Saruna ar Saeimas deputātu, “Attīstībai/Par” apvienības frakcijas priekšsēdētāju Juri Pūci.
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vai administratīvi teritoriālā reforma netiek pārāk novilcināta, nosakot, ka valstspilsētas Liepāju, Daugavpili, vēl trīs citas neapvieno ar apkārtējiem novadiem līdz pat 2029. gadam?
J. Pūce: Latvijā šodien strādā 43 pašvaldības, pirms pusgada bija 119. No tāda viedokļa raugoties, reforma ir pilnībā realizēta, atskaitot korekciju par Varakļānu novadu. Satversmes tiesa lēmusi, ka nav bijis pietiekami pamatots Saeimā noteiktais, ka piecas valstspilsētas un apkaimes novadi var palikt šķirti. Tā ir neliela daļa, aste, kurai jāpārkāpj, lai pašvaldību reformu uzskatītu par notikušu.
Diskusijas Saeimas atbildīgajā komisijā parādīja, ka kolēģiem ne pozīcijā, ne opozīcijā nav apetīte ātri izlemt valstspilsētu un novadu apvienošanu, ko atlika līdz 2029. gadam.
Otrs apstāklis, kas liek kavēties – nevaram atlaist pašvaldību, kurai iedzīvotāji tikai pirms pusgada devuši pilnvarojumu strādāt un kura nav pieļāvusi nekādus pārkāpumus. Jaunas teritorijas varēs iesākt darbu ar jaunām vēlēšanām.
Tātad ilūkstiešus, pretēji viņu gribai, pievienos Daugavpilij, sēļus “pārcels” Latgalē?
Ilūksti jau ar iepriekšējo lēmumu, veidot Augšdaugavas novadu, pievienoja Latgalei. Kad novads sūdzējās Satversmes tiesā, tiesa norādīja, ka prasība tai ziņā pamatota, ka Augšdaugavas novadam nav attīstības centra. Piedāvāts risinājums veidot novadu ar centru Daugavpilī.
Un “Saskaņu” vadībā?
Tas atkarīgs, kas kandidēs un kas gūs atbalstu vēlēšanās.
Valmiera ir valstspilsēta, kura zem sava spārna pārņēmusi tuvākus un tālākus novadus. Ko rāda pirmā pieskaņošanās pieredze?
Valmieras gadījumā astoņām pašvaldībām jāpieskaņojas vienam darbības stilam, kur pirms tam katrs strādāja mazliet citādi. Runāju ar novada priekšsēdētāju Jāni Baiku. Viņš neiezīmēja nepārvaramas problēmas, bet teica, ka 2022. gads būs izaicinājumu pilns gads. No plašās teritorijas ievēlētie deputāti pirmoreiz lems par tik lielu budžetu, un viņiem ir sajūta, ka naudas, ko dalīt ir ļoti daudz, bet vajadzību arī daudz.
Visur Latvijā, kur apvienojušās vairāk par divām, trim pašvaldībām, jāpārkārtojas uz jaunu administratīvo struktūru un jaunu pakalpojumu portfeli, ko piedāvāt iedzīvotājiem. Bez racionāliem argumentiem ir arī politiskie. Katrs vietējais politiķis ievēlēts, kaut ko solīdams saviem vēlētājiem, un grib to pildīt. Stabilās sistēmās ātrāk nonāk pie kompromisiem, bet pēc lielām pārvērtībām, kamēr kauliņi sakritīs pa vietām, paies laiks.
Tas nozīmē, ka pēc pusgada pāragri vērtēt novadu reformas iznākumu? Kādas atbalsis dzirdamas no zemēm?
Politiskie strīdi neizbēgami ir arī vietvarās, bet lokālie konflikti, kad viena teritorija nostājas pret otru, neveidojas.
Neticu, ka piepildīsies izteiktās bažas, ka pēc reformas vara gādās par vienu teritoriju, par centru, nomales aizmirstot. Tā būtu ļoti tuvredzīga politika.Pirmais pusgads bijis jaunveidojumu laiks, bija pašvaldības, kas iestādes dibināja augustā, septembrī, ir pašvaldības, kas to atlikušas līdz pēdējam termiņam – līdz 1. janvārim.
