Brutālā Krievijas agresija Ukrainā spilgti parāda to, par ko baltieši jau sen bija brīdinājuši savus partnerus rietumos, – šis nav mums uzticams partneris (pirmskara laika leksikā runājot). Pat pēc Krimas okupācijas 2014. gadā, kad Baltijas valstu ekonomikas mērķtiecīgi pārorientējās uz citiem tirgiem, Rietumvalstis turpināja veidot kopīgus enerģētikas projektus ar Kremli.
Par laimi, mēs neesam un nekad vairs nebūsim atkarīgi no Krievijas energoresursiem, un nākotnē no šīs naftas/gāzes cilpas atbrīvosies arī Eiropa. Tam, protams, būs sava cena, taču taču mums jāapzinās, ka maksājam,, lai nogrieztu ienākumu skābekli tirānam, kurš – esmu pārliecināts – drīz kritīs, un, lai nekad vairs nepieļautu cita līdzīga režīma finansēšanu.
Latvija nekad nav bijusi un nav pilnībā atkarīga no Krievijas energoresursiem. Elektroenerģijas un siltuma ražošanā mēs izmantojam vairākus enerģijas avotus – Daugavas HES ražo elektrību, no šķeldas un citiem kurināmā veidiem iegūstam siltumu, nelielā apjomā izmantojam vēja un saules enerģiju.
Tomēr atjaunīgo energoresursu patēriņa pieaugums ir bijis pakāpeniski. Ērtības labad esam ilgi paļāvušies uz citu, viegli lietojamu un pieejamu kurināmo. Gadiem ilgi šo “stabilitāti” ir devusi Krievijas dabasgāze, kas “nosedz” aptuveni ceturtdaļu no kopējā energoresursu patēriņa Latvijā. Šī Krievijas gāzes daļu ir pilnībā jāaizstāj, un rīcība no valsts puses šajā virzienā jau notiek.
Pirmkārt, Latvijai ir vajadzīgi vairāki jauni jaudīgi atjaunīgās enerģijas avoti. Jau ziņots, ka valsts uzņēmumi Latvenergo un Latvijas Valsts meži jau strādā pie liela, stratēģiska vēja enerģijas parka izveides, valdībā ir apstiprināts Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas izstrādātais atbalsta mehānisms, kas mudinās cilvēkus pāriet no fosilā kurināmā uz atjaunīgajiem resursiem.
Tādu pilsētu kā Jelgava un Liepāja piemēri rāda, ka pat lielās pilsētās var pāriet uz šķeldas un cita kurināmā veidiem, siltuma ražošanā atsakoties no dabasgāzes. Perspektīvs virziens ir arī atkritumu reģenerācija, iegūstot siltumenerģiju. Valdībai tūlīt pat ir jāpieņem lēmumi, lai atceltu jebkādus birokrātiskos ierobežojumus, piemēram, vēja parku un jaunu siltuma ražošanas jaudu izveidei.
Ja investors ir gatavs būvēt vēja parku vai jaunu katlumāju no atjaunīgajiem energoresursiem, nedrīkst būt tā, ka viņam jāgaida gads, pusotrs, lai saskaņotu būvprojektu vai neskaidru politisku lēmumu. Visiem lēmumiem jābūt pieņemtiem trīs, maksimums četru mēnešu laikā.
Otrkārt, ir jāatrod alternatīvi gāzes piegāžu avoti, jo iepriekš minēto enerģijas avotu izveide prasīs laiku. Pie šī jau tiek strādāts. Valdība ir uzdevusi Latvenego iegādāties sašķidrināto dabasgāzI, pirmie pirkumi jau ir veikti. Baltijas valstīm ir pieejama sašķidrinātā gāze, ko var piegādāt caur terminālu Klaipēdā. Pozitīvi, ka no 1. maija tiks atklāts Lietuvas–Polijas gāzes savienojums, kas mūs iekļauj Eiropas gāzes tīklā un sniedz piekļuvi citiem sašķidrinātās gāzes termināļiem.
Treškārt, ir jāturpina enerģijas taupības pasākumi, kas ir īpaši nozīmīgi strauji augošo cenu dēļ. Drīzumā mūs sagaida tādi rēķini par elektrību un siltumu, kādus vēl neesam pieredzējuši. Valsts nevarēs palīdzēt visiem un nevarēs palīdzēt bezgalīgi ilgi. Tāpēc katram pašam ir jādomā par sava mājokļa siltināšanu, par taupīgāku apkures režīmu, mazāku elektroenerģijas patēriņu. Tiem, kam tas ir iespējams, savās privātmājās jāuzstāda saules paneļi vai citi enerģijas ražošanas veidi, kas vismaz daļēji ļaus kompensēt augstās cenas (te noderēs VARAM izstrādātais grantu mehānisms, sk. šeit).
Runājot par atbalstu mazāk turīgajiem Latvijas iedzīvotājiem. Jāsaprot, ka tuvāko mēnešu laikā visu Eiropu sagaida milzīgs inflācijas vilnis. Krievijas naftas produktu “de facto” izslēgšana no aprites nozīmē, ka būtiski pieaugs degvielas cenas, kas skar gan privātpersonu transportu, gan pasažieru un kravu pārvadājumus. Tam sekos pārtikas un citu preču cenu kāpums, kuru vēl vairāk ietekmēs minētā energoresursu cenu palielināšanās.
Tāpēc esmu valdību veidojošo partiju sadarbības sanāksmē rosinājis steidzamības kārtībā, nekavējoties meklēt risinājumus, lai palīdzētu sociāli neaizsargātākajām iedzīvotāju grupām. Pensiju un pabalstu indeksācija ārpus kārtas, elektrības un siltuma izmaksu pieauguma kompensēšana pensionāriem un cilvēkiem ar zemiem ienākumiem, ir daži no nepieciešamajiem risinājumiem. Varam izmantot Covid laikā aprobētos atbalsta mehānismus, tiesa, šoreiz tos pielietojot mērķēti. Cilvēkiem ar zemiem ienākumiem ir jāpalīdz jau tagad.
Ir vēl viens plašs jautājumu loks, ar ko Eiropai un Latvijai būs jāsaskaras tuvāko mēnešu, pat gadu, laikā. Tās ir sankciju sekas un Krievijas, Baltkrievijas ieviestās pret-sankcijas. Uzskatu, ka vairākums Latvijas uzņēmumu ir sekmīgi spējuši “pārslēgties” no šiem visai riskantajiem tirgiem uz citām pasaules valstīm. Tiem, kuri šādu risku ir uzņēmušies (apzinoties, ar ko tas draud), ir jāsaprot: Krievijas un Baltkrievijas tirgus ir beidzies. Un šādiem uzņēmumiem nebūtu jāpretendē uz valsts atbalstu. Vienlaikus, Latvijai ir jāsaglabā un jāstiprina mums kritiski svarīgā dzelzceļa un ostu infrastruktūra.
Ir skaidri jāsaprot, ka Krievijas energoresursus mēs pirkt nedrīkstam un nepirksim, jo šī ir nevis “nedraudzīga režīma”, bet “asins nauda”. Jā, šāda atbrīvošanās no gadiem ilgušās energoatkarības nozīmēs īstermiņā lielāku elektrības un siltuma rēķinu, dārgāku benzīnu un pārtiku. Tomēr šo posmu pārvarēsim. Palīdzēsim mazāk nodrošinātajiem. Latvijas ekonomikas konkurētspēja ir augsta, jau pēc neilga laika mūsu ekonomika piemērosies un augs atkal.
