Kārtējo reizi valdības līmenī tiek diskutēts par atalgojuma palielināšanu pedagogiem,
ārstiem. Protams, tas ir apsveicami, jo uzskatu, ka viņiem ir jāsaņem adekvāta samaksa par
savu darbu, tomēr kārtējo reizi tiek aizmirsts par sociālajā nozarē strādājošo atalgojumu.
Covid-19 krīzes laikā sociālajā nozarē strādājošajiem piemaksas tika noteiktas tikai 50%
atalgojuma apmērā, salīdzinot ar medicīnas jomā strādājošajiem noteikto 100% algas
piemaksu, kā arī saņēmēju skaits, kas saņēma šīs Labklājības ministrijas (LM) plānotās
piemaksas, bija labi ja 1/3 no visiem nozares darbiniekiem. Kaut gan jāatzīmē, ka sociālajā
nozarē strādājošie decembrī, janvārī un februārī bija Covid-19 krīzes epicentrā. No vienas
puses rodas iespaids, ka valdība sniedz palīdzīgu roku sociālajā sfērā strādājošajiem,
paredzot kaut 50% piemaksu par darbu ar Covid -19 inficētām personām vai to
kontakpersonām, bet tikai retais zina, kāds birokrātiskais slogs tiek uzlikts, lai šo piemaksu
saņemtu. Respektīvi, lai noteiktu piemaksu, vadoties pēc ministrijas vadlīnijām, ir jānosaka,
procentuāli cik daudz laika katrs darbinieks strādā ar inficētajām personām. Ja darbinieks šo
personu aprūpē ir iesaistīts mazāk kā 50% no sava darba laika, tad piemaksa ir nosakāma
vien 25 % apmērā. Vai tas ir godīgi, ja darbinieks jebkurā gadījumā ir pakļauts riskam,
strādājot ar vienu vai desmit inficētajiem, lai katrs spriež pats.
Izklausās netaisnīgi. Kā šāda situācija izveidojusies?
Sociālās aprūpes darbinieki līdz šim savu darbu darījuši, klusu ciešot, vien 2018. gada
rudenī piesakot vienas dienas streiku, kurā mēģināja vērst uzmanību uz zemā atalgojuma
sistēmu. Toreiz tika prezentēti arī skaitļi, piemēram, aprūpētāja alga minimālās algas 430
eiro apmērā; sociālajam aprūpētājam, sociālajam rehabilitētājam — no 445 eiro līdz 517
eiro.
Pašreiz VSAC darbiniekiem papildus atalgojumam tiek nodrošinātas dažādas piemaksas,
līdz ar to, kopējais atalgojums varētu būt pat par 100 eiro vairāk, kamēr pašvaldības sociālās
aprūpes centru darbiniekiem netiek piemaksātas piemaksas.
Arī sociālajos dienestos strādājošie pirmo reizi “izgāja ielās” aizvadītā gada rudenī, kad
plašu sašutumu raisīja Finanšu ministrijas plāns sociālajiem darbiniekiem uzlikt par
pienākumu veikt minimālo sociālo iemaksu administrēšanu, kas ir pretrunā ar sociālā
darbinieka profesijas principiem – būt par atbalstu cilvēkam, nevis par soģi.
Kāpēc tāda atšķirība? Vai apakšā neslēpjas dažādas amatu kategorijas, kamēr
publiskajā telpā izskan tikai vidējie cipari?
Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, 2020. gadā septiņās nozarēs vidējā darba
samaksa mēnesī par pilnas slodzes darbu bija lielāka par valstī noteikto vidējo mēnešalgu –
finanšu un apdrošināšanas darbību nozarē; informācijas un komunikācijas pakalpojumu,
enerģētikas, valsts pārvaldes, profesionālo, zinātnisko un tehnisko pakalpojumu nozarēs;
ieguves rūpniecības un karjeru izstrādes nozarē, kā arī veselības un sociālās aprūpes
nozarē.
Turklāt Labklājības ministrija ir radījusi sociālajā jomā strādājošo konkurenci starp valsts un
pašvaldības sociālās aprūpes iestādēm, jo Valsts sociālās aprūpes iestādēs atalgojumu
nosaka, pamatojoties uz Ministru kabineta noteikumiem, savukārt pašvaldību, pamatojoties
uz pašvaldību apstiprinātajiem amatu vienību sarakstiem un izpratni par to, cik liels
atalgojums sociālajā jomā strādājošajiem ir nepieciešams, un to tarifi bieži vien ir zemāki,
kas veicina pašvaldību nepieciešamību šo problēmu risināt ar piemaksu palīdzību. Šobrīd,
pamatojoties uz LM sniegto informāciju par valsts sociālās aprūpes centru darbinieku
atalgojumiem bez piemaksām, zemākā bruto mēnešalga sastāda 500 eiro mēnesī, un to
saņem centru pirmās kategorijas aprūpētāji. Šai amata grupai augstākais atalgojums otrajā
kategorijā ir 608 eiro. Tikmēr sociālajiem aprūpētājiem otrajā kategorijā bruto mēnešalgas
apmērs ir 680 eiro, bet trešās kategorijas – 802 eiro. Tikmēr pašvaldībās sociālajā jomā
strādājošo atalgojums visā Latvijā ir mainīgs, kas saistīts ar katras pašvaldības budžeta
iespējām un izvirzītajām prioritātēm, līdz ar to jau ilgstoši izveidojusies situācija, ka
atalgojums ir zemāks gan dažādu pašvaldību sociālajos dienestos, gan zemāks pašvaldību
sociālās aprūpes centros, salīdzinot ar valsts sociālās aprūpes centru darbinieku atalgojumu.