Sarežģītākais pēc budžeta sastādīšanas būs jauno teritoriālās attīstības plānu un attīstības programmu pieņemšana. Te būs īstā interešu sadursme, bet tas ir normāli, ja par novada attīstības programmu iedegas īsts deputātu kautiņš. Jo tas skar daudzas lietas novada nākotnei, sākot ar – vai un kur būs rūpniecības zona, beidzot ar, kurā vietā būvēt peldbaseinu.
Talsu pašvaldība ar argumentu, ka jāpārvalda lielāka teritorija, palielinājusi vēlēto amatpersonu algas līdz maksimumam. Arī darbinieku atlaišanas nekur nenotiek, kur nu paliek solītais līdzekļu ietaupījums, kas bija viens no reformas pamatojumiem?
Valsts nevar noteikt, cik darbinieku pašvaldībai pieņemt darbā. Otrkārt, daudzviet Latvijā pašvaldības maksājušas algu krietni zem atļautajiem griestiem. Tas nav pārāk pozitīvi vērtējams, jo grūti piesaistīt kvalificētus kadrus. To bieži noteica lokālā nabadzība, bet arī stratēģiskā izšķiršanās.
Ne viens vien vecā novada vadītājs neslēpa, ka labāk algo daudzus mazapmaksātus nekā dažus labi apmaksātus darbiniekus, jo tas nodrošina sociālo mieru un darbavietas.Tieši pirms reformas mazā novadiņā no darba aizgāja sociālās nodaļas vadītāja. Tas ir atbildīgākais atslēgas postenis, grūtākais darbs, bet konkursā par amata vietu piedāvātais atalgojums – 750 eiro uz papīra.
Pašu vietvaru rokās ir efektivizēt pārvaldes sistēmu. No vietām dzirdu – apzināmies, ka darba pienākumu kļuvis par 15–20% mazāk, taču apmēram tikpat ir pirmspensijas vecuma strādājošie; ļausim viņiem aizvilkt līdz pensijai, pēc tam vietā nevienu neliksim.
Šai taktikai ir plusi – atbildīga attieksme pret cilvēkiem, kuri darba mūžu veltījuši pašvaldībai, bet jautājums – kā piesaistīs jaunus darbiniekus, kas pildīs jaunās funkcijas apvienotajā novadā, ja nebūs algu fonda?
Bet ir pašvaldības, kur strauji notiek pārveidojumi ar mazāku darbinieku skaitu, ar labākām algām. Redzēsim, kura stratēģija vidējā termiņā strādās labāk.
Pašvaldību vēlēšanas apmeklēja trešdaļa balsstiesīgo. Kā teritoriālās reformas tēvs droši vien nepiekritīsiet, ka tā notika arī pārmaiņu dēļ, kad vara attālinās no cilvēkiem utml.?
Pēc valdības pasūtījuma zemās apmeklētības iemeslus pētī zinātnieki. Taču ir dati no SKDS un CVK pētījumiem, no kuriem izriet, ka reformas dēļ vēlēt nav devusies neliela aptaujāto grupa. No tiem, kas nepiedalījās vēlēšanās, tie ir 8%.
Ņemsim vērā, ka bija vairākas teritorijas, kuras palika tādas, kādas bija iepriekš, un arī tur saruka aktivitāte.Tas nozīmē, ka līdzdalību ietekmējoši faktori meklējami citur. Gaidīsim pētnieku skaidrojumu, jo līdz šim zināmākais iegansts bija – nepiedalījos vēlēšanās, jo mana balss tāpat neko neizšķirtu.
Vai iespējamas asas domstarpības koalīcijā, izraugot jauno Satversmes aizsardzības biroja direktoru?
