Valdība (par godu Covid-19 un nākamā gada Saeimas vēlēšanām) nākamā gada valsts budžetu ir ieplānojusi ar rekordlielu deficītu. Taču iedzīvotāju aptaujas dati iecina, ka tikai 15% atbalsta budžetu ar deficītu. 38% vēlētos redzēt bezdeficīta budžetu, bet 24% pat ar pārpalikumu.
@ArnisKaktins, Twitter.com
ASV prezidentam Harijam Trumanam pieder izteikums par ekonomistu vienroci. Trumans pēc tāda esot ilgojies tādēļ, ka visi viņa padomnieki ekonomisti saka: on the one hand ir tā, bet on the other hand ir citādi. Valsts budžeta deficīts un ārējā parāda apjoms tam varētu būt klasiska ilustrācija: dažkārt deficīts ir ļoti lietderīgs un veicina izaugsmi, dažkārt tas iedzen valstis ilgstošā ekonomiskā stagnācijā un tādā parādu jūgā, no kura izkārpīties jau vairs nav cerību.
Taču vispirms daži vārdi par sabiedrisko domu. Manuprāt, būtu grūti atrast kādu valsti, kurā vairākums sabiedrības ir sajūsmā par parādu taisīšanu. Cilvēkiem pat tīri psiholoģiski nepatīk “justies parādā”, un tādēļ, lai aizņemtos, parasti ir vajadzīgs kāds pamatojums – nopelnīšu un atdošu vai ieguldīšu un rezultātā vēl būšu ieguvējs. Mūsu publiskajās diskusijās bieži dzirdams izteikums, ka latvietim “parāds nav brālis”, tādēļ viņš arī nevēlas valdības aizņemšanos. Arī mājsaimju parāds procentos no IKP Latvijā (ap 20%) ir viens no viszemākajiem ES, kas it kā liecinātu par mūsu nevēlēšanos dzīvot pāri saviem līdzekļiem. Tomēr te nevajadzētu piemirst, ka vidējai Latvijas mājsaimei kredīti ir pieejami grūtāk un ar augstākiem procentiem nekā pat Baltijas kaimiņu valstīs un līdz 2010. gadam nekāda “parāda nebrāļa” kultūra neliedza mūsu mājsaimēm sataisīt parādus līdz pat 50% no IKP (kas pašlaik ir aptuveni ES vidējais rādītājs). Tādēļ apgalvojums, ka Latvijas iedzīvotāji pēc savas dabas ir kūtri uz aizņemšanos, ir mīts, tāpat kā pieņēmums, ka cilvēki uz valsts budžetu vienmēr raugās pēc analoģijas ar savas mājsaimes bilanci.
Tomēr nesenā pieredze atstājusi iespaidu uz tagadnes domāšanu. Latvijas gadījumā tā bija trauma, kad pēc pamatīgas uzdzīves un nekustamo īpašumu burbuļa plīšanas 2009. gadā privātais parāds pēkšņi pārvērtās par sabiedriskā sektora parādu Parex bankas dēļ, cilvēkiem ar eiro denominētiem kredītiem tika “iekšēji devalvēti” (lasi – pamatīgi apgriezti) ienākumi, un tādēļ Latvija pazaudēja ap desmito daļu iedzīvotāju. Taču tas noteikti nebija tikai Latvijas “veiksmes stāsts”. Jo īpaši pēc 2010.–2011. gada krīzes Eiropā it visur norisinājās cīņa ar budžeta deficītu, tika izveidoti stingrāki noteikumi valstu budžetu uzraudzībai no Briseles, daudzās valstīs, arī pie mums Latvijā, pieņēma likumus budžeta deficīta ierobežošanai un izveidoja tam īpašas uzraudzības padomes. Budžeta deficīts tika ierobežots, bet daudzām valstīm ārējais parāds saglabājās ļoti augsts. Taču pats skumjākais, ka ekonomiskā izaugsme pēdējos 10 gados Eiropā nebūt nav bijusi tāda, kā plānots. Tādēļ Eiropas Savienībā arvien biežāk izskan kritika par pārmērīgo apsēstību ar fiskālo disciplīnu kopš 2010. gada, kas ne tikai bremzē izaugsmi, bet arī rada jaunu nevienlīdzību un liedz investīcijas sabiedriskajā sektorā. Arī šeit Latvija ir zīmīgs piemērs: lai gan dažus gadus pēdējā desmitgadē mums bijusi izaugsme, tomēr tieši “veiksmes stāsta” periodā mēs sākām strukturāli atpalikt ne vairs tikai no Igaunijas, bet nu jau arī no Lietuvas.
