Maija sākumā, kādā intervijā man vaicāja, – cik droši Latvijā var justies tūristi un investori? Atbildot īsi, ar pilnu pārliecību varu teikt, ka tūristi un investori šeit var justies tik pat droši kā, piemēram, Dānijā vai Vācijā. Nekādu lielāku apdraudējumu mūsu valstij nav, un dažu Kremļa režīma darboņu draudēšana, kamēr mūsu sabiedrotie pilda visas rakstiskās vienošanās, nav nekas cits kā cilvēku biedēšana. Tomēr man gribētos pakavēties pie šī jautājuma mazliet citā kontekstā un no cita skatpunkta, proti, – cik droši Latvijā jūtamies mēs paši? Domājot par drošību tālākā un ilgstošākā nākotnē, nevis viena tūrisma brauciena kategorijās.
Esmu jau to sacījis vairākkārt, un gribu atkārtot: Latvijas iedzīvotājiem ir jājūtas tikpat droši kā Rietumeiropas valstu iedzīvotājiem, kuri dzīvo tālu no Krievijas robežām. Tikpat droši kā spāņiem, francūžiem, itāļiem. Kā tas būtu panākams? Vispirms jau jāapzinās, ka ir konceptuāli mainījies uzskats par Baltijas, ES un NATO valstu robežu aizsardzību. Tēze, ka iebrukuma gadījumā baltiešiem nāktos atkāpties un gaidīt sabiedroto aizsardzību, ir pagātnē. Mūsu uzdevums ir kopīgi ar sabiedrotajiem padarīt ārējo robežu tik drošu, lai neviens neaicināts nevarētu pārkāpt pat soli. Tas gan nenozīmē tikai modernas raķešu sistēmas un efektīvu armiju. Tā ir arī valsts ekonomikas veiktspēja, veselība un neatkarība.
Viena no fundamentālām atziņām, kas ir nākusi līdz ar pandēmiju un karu Ukrainā, ir par stipras nacionālas valsts nozīmi iepretim agrāk tik modīgajai globalizācijai. Izrādās, ka kritiskā brīdī, ja esam pārvietojuši savu ražošanu uz lētāka darbaspēka valstīm, ja esam pakļāvušies lētāku energoresursu vilinājumam, “norēķins” var būt ļoti sāpīgs. Šodien ir spilgti redzams, ka Rietumu pasaules pieņēmums par ekonomisku sadarbību ar autoritāriem režīmiem, kam būtu vajadzējus šos režīmus pavērst demokrātijas virzienā, ir bijis kļūdains. Viss, ko esam ieguvuši ir Rietumeiropas ekonomiskā atkarība no ražošanas jaudām Ķīnā un energoresursiem Krievijā. Tas aktualizē Rietumeiropas valstu spēju nodrošināt pašiem sevi, atjaunojot ražošanu tādā mērā, lai mēs varētu paļauties uz saviem draugiem un partneriem. Ir skaidrs, ka katra valsts nevar saražot visu pati, kas būtu ekonomiska utopija, taču, piemēram, ES valstu, NATO valstu blokos, valstīm specializējoties un papildinot vienai otru, būtu iespējams tuvoties pašpietiekamai apgādei un arī veidot konkurētspējīgu piedāvājumu eksportā.
Militārā un valsts drošības joma plašākā izpratnē, šobrīd spēlē ļoti nozīmīgu katalizatora lomu ekonomikā, kā arī izglītībā un zinātnē. Drošības vajadzības rada un turpinās radīt pieprasījumu pēc noteiktām uzņēmēju un inovatoru kapacitātēm, kā arī rada pieprasījumu darba tirgū un pieprasījumu ideju, izgudrojumu jomā. Šis nav tikai Latvijas pieprasījums vien, tas izriet no visas Eiropas vajadzībām, kas nozīmē jaunu uzņēmumu un jaunu nozaru attīstības iespējas. Kā lielisku piemēru te var minēt bruņutransportieru “Patria” ražošanu pasaules tirgum, kas paver jaunu lappusi Latvijas militārās ražošanas kompleksa attīstībā. Latvija ir pirmā valsts Eiropā, kas savā militārajā bāzē Ādažos ir ieviesusi 5G internetu sadarbībā ar LMT. Tas mums ļauj testēt dažāda veida jaunās tehnoloģijas bruņoto spēku vajadzībām. Latvijā ir virtuālās un t.s. paplašinātās realitātes uzņēmumi, kas veido dažādas treniņu un simulāciju programmas militārajām vajadzībām. Latvijā top droni, kas var kļūt par pieprasītu produktu visā pasaulē.
Viss minētais rada mums jaunas iespējas, lai atjaunotu ražošanas potenciālu Latvijā – no pārtikas armijas vajadzībām līdz munīcijai un transportlīdzekļiem, kā arī to apkalpošanai. Ir jāizmanto arī pieprasījums pēc izglītotiem un zinošiem inženieriem, IT speciālistiem un citu jomu cilvēkiem, kuri var uzbūvēt un vadīt sekmīgus uzņēmumus. Liela loma šajā ilgtermiņa procesā būs Latvijas augstskolām, lai piedāvātu attiecīgo nozaru speciālistus ar reāli pielietojamām zināšanām. Tas, ka aizsardzības budžets pieaugs līdz 2,5% no IKP, cita starpā nozīmē arī to, ka mums ir visas iespējas attīstīt jaunu – militārās ražošanas – nozari ar eksporta un investīciju piesaistes potenciālu, ar jaunām, labi apmaksātām darba vietām.
Ekonomikas un izglītības dimensiju aktualizēšanās kontekstā ar Latvijas drošību ir vienlaikus mūsu pienākums un iespēja. Pienākums pret Latvijas starptautiskajiem partneriem, lai mēs nekad nekļūtu par “ķēdes vājāko posmu”, bet tieši pretēji – varētu ar savām zināšanām un pieredzi iet talkā citiem. Un tā ir iespēja radīt pašpietiekamu, pelnošu nozari, kas būtu gan inovāciju centrs, gan labs orientieris izglītības jomai un nozīmīgs darba devējs. Jo Latvijas drošība ir gan labi apmācīts, ekipēts un patriotiski noskaņots karavīrs, gan tik pat patriotisks un savā nozarē gudrs uzņēmējs, kurš spēs izveidot konkurētspējīgu biznesu arī bez tā saucamās “lētās” krievu gāzes. Par savu drošību esam atbildīgi visi kopā.