Domāju, asumu nebūs. Kandidatūras publiskā telpā un kuluārsarunās tiek apspriestas, bet izvēlētais formāts izraudzīties SAB vadītāja amata pretendentu Nacionālās drošības padomē ir pareizs. Pēc tradīcijas prezidents kā padomes priekšsēdētājs virza kandidātu, un neticu, ka Levits vadīs procesu, lai NDP izšķirtu jautājumu ar balsu vairākumu.
Drīzāk, zinot prezidenta raksturu, viņš iepriekš konsultēsies, izzinās viedokļus, lai nenāktu ar nesagatavotu kandidatūru.
NDP strādā atbildīgi cilvēki, kuri pret valsts drošību izturas ar augstāko nopietnību, un gan zinās, kuru cilvēku virzīt amatā.
Pats nevēlēdamies, kļuvāt par galveno varoni notikumā, kurā kāds agresīvs vīrs jūs pavadīja cauri Vecrīgai, zākādams, sunīdams un to filmēdams. Kā tobrīd jutāties?
Šo cilvēku Rīgā satiku nejauši uz Smilšu ielas, iepriekš nepazinu. Likās, it kā redzēts, varbūt piketos pie Saeimas. Sajūta bija izteikti nepatīkama. Ne tādēļ, ka esmu vārga, viegli ievainojama dvēsele. Nē, āda man biezāka nekā vidusmēra cilvēkam, un arī svara kategorijā pēc komplekcijas ievērojami pārsniedzu savu pavadoni.
Taču viņš, agresīvi izturēdamies, ienāca pārāk tuvu manā privātajā telpā, un arī gānīšanos nebija patīkami klausīties.
Vēlāk uzzināju, ka videofilmētājs ļoti daudz uzbrucis citiem – žurnālistiem, policistiem, visiem pēc kārtas. Mana kā jurista sajūta ir, ka šādas izdarības kvalificējamas kā klasiska huligāniska rīcība. Ja kāds uz ielas iet citiem klāt, apsaukājas, viņam visdrīzāk ir huligāniski nolūki, un tā ir sodāma parādība.
Šo Jāni Sondaru policija aizturēja, bet pašlaik viņš ir atbrīvots…
Pret viņu ierosināts kriminālprocess, noteikts aizdomās turamā statuss.
Kad cits vīrs sociālajos tīklos pauda domu, ka simts Saeimas deputāti esot jāšauj nost, viņam neko neinkriminēja. Tas esot viedoklis. Grūti būt politiķim!
Latvija ir demokrātiska valsts, kur ikvienam tiesības brīvi paust viedokli. To var izteikt dažādās formās, savukārt draudēt otram gan nevienam nav tiesību. Te jāatšķir gadījums no gadījuma.
Uzskatu, drīkst publiskā telpā ierakstīt – Pūce ir nožēlojams cilvēks, ja Latvijā tiktu atjaunots nāvessods, Pūce ir pelnījis, ka viņam nocērt galvu uz bluķa Doma laukumā.
Taču nevar rakstīt – gaidi, kad tev pārgriezīšu vēderu pie tavas mājas, un tavi bērni varēs skatīties, kā mirsti! Tas ir konkrēts ieraksts. Man tie šķiet draudi, par kuriem nevari būt drošs, vai tie kādudien netiek īstenoti. Par tādiem tekstiem jāsaņem sods.
Daži kolēģi pauda neizpratni, kāpēc Pūce nav personiski izrēķinājies ar apvainotāju. Kāpēc nedevāt pa muti?
Tas atkarīgs no cilvēka tipa, un ir diskutējams jautājums – kas raksturo vīrieti? Manuprāt, tas, ka spēj aizstāvēt sevi un savu ģimeni, vajadzības gadījumā, valsti. Bet arī tas, ka tu spēj parādīt ieturētību, pie katra kairinājuma nelekt kājās, izvicinot dūres. Kurš pēc pirmā pāridarījuma metas kauties, man liekas, vēl ir puišelis, ne pieaudzis vīrs.