Kam tad īsti valstī ir augstākie atalgojuma apmēri?
Augstākie atalgojuma apmēri valsts sociālās aprūpes centros ir sociālajiem darbiniekiem,
kuri pirmajā kategorijā bruto saņem 745 eiro mēnesī, otrajā – 920 eiro mēnesī, bet trešajā –
līdz pat 1190 eiro mēnesī. No VSAC darbiniekiem tieši sociālie darbinieki, sociālie
aprūpētāji, sociālie rehabilitētāji, interešu pulciņu audzinātāji, psihologi, logopēdi, sociālie
audzinātāji un aprūpētāji strādā tiešā saskarē ar klientiem.
Lielākoties viņu darba kvalitāte ir tā, kas rada apmierinātību un komforta sajūtu klientiem –
cilvēkiem, kuriem nepieciešamas papildus rūpes un valsts atbalsts, vadot savas mūža
dienas valsts vai pašvaldības sociālās aprūpes centros.
Vai ir iespējams sagaidīt uzlabojumus tuvākajā laikā? Kādu rīcību sagaidiet no
iesaistītajām pusēm un Labklājības ministrijas?
Uzskatu, ka labklājības ministrei ir nepieciešams vairāk aizstāvēt savu nozari un rūpēties, lai
paši nozarē strādājošie nebūtu tie, kas saņem sociālos pabalstus, bet otrādi – saņemtu
pienācīgu atalgojumu. Īpaši šogad, kad veiktas būtiskas izmaiņas normatīvajos aktos
attiecībā uz sociālo palīdzību, kas, no vienas puses ir apsveicami, bet, no otras puses, rada
situāciju, kad paši sociālie darbinieki sāk rēķināt, ka no darbinieka varētu kļūt par klientu. Un
nevar dalīt pašvaldības un valsts sociālajā nozarē strādājošos. Līdz ar to vienīgā iespēja, kā
samazināt konkurences apstākļus starp pašvaldības un valsts sociālajā nozarē
strādājošiem, ir noteikt likumā, ka sociālajā nozarē strādājošajiem ir vienāds atalgojums –
gan valsts, gan pašvaldības iestādēs. Tādējādi pašvaldības sociālās aprūpes centru
darbiniekiem varētu maksāt tādas pašas algas kā valsts, pie tam visi sociālās nozares
strādājošie ir pelnījuši atalgojuma palielināšanu, tāpat kā medicīnas jomā strādājošie un
pedagogi.
Sociālais darbs ir jādala divās daļās: sociālās aprūpes institūcijās un darbs sociālajos
dienestos, jo pienākumi un darba specifika tomēr ir atšķirīgi. Sociālajos dienestos sociālais
darbinieks ir atbildīgs gan par svarīgu lēmumu pieņemšanu, gan sociālo pakalpojumu, kā arī
viņam jāspēj ātri reaģēt krīzes situācijās sociālās palīdzības jomā, jāveic dzīves vietu
apsekošana, kuru veikšanas laikā mēdz pastāvēt apdraudējums veselībai, reizēm arī
dzīvībai, bet, tā kā normatīvie akti nenosaka obligātas veselības apdrošināšanas
nepieciešamību no darba devēja puses, tas ir katra darbinieka paša pārziņā. Turklāt reti kurš
ir lietas kursā, cik daudzveidīgi pienākumi sociālajos dienestos strādājošajiem ir jāveic,
turklāt ne vienmēr tie ir atrunāti ministru kabineta noteikumos. Šaubos, vai kādā citā
profesijā strādājošajam vienlaikus jāorientējas arī ar veselības aprūpi saistītos jautājumos,
piemēram, informējot ģimenes ārstus par izziņām, kādas jāsagatavo, lai klients saņemtu
kādu sociālo pakalpojumu. Reti kurš, zina, ka sociālajiem darbiniekiem ir jāorientējas arī
ieņēmuma dienesta jautājumos. Tieši sociālie darbinieki konsultē, kā, piemēram, asistenta
pakalpojuma sniedzējam elektroniski reģistrēt saimniecisko darbību vai iesniegt kādu
atskaiti, jo, redz, attiecīgā dienesta darbinieki klātienē klientus vai nu nepieņem, vai rindā
jāgaida vairāk nekā mēnesis. Tāpat sociālajiem darbiniekiem ir lieliski jāorientējas ar
juridiskām niansēm saistītos jautājumos, piemēram, konsultējot, visbiežāk sievietes, laulības
šķiršanas un uzturlīdzekļu piešķiršanas jautājumos. Te uzskaitīt varētu gari un plaši –
sociālajiem darbiniekiem nācies pat nodrošināt mēbeļu nešanu, lai kādam dzīves pabērnam
iekārtotu kaut minimāli cilvēka dzīvei cienīgu mitekli, līdz paša cilvēka izvadīšanai un bēru
pasākuma organizēšanai. Īpaši pēdējā laikā iezīmējas situācija, ka radinieki atsakās apbērēt
savus piederīgos, un tad vienīgais risinājums – iet prasīt sociālajā dienestā. Covid-19 radītā
krīze sociālos darbiniekus atsevišķās pašvaldībās padarījusi arī par skolēnu pārtikas paku
satura plānotājiem, komplektētājiem un izdalītājiem. Vai tas bijis atrunāts kādos noteikumos?
