2022. gada pavasaris pasaules vēsturē ieies un paliks kā lūzuma punkts, pēc kura agresorvalsts Krievija piedzīvo zaudējumu savā bezjēdzīgajā uzbrukumā Ukrainai, piedzīvo starptautisku izolāciju un ir nolemta. Pasaule ir sapratusi – ja gribam novērst nākotnes karus, Ukrainai ir jāuzvar. Cita ceļa nav. Tāpēc valstis viena pēc otras iet palīgā Ukrainai, šim atbalstītāju pulkam pievienojas arī agrākie skeptiķi un malā stāvētāji. Latvijā kopā ar saviem tuvākajiem kaimiņiem – Lietuvu un Igauniju – ir bijusi viena no visaktīvākajām praktiska atbalsts sniedzējām un arī viena no skaļākajām balsīm starptautiskajā arēnā. Slepkavības un kara noziegumi ir jānosauc vārdā – tieši un nepārprotami, jo tikai tā varam virzīties uz Krievijas režīma sodīšanu, ko tas ir pelnījis pārpārēm. Tomēr palīdzot un atbalstot mēs nedrīkstam aizmirst paši par sevi, uzdodot sev nepatīkamo jautājumu: kā būtu tad, ja uzbruktu mums?
Ukraina mums ir devusi daudz mācību, un viena no svarīgākajām: citi tev nāks talkā tad, ja pats būsi gana stiprs un motivēts stāties pretī agresoram. Latvijas gadījumā, protams, varam paļauties uz NATO drošības garantijām, – to vairākkārt apliecinājuši mūsu partneri, un ne jau tikai vārdos. Jau 24. februārī, kad pamodāmies ar drausmīgo vēsti par Krievijas uzsākto karu, pēc dažām stundām Latvijā ieradās ASV karavīri, lai stiprinātu mūsu aizsardzību. NATO militārā klātbūtne pieaugs, taču efektīvas un racionālas drošības politikas mugurkauls vienmēr būs valsts pašas pilsoņi, viņu apņēmība un cīņasspars, kā arī valsts militārā kapacitāte. Mēs visi kopā varam un varēsim justies droši tad, ja būsim šo drošību paši būvējuši. Līdzīgi kā to darīja Somija un 1939./1940. gada ziemā sekmīgi stājās pretī gigantiskajai PSRS armijai.
Es aicināju Saeimu palielināt aizsardzības budžetu līdz 2,5% no IKP tuvāko gadu laikā un likuma grozījumi tika atbalstīti. Kāpēc tas nepieciešams, kur visvairāk vajadzīgs finansējums?
Pirmkārt, ir jāsaprot, ka agresors mūsu kaimiņos ir un vēl kādu laiku būs apmāts ar ideju par impēriskās varenības atgriešanu. Tas ir iespējams iekarojot, laupot un melojot. Mūsu uzdevums ir radīt tādu drošības sistēmu, lai ne pie kādiem apstākļiem neļautu agresoram šeit ierasties un mēģinātu nostiprināties. Nedz “zaļo cilvēciņu” veidā, nedz tiešā uzbrukumā. Tas nozīmē cita veida drošības “vaļņa” izveidi, kurā būtu ne vien jaudīgi pretgaisa aizsardzības ieroči, bet arī krasta aizsardzības raķetes un infrastruktūra, kas neļautu mūsu jūrmalā izsēsties desantam, bet naidīgus kuģus mūsu piekrastē sagaidītu bēdīgi slavenās “Maskavas” liktenis. Tas nozīmē arī raķešu artilēriju, ar kuru varam atvairīt sauszemes spēku tuvošanos mūsu robežām.
Otrkārt, runa ir par ieguldījumiem Latvijas militārās industrijas attīstīšanā. Jo neba mums viss drošībai nepieciešamais ir tikai jāpērk. Daļu iekārtu, munīciju, dronus un citas militāri stratēģiskas lietas Latvija var saražot pati, tikai ir vajadzīgi attiecīgi stimuli. Labs piemērs ir noslēgtais līgums ar Somiju par moderno bruņumašīnu “Patria” ražošanu Latvijā, jau no nākamā gada. Ukrainas piemērs spilgti rāda to, ka kritiskā brīdī mums pašiem ir jāspēj sevi apgādāt vismaz ar daļu no drošībai nepieciešamajām lietām. Militārās rūpniecības attīstība, protams, nav tikai stāsts par ieroču vai iekārtu ražošanu un tirdzniecību, bet par cilvēku nodarbināšanu, saistīto apakšnozaru attīstību, un zināmu ekonomikas virzienu, kurā ir un būs vajadzīgi gan uzņēmēji, gan darbinieki dažādos Latvijas reģionos. Ziemeļvalstu pieredze apliecina, ka efektīvākā pieeja militārās nozares attīstīšanai, ir valstij sadarboties ar komercsektoru, ko Latvija jau attīsta un turpinās attīstīt arī turpmāk.
Treškārt, Latvija var sniegt un sniegs savu ieguldījumu Baltijas reģiona drošības stiprināšanā, jo NATO ir kolektīvas aizsardzības organizācijā, kurā katrs ne vien paļaujas un 5. pantu, bet sniedz arī savu artavu. Mūsu zināšanas un pieredze militārajā jomā, kā arī dziļa izpratne par Krievijas vēsturisko attīstību un esošā režīma dinamiku, ir vērtības, kas ir noderējusi un vēl noderēs mūsu partneriem. Baltiešos šodien visā pasaulē ieklausās daudz uzmanīgāk, jo diemžēl ir piepildījies tas, no kā brīdinājām jau sen. Un tagad, kad runājam par iespējamo kara noslēgumu, baltieši turpina atkārtot: karš būs beidzies tikai ar Ukrainas uzvaru un Krievijas karaspēka aiziešanu. Tas pašlaik ir mūsu svarīgākais uzvedums. Tikai šādā ceļā mēs varam atjaunot drošību Eiropā un virzīties uz nākamajiem mērķiem, tostarp, vainīgo saukšanu pie atbildības. Uguns pārtraukšana, ilgas sarunas, kuru laikā Kremlis pārgrupēs spēkus, nebūs risinājums, bet gan jaunas lamatas.
Esmu lepns par to, ka Latvija būs sekmējusi Ukrainas uzvaru šajā karā. Pateicos visiem Latvijas cilvēkiem, kuri ir iesaistījušies un turpina iesaistīties Ukrainas atbalstam. Esmu lepns par milzīgo vienotību, ko ES valstis, NATO valstis un daudzi mūsu domubiedri izrāda, nostājoties pret agresoru, piegādājot ieročus un palīdzību Ukrainai. Domāju, Putins ko tādu negaidīja un līdz galam vēl pat nav aptvēris. Es novēlu Ukrainai drīzu uzvaru un mums visiem novēlu spēku un izturību, kopā iesaistoties Latvijas drošības nostiprināšanā.
Artis Pabriks, aizsardzības ministrs (“Attīstībai/Par!”)
