tādā pašā pozīcijā slavē un lepni sauc par biznesa haizivīm. Pievēršoties Latvijas politikai, Iveta Ratinīka uzsvēra sievietes sociālo lomu, kas izriet no viņas šķietami bioloģiskā pamatuzdevuma:
Ja tu esi, piedodiet, dzemde un krūtis, tad tev arī jānodarbojas ar attiecīgo orgānu nodarbināšanu, nevis ar politiku.
Priekšstats, ka sievietes galvenā (un nereti vienīgā) loma ir būt par māti, ir tikpat vecs kā pasaule, taču mūsdienu sabiedrībā tam nav vietas. Ikvienai sievietei ir jādod iespēja izvēlēties savu aicinājumu bez līdzcilvēku nosodījuma; it īpaši no citu sieviešu nosodījuma, tādēļ sarunas laikā runātājas īpaši uzsvēra pārliecību, ka sievietēm būtu jātiecas vienai otru atbalstīt, nevis pelt.
“Politika ir kvalitatīva, ja sieviešu un vīriešu pārstāvība ir līdzsvarota. Sabiedrības, kurās sievietes ir pietiekami iesaistītas politikā, ir daudz empātiskākas.”
—Baiba Bļodniece
Un nav runa tikai par dzimumu līdztiesību un reprezentāciju valsts varas aparātā, bet arī par pilsonisko sabiedrību. Ratinīka uzskata, ka mēs esam tauta ar visai zemu sabiedrisko iesaisti. Mēs īsti neinteresējamies par likumiem. Mums liekas, ka politika ir tāla un nesasniedzama; tā mūs neskar un attiecas tikai uz kungiem cienījamos gados. Taču atsvešināšanās no politikas var novest pie nejaukām sekām. Var šķist, ka dienu no dienas nekas nemainās, bet kādurīt pamosties pasaulē, kas pārvērtusies līdz nepazīšanai. Tādēļ ir būtiski pielikt savu artavu tādas nākotnes būvēšanai, par kādu mums nebūs kauns.
Dace Rukšāne-Ščipčinska piebilda, ka ir ārkārtīgi būtiski runāt arī par nepopulārām idejām, jo tas ir veids, kā paplašināt redzesloku un aktivizēt kritisko domāšanu. Tieši tādēļ viņa nav kautrējusies atklāti runāt par seksu un seksualitāti vēl tad, kad daudzi šo tēmu uzskatīja par sabiedrībā neapspriežamu tabu. Vēsturiski sievietes seksualitāte publiskajā diskursā tikusi slēpta un ierobežota, tādēļ Rukšāne-Ščipčinska kautrīgi piekrīt kolēģēm, ka ir viena no pirmajām autorēm Latvijā, kas skaļi par to runājušas un cēlušas to gaismā, lai vairotu izpratni par to, ka sekss nav tikai pēcnācēju radīšanas mehānisms, bet arī baudu nesošs prieks.
“Tas nebija tā, ka biju drosmīga tīšām.”
—Dace Rukšāne-Ščipčinska
Saeimas deputāte min, ka pirms pāris gadiem arī sākusi aktualizēt ar depresiju un garīgo veselību saistītus jautājumus tieši to pašu iemeslu dēļ. Un vēl šobrīd cilvēkiem nereti trūkst izpratnes par to, ko tas īsti nozīmē un kādas sekas tas atstāj uz sabiedrības kopējo veselību, nemaz nerunājot par pašu personu, kura cieš no psihoemocionāliem traucējumiem.
Turklāt, kritiskā domāšana ir viens no pilsoniskās sabiedrības svarīgākajiem instrumentiem—apšaubīt, pārliecināties, izprast. It īpaši ņemot vērā to, cik viegli apjukt šai dezinformācijas laikmetā.
“Uz pierādījumiem balstīta politika ir viens no pamatnosacījumiem aizspriedumu izskaušanā un ceļā uz dzimumu vienlīdzību.”
—Anda Ķīvīte-Urtāne
Jā, pasaule iet uz priekšu un sievietes balss sabiedrībā kļūst arvien skaļāka, taču ar tās sadzirdēšanu vien nepietiek—tajā ir jāieklausās. Lai šo apņemšanos īstenotu, ir jāatbrīvojas no aizspriedumu sloga, kas, nenoliedzami, kavē jēgpilna dialoga raisīšanos. Turklāt,—kā ar jebkuru šķērsli, kas jāpārvar,—vispirms jāatzīst, ka aizspriedumi patiesi pastāv un traucē pilnvērtīgi attīstīties par tādu sabiedrību, kurā ikvienam ir vienādas iespējas realizēt savas tiesības uz cieņpilnu dzīvi. Cilvēka dzimums nedrīkst būt par traucēkli šī mērķa sasniegšanā. Jā, pasaule iet uz priekšu, taču līdz īstenai vienlīdzībai vēl tāls ceļš ejams.
“Mēs necīnāmies par vienādību. Mēs cīnāmies par vienlīdzību.”
—Anda Ķīvīte-Urtāne