Noteikti nē, bet šie cilvēki ies un darīs, jo personīgi izjūt nepieciešamību palīdzēt
līdzcilvēkiem.
Vai nav tā, ka šajā nozarē strādāt vēlas aicinājuma vadīti, nevis materiālu iemeslu pēc,
sevišķi ņemot vērā šo milzīgo plaisu atalgojuma ziņā?
Protams, jāatzīmē, ka šajā profesijā var strādāt cilvēki ar augstām morāles un cilvēciskajām
vērtībām, jābūt spējīgiem ievērot konfidencialitāti, saglabāt profesionālās ētikas normas,
pastāvīgi pilnveidot savu profesionālo kompetenci, kas ir laikietilpīgi un var radīt arī
finansiālus izdevumus. Profesijas standarts paredz sociālā darbinieka ieguldījumu sociālā
darba prakses un pētniecības attīstībā un valsts sociālās politikas veidošanā.
Augstās prasības profesijas kompetencei un neatbilstošs materiālais un garīgais atalgojums
noved pie darbinieku izdegšanas un nevēlēšanās apgūt šo profesiju jauniešu vidū. Jau
vairākus gadus trūkst sociālo darbinieku gan sociālajos dienestos, gan sociālo pakalpojumu
sniedzējos. Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likums un
ar to saistītie noteikumi paredz sociālajā darbā strādājošo maksimāli saņemamo atalgojumu
atbilstoši saimei, pie kuras attiecīgais amats pieder, taču tikai dažās pašvaldībās darbinieki
saņem maksimāli pieļaujamo atalgojumu. Plaisa darbinieku atalgojumā ir diezgan liela,
atalgojums atkarīgs no pašvaldības budžeta iespējām un no vadības attieksmes pret sociālo
darbu (normatīvajos aktos varētu paredzēt augstāku minimālo atalgojuma slieksni konkrētai
amatu saimei).
Kā Jūs domājat, kā var uzlabot situāciju ar nodarbinātību sociālajā sfērā?
Adekvāts atalgojums ir viens no būtiskākajiem instrumentiem arī profesijas prestiža
veidošanā. Pašvaldību sociālās aprūpes institūcijās jau pastāv problēmas atrast kvalificētus
sociālā darba speciālistus, iespējams, diezgan zemā atalgojuma dēļ. Darbs ar veciem un
slimiem cilvēkiem prasa no darbiniekiem īpašu pacietību un morālu noturību.
Nevienlīdzīgais atalgojums starp valsts un pašvaldību sociālās aprūpes institūciju
darbiniekiem veicina naidīgu gaisotni, ir kā strīdus objekts, kas neatvieglo darba devēja
uzdevumu nokomplektēt kompetentus, kvalificētus sociālā darba speciālistus savā sociālās
aprūpes institūcijā. Līdzīgi ir sociālajos dienestos – dinamiskais un psiholoģiski izdedzinošais
darbs nereti atturēs cilvēku strādāt šajā jomā, ja tādu pašu vai ievērojami augstāku atlīdzību
var nopelnīt, strādājot citā nozarē, kur, pārnākot mājās, nav jādomā, kurā ģimenē atkal
uzvirmos vardarbība un, vai naktī nebūs jādodas sniegt atbalstu ģimenei, kurai deg māja.
To, ka atbalsts sociālajā sfērā strādājošajiem ir nepieciešams, diemžēl, redz retais. Līdz ar
to, lai izbeigtu gadiem esošo praksi, kad tika radīts mākslīga konkurence starp pašvaldības
un valsts sociālo nozari ir nepieciešams:
- Noteikt likumā, ka visiem sociālajos dienestos strādājošajiem atbilstoši kategorijām ir
līdzvērtīgs atalgojums, tāpat kā tas ir līdzvērtīgs atbilstošās kategorijas darbiniekiem valsts
un pašvaldības sociālās aprūpes centros. - nodrošināt nediskriminējošu attieksmi piešķirto piemaksu ziņā starp dažādiem sociālās
jomas speciālistiem (piemēram, kāpēc valsts varēja paredzēt mērķdotāciju sociālajiem
darbiniekiem darbam ar ģimeni un bērniem, bet nav paredzēta piemaksa sociālajam
darbiniekam, kurš strādā ar atkarīgajiem vai personām ar funkcionāliem traucējumiem).
