9. maijs un norises ap šo ideoloģiski tik spēcīgi lādēto datumu ir stāsts par plašāka konteksta saredzēšanu un saprašanu. Pēdējo gadu laikā, īpaši jau šogad, pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, izpratne par 9. maiju ir kardināli mainījusies. Tā nav nekāda nacisma “uzvaras diena”, kuru Maskavā savulaik pieminēja arī ārvalstu līderi. Šodien 9. maijs ir viens no galvenajiem Kremļa ideoloģijas un propagandas rīkiem, ar kuriem Maskava cenšas izplesties ārpus Krievijas robežām. Tajā skaitā arī Latvijā, kur nekādas dižās “uzvarētāju” slavināšanas šogad nebija, bet dažas kļūmīgas neizdarības radīja pārspīlētu un nepatiesu iespaidu par situāciju.
Pirmkārt, 9. maijs šogad pagāja ar daudz mazāku “svinētāju” skaitu, nekā esam to pieredzējuši citus gadus. Dažiem tā bija miermīlīga ziedu nolikšana un to neviens nebija aizliedzis, tomēr daži Putina apjūsmotāji aizkavējās un sāka slavināt agresorvalsti. Šādu slavināšanu pieļaut nedrīkstēja, policijas rīcībai šajā mirklī bija jābūt stingrākai un izlēmīgākai. Protams, ka pirms šādām norisēm drošības dienesti apmainās ar informāciju, prognozē iespējamos situācijas attīstības scenārijus un atbilstoši tiem veido taktiskās rīcības plānu. Tieši šajā – taktiskajā līmenī – manuprāt, ne viss notika tā, kā tam būtu vajadzējis notikt. Policijas vadība šo lietu izmeklē un attiecīgi arī rīkosies. Tas pats attiecas uz bēdīgi slaveno ziedu aizvākšanu ar traktoru – tas, kā saka, uz līdzenas vietas radīja eksplozīvu reakciju un deva motīvu cilvēkiem atgriezties ar jauniem ziedu klēpjiem un organizēt jaunas provokācijas. No šādas notikumu attīstības varēja izvairīties.
Otrkārt, daudzi Latvijas cilvēki ir pamatoti un saprotami nokaitināti pēc kadriem, ko varējām redzēt TV un sociālajos tīklos. Tomēr mana pārliecība ir tāda, ka šis nav etnisks konflikts starp latviešiem un krieviem kā to gadu gadiem ir mēģinājusi ievirzīt Kremļa propaganda. Tā ir dažu Kremļa valodā runājošu un domājošu cilvēku akcija, kurā tie mēģina slavināt sen sabrukušas impērijas (PSRS) drupas. Ir taču skaidrs, – lai ko pastrādātu Putina režīms, visticamāk šie cilvēki savas domas nemainīs. To vajadzētu apzināties arī tiem, kuri romantizē integrācijas iespējas. Uzskatu, ka liela daļa krievu, baltkrievu, ukraiņu, armēņu un citu tautību cilvēku šodien ir Latvijas patrioti, jo dzīvo vienā vērtību sistēmā ar mums. Taču daži ir palikuši ārpus šīs vērtību sistēmas un ir jāsamierinās, ka ārpus tās tie paliks vienmēr.
Treškārt, saistībā ar dažādām šo cilvēku iecerēm par akcijām un publiskiem pasākumiem ar pro-putiniskiem simboliem un Kremļa slavināšanu. Mana pārliecība ir, ka te vairs nav vietas nekādai tolerancei. Ir vajadzīga tiesiskā bāze un policijas taktiskā rīcība, kas vienkārši izslēdz jebkādas iespējas slavināt agresorvalsti un tās izmantotos simbolus vai tas būtu uz ielas vai digitālajā vidē. Šādai – “nulles tolerances” – pieejai ir vajadzīga arī policijas izlēmība un spēja taktiski rīkoties, lai efektīvi aizstāvētu mūsu vērtības, valsti un cilvēkus. Jāpiebilst gan, ka mēs neesam un nebūsim tādi kā Krievija, kur cilvēkus met cietumā par to, ka tie stāv uz ielas ar baltām papīra loksnēm rokās. Mēs esam tiesiska valsts, kas no vienas puses ierobežo rīcību, taču tiesiskums ir vienīgais veids kā garantēt mūsu cilvēkiem drošību un rītdienu.
Latvija šodien ir viens no aktīvākajiem Ukrainas sabiedrotajiem un balstiem cīņā pret okupācijas karaspēku. Mēs turpināsim palīdzēt Ukrainai, jo labi saprotam, ka tikai Ukrainas uzvara sniegs drošības garantijas visai Eiropai. Tāpēc mēs nedrīkstam iekrist dusmu un emociju slazdā, kas vajinās mūs kā valsti. Gluži pretēji – mums ir jātiecas būt racionāliem un vienotākiem kā jebkad agrāk!