Jācer, pēc gada būs beidzies tumšais, drūmais sanitārās diktatūras laiks un vēlētāji prasīs “Attīstībai/Par” atskaiti par paveikto. Vai gana daudz darījāt, lai panāktu iekļaujošāku demokrātiju, lai liberalizētu Latvijas likumdošanu, dotu vairāk tiesību un vienlīdzību sievietēm vai seksuālajām minoritātēm?
Atbildēšu, ka esam aktīvi strādājuši, lai pildītu solījumus. Būdami koalīcijas partneri, demokrātiskā procesā tomēr nevaram garantēt simtprocentīgu solījumu izpildi, bet ir pietiekami daudz mūsu atbildības lietu, ar ko varam lepoties. Ne tikai paveiktā teritoriālā reforma un liberālā dienas kārtībā izvirzītie jautājumi, bet arī mediju brīvības un finansējuma lietas, ko esam konsekventi aizstāvējuši.
Tāpat esam aizstāvējuši cilvēka tiesības, kur vien bijis iespējams. Bieži tā bijusi cīņa, lai nenotiktu stāvokļa pasliktinājums, un dažviet debates vēl turpinās. Kopsavilkums – nav pamata kaunēties par izdarīto.
Kas būs priekšplānā jaunajā piedāvājumā?
Apvienības ietvaros esam uzsākuši darbu, lai atlasītu labākos programmatiskos redzējumus. Personīgi būšu par to, ka ļoti augstā prioritātē mums jāliek izglītība.
Manuprāt, tas ir šīs Saeimas līdz galam nepadarītais – risinājumi izglītības kvalitātei un pieejamībai. Tas ir jautājums par ieguldījumu nākotnē – par algām, bet arī par efektivitāti izglītībā.
Daudzi mērījumi rāda, ka mums ir relatīvi daudz vāju skolu un vāju skolotāju, kuriem maksājam mazu algu. Mums vajadzētu panākt, ka ir labi skolotāji, kuri saņem lielas algas, jo izglītības kvalitātes atslēga ir un būs skolotājs. Izglītībai jābūt priekšplānā kā nākamajā Saeimā, tā valdībā un arī mūsu organizācijā.
Tas ir – nav jāveic reforma, bet jāpanāk kvalitatīvi uzlabojumi izglītībā?
Reforma arī nepieciešama, attiecināma uz skolu tīkla optimizāciju.
Vai pandēmijas laiks neatklāja, ka visai kaitīga bija lauku slimnīciņu slēgšana?
Pandēmijā viss, kas bija vājš veselības aprūpē, iznāca uz āru. Problēma jau nebija tikai ar gultu skaitu. Galvenā problēma ir medicīnas māsu trūkums. Bet māsu nav, jo tās ilgstoši nenovērtēja un neapmaksāja viņu darbu.
Vismaz padsmit gadus Latvijai bija mazākais publiskais finansējums veselības aprūpei visu ES valstu vidū (uz pusi mazāk nekā Lietuvā, Igaunijā!). Pēdējos četros gados finansējums pakāpeniski pieaudzis, diemžēl gadiem ilgās sekas momentāni labot nav iespējams. Māsu armija ne no kurienes neradīsies, situācijas labošana prasīs vēl daudz laika un naudas.
Par izglītību cits stāsts. Tur finansējums nekad nav bijis mazs, turējāmies virs vidējā ES līmeņa. Problēma bija līdzekļu sadrumstalotība – mazās slodzītēs, mazās institūcijās, porcionētās daļiņās, imitējot kvalitatīvu izglītības procesu.
Vēlēšanās esat nolēmuši startēt pa vecam, apvienībā ar “Par”. Taču uz pašvaldību vēlēšanām pašķīrāties. Acīmredzot “Latvijas attīstībai” sekmīgais starts un “Par” ne visai lielie panākumi lika atkal saiet kopā?
Jā, apvienību paplašināt neplānojam, bet kara cirvis mūsu starpā nekad nav bijis, lai gan, man atkāpjoties no ministra amata, parādījās zināmi riski sadarbībai. Tomēr apvienība visu laiku turpināja strādāt bez atslābuma augstā koordinācijas līmenī.