Un tad atnāca 2020. gads un Covid-19. Loģiski, ka krīzes pārvarēšanai bija jāaizņemas. Loģiski, ka Eiropas Savienība uz laiku apturēja ierobežojumus dalībvalstu parādu pieaugumam un ļāva aizņemties pēc patikas. Loģiski, ka arī Latvija aizņēmās, lai palīdzētu saviem iedzīvotājiem un uzņēmumiem, pat ja salīdzinājumā ar citām ES valstīm šī palīdzība bija diezgan pieticīga. Tādēļ arī tas, ka 2022. gada budžets ir ar lielāku deficītu, ir saprotami – jo vairāk tādēļ, ka procentu likmes šobrīd ir zemas un par parāda apkalpošanu mums būs jāmaksā mazāk, vismaz kādu laiku. Turklāt, ja valsts šobrīd netērētu vairāk, mēs visdrīzāk piedzīvotu jaunu emigrācijas vilni, jo citas Eiropas valstis šobrīd tērē ar plašu vērienu, un nav noslēpums, ka Latvijas izaugsmi patlaban bremzē tieši demogrāfija un emigrācija.
Tomēr iespēja tērēt vairāk ir tikai īstermiņa risinājums. Skaidrs, ka ilgtermiņā deficīts ir pieņemams vienīgi tad, ja to kompensē kopējā ekonomikas izaugsme. Tādās situācijās ir tīri vai grēks neaizņemties, īpaši, ja, kā šobrīd, aug arī inflācija. Taču par to, no kurienes nākotnē nāks valsts izaugsme, ir dzirdētas vienīgi vispārīgas frāzes. Turklāt šobrīd, dzīvojot ar vaļīgākiem fiskālajiem noteikumiem, mēs varam atļauties samaksāt sen zināmus parādus savam sabiedriskajam sektoram – piemēram, no nākamā gada palielināt ārstu algas vai pat iedot kaut ko gadu desmitiem badinātajai zinātnei. Tas viss ir labi un pareizi. Vienīgā nelaime, ka 2023. gadā visdrīzāk atkal stāsies spēkā ES fiskālie ierobežojumi, iespējams, jaunā formā, tomēr liktenīgie kritēriji – 3% budžeta deficīts un 60% sabiedriskā sektora parāds – nekur nepazudīs, jo ir ierakstīti ES līgumos. Turklāt svarīgi, kā ES fiskālajos nosacījumos izpaudīsies “zaļais kurss”. Skaidrs, ka apjomīgo Eiropas ekonomikas dekarbonizācijas plānu nevarēs finansēt no šodienas ienākumiem un aizņemšanās zaļās ekonomikas vārdā būs nepieciešama – tādā veidā pārceļot daļu izmaksu uz nākamajām paaudzēm. Iegūt naudu zaļām un klimatam draudzīgām iniciatīvām enerģētikā, transportā, infrastruktūrā, nodarbinātībā nākotnē būs krietni vieglāk.
Šobrīd gan mēs varam baudīt savdabīgas “kredītu brīvdienas”. Tomēr arī šīs ballītes laikā nedrīkstētu ignorēt kādu neērtu faktu. Proti, Latvijas budžeta apjoms neatbilst valsts pašreizējām vajadzībām, ko apmierināt nākotnē var tikai no diviem avotiem – no straujākas ekonomikas izaugsmes vai no nodokļu izmaiņām to palielināšanas virzienā un nevis no parāda audzēšanas. Abi šie ceļi prasa reformas un stratēģiju, ko šodien saskatīt ir grūti. Tādēļ var gadīties, ka mums nāksies atkal gaidīt kārtējo krīzi, lai varētu kaut cik finansēt savus valsts pakalpojumus.
Avots: Rīgas Laiks