Pašvaldību vēlēšanās labāk veicās tam, kurš vairāk strādāja reģionos. “Latvijas attīstībai” ir daudz vietējo nodaļu, pārstāvju pašvaldībās, un, piekrītot kopējam sarakstam, “Par” nāktos gulties gultiņā, ko lielā mērā būtu uzklājusi partija “Latvijas attīstībai”. No tāda skatupunkta labāk bija nemānīties un startēt tādiem, kādi esam. Un tas nebija faktors, kam bija nozīme lēmumā par atkārtotu kopā iešanu uz Saeimas vēlēšanām.
Kas būs apvienības Ministru prezidenta amata kandidāts? Vai kā iepriekš Artis Pabriks vai Juris Pūce, vai beidzot vīrs, kuru dažkārt min kā īsteno vadītāju – Edgars Jaunups?
Vēl neesam lēmuši. Pateikšu personisko viedokli. Premjera amata kandidātu institūcija lielā mērā izdomāta, lai būtu ko uzlikt priekšvēlēšanu debatēs medijos.
Būsim godīgi, citu partiju pieteiktie premjera kandidāti – Roberts Zīle, Nils Ušakovs, Aivars Lembergs – nekad nav gribējuši vadīt Latvijas valdību un viņu būšana šai pakāpē bija atpazīstamāko partijas cilvēku nolīgšana pēdējam debašu vakaram pirms balsojuma.
Prakse un realitāte pierādījusi, ka tam ir maza nozīme pēcvēlēšanu posmā, kad koalīcijas spēkiem jāvienojas, kas ieņems Ministru prezidenta krēslu. Mūsu saraksta līderi būs redzami, ieņems augstākās vietas vēlēšanu apgabalos. Būs mums arī cilvēks, kuru sūtīsim uz TV debatēm.
Kas reāli pēc gada kļūs Latvijas premjerministrs?
Sarežģīts jautājums. Vēlēšanu iznākumu grūti prognozēt, jo pagaidām konkurentiem ir samērā vienādi reitingi, bet tā nebūs, ka visiem būs vienāds sniegums arī vēlēšanās. Demokrātiskā sistēma nosaka, ka tam, kam lielāks skaits mandātu, ir lielāka iespēja veidot valdību.
Nomieriniet lasītājus, ka pie varas jau tie paši vecie vien paliks.
Varbūtība, ka “Attīstībai/Par” piedalās valdībā, kuru veidotu Aldis Gobzems, tuvinās nullei.
Kā vērtējat faktu, ka cilvēku aptaujās joprojām populārākais premjera kandidāts ir Aivars Lembergs?
Rezultāts ir interesants, bet atzīmēšu, ka, salīdzinot ar iepriekšējo periodu, Lemberga reitings nozīmīgi krities. Detalizētāk aplūkojot, atbalsts mazinājies to aptaujāto vēlētāju daļā, kuru mājās parasti runā latviski.
Aivars Lembergs ir vīrs, kurš savā publiskajā tēlā trīsdesmit gadus ieguldījis ievērojamus līdzekļus un ir plaši zināms ar savu pozīciju. Viņam ir pastāvīgie fani, bet jāsaprot, ka nav augsta varbūtība, ka Lembergs kandidēs Saeimas vēlēšanās.
Vai no ZZS norobežojaties tikpat stingri kā no Gobzema?
Veidojot valdību Saeimas sākumā, vēlējāmies strādāt modelī ar sešām partijām, ieskaitot ZZS. JKP uzstādījums bija – nevajag! Tam bijuši plusi, mīnusi, īpaši sākotnējā fāzē, kamēr koalīcijas partneri sarada kopā. ZZS jātiek galā ar vēsturi un tagadnē jāatbild – kāda ir Aivara Lemberga loma un vieta šajā politiskajā spēkā?
Pašreiz parlamentā viņa ietekmi nejūtu, ir ļoti maz politiķu, kas teiktu – nekādā ziņā nevēlamies būt vienā valdībā ar Kučinski, Bergmani vai Auguli.
