Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas un Nacionālo bruņoto spēku (NBS) izveidošanas ir norisinājušās virkne būtisku reformu, kas ietekmējušas kvalitatīvu bruņoto spēku attīstību un cēlušas kopējās valsts aizsardzības spējas. Jāatzīst, ka teju ikvienas aizsardzības nozares reformas pamats tiek balstīts uz apdraudējuma izvērtējumu un risinājumiem, kā to vislabāk paveikt ar pieejamiem resursiem, tajā skaitā finanšu un personāla resursiem. Piemēram, lai iestātos NATO bija nepieciešams veikt būtiskas izmaiņas NBS struktūrā, procedūrās, komandvadībā un domāšanas veidā par to, kā vislabāk būtu nodrošināma valsts aizsardzība. Arī atteikšanās no obligātā militārā dienesta 2006. gadā veicināja NBS profesionalizāciju, profesionāla personāla sagatavošanu, kas ir augsti motivēti, teicami sagatavoti ne tikai valsts aizsardzības uzdevumu veikšanai, bet arī spēj sniegt Latvijas ieguldījumu kopējā NATO drošības veidošanā, piedaloties starptautiskajās operācijās un misijās ārpus valsts robežām.
Krievijas uzsāktā pilna spektra karadarbība Ukrainā plašākā mērogā ir mainījusi ne tikai kopējo Eiropas drošības arhitektūru, kāda tā tika veidota pēc Otrā pasaules kara, bet arī izgaismojusi Krievijas patiesās intereses reģionā ar mērķi nostiprināties uz citu valstu rēķina. Tāpēc Latvijai kā robežvalstij ar Krieviju ir būtiski vēl vairāk stiprināt aizsardzības spējas, lai atturētu no potenciālās agresijas un nepieciešamības gadījumā nodrošināt teritoriālo neaizskaramību un nedalāmību. Karš Ukrainā ir parādījis, ka Krievijas karadarbības doktrīna ir agresīva un tā nevadās pēc mūsdienu kara vešanas principiem, kā rezultātā civiliedzīvotāju upuru skaits ir lielāks nekā tas ir karavīru rindās. Citiem vārdiem sakot, Krievija īsteno karu bez noteikumiem.
Tāpēc, lai spētu nodrošināt agresora atturēšanu un aizsardzību, pasargātu sevi, savu ģimeni un valsti, nepieciešams mainīt sabiedrības attieksmi kopumā, atsakoties no paļaušanās uz to, ka kāds cits mūsu vietā atnāks un izdarīs to, ko paši nevēlamies vai nespējam, vai arī vienmēr būs izbrīna par to kāpēc tieši “es”. Ir pienācis laiks katram iedzīvotājam apzināties savu lomu un nozīmi valsts aizsardzībā, veidojot savstarpēji iekļaujošas attiecības starp valsti, bruņotajiem spēkiem un sabiedrību. Mums ir jāapzinās, jo lielāks būs militāri sagatavotu un apmācītu iedzīvotāju skaits, jo mazāka kļūs iespējamība, ka Krievijai būs jebkāda vēlēšanās vērst savu militāro agresiju pret Latviju.
No vienas puses Latvijas valsts dara visu iespējamo, lai NBS būtu pieejamas modernas ieroču sistēmas, bet tām ir nepieciešams arī izglītots personāls, kurš spēj vajadzības gadījumā šīs sistēmas lietot. Līdz ar aizsardzības finansējuma pakāpenisku pieaugumu līdz ne mazāk kā 2,5% no aizsardzības budžeta 2025. gadā, NBS tiek plānots attīstīt virkni jaunu spēju, piemēram, raķešu artilērija, vidējās darbības pretgaisa aizsardzību, krasta aizsardzību u.c., kam nākotnē būs nepieciešams papildus personāls. Līdz ar kvalitatīvu NBS attīstību nepieciešams attīstīties arī kvantitatīvi, palielinot skaitlisko armijas sastāvu. Lai arī cik modernas ieroču sistēmas bruņoto spēku rīcībā nebūtu, teritorijas kontroli spēj nodrošināt tikai karavīri uz zemes, tādēļ arī atbilstoši Latvijas teritoriālajam lielumam, pastāv nepieciešamība pēc skaitliskā pieauguma.
Līdz ar lēmumu par NATO paplašinātās klātbūtnes bataljona kaujas grupas pārveidošanu par brigādes līmeņa vienību, mums politiski un militāri vēl vairāk ir izdevies nostiprinātu Latvijas drošības garantijas. Taču tas nenozīmē, ka tas ir jāpieņem par pašsaprotamu faktu, ka krīzes situācijā sabiedrotie paveiks visu mūsu vietā. Tāpēc mums kā sabiedrībai ir jāizpilda “mājas darbi”, nodrošinot uzņemošās valsts atbalstu, būvējot infrastruktūru, pārskatot procedūras un iesaistoties valsts aizsardzībā kopumā.
Valsts aizsardzības dienesta galvenais uzdevums ir palielināt armijas skaitlisko sastāvu, sasniedzot 40 000 līdz 50 000 personāla skaitu, ar ko varam nekavējoties rēķināties krīzes un kara gadījumā. Tas nodrošinās plašāku sabiedrības aptveri iesaistei valsts suverenitātes nodrošināšanai. Pēc 2014. gada esam koncentrējušies uz esošās NBS struktūras pārapbruņošanu un kaujas gatavības celšanu, lai NBS spētu ātri reaģēt uz negaidītiem draudiem. Šos mērķus esam sasnieguši. Tajā pašā laikā redzam, ka esošais brīvprātības princips stāties Zemessardzē vai sākt dienestu profesionālajā dienestā, ir sācis sasniegt savu maksimumu un tālāka skaitliskā sastāva palielināšana var būt riskanta, nesasniedzot vēlamos mērķus.
Būtībā mēs saskaramies ar personāla izaicinājumu NBS, jo faktiski konkurējam ar pārējām nozarēm darba spēka piesaistes ziņā. Latvijas sabiedrībai ir laiks mainīt attieksmi un, pirmkārt, jāsaprot, ka militārais dienests ir nevis sods, bet gan goda lieta ikvienam Latvijas pilsonim. Otrkārt, šo gadu laikā NBS ir būtiski mainījies un tas vairs nav tas pats, kāds tas bija deviņdesmito vai pat divtūkstošo gadu sākumā. Esam profesionāli, ar labu pieredzi un atzinību no sabiedrotajiem, kas ir spējīgi veikt kvalitatīvu karavīru apmācību, pieejama jaunu infrastruktūra un labs ekipējums. Treškārt, tas pastiprinās arī citu ministriju kapacitātes veikt atbalstošās funkcijas krīzes vai kara gadījumā. Kā pierāda situācija Ukrainā, tad būtiska loma ir glābšanas, medicīnas un sociālajiem dienestiem, līdz ar to jebkuram būs iespēja atbilstoši savām spējām iesaistīties valsts aizsardzībā.
Līdz ar jaunām iespējām labākai sabiedrības sagatavotībai, integrācijai un reģionālajai attīstībai, ko nodrošinās Valsts aizsardzības dienests, mēs turpināsim investēt Latvijas militārās industrijas attīstībā. Līdz ar armijas skaitliskā sastāva palielināšanu, pieaugs pieprasījums pēc individuālā ekipējuma, munīcijas, pārtikas un materiāltehniskiem līdzekļiem. Investīcijas nacionālajā ekonomikā ir būtiskas, lai atbalstītu drošības piegādes NBS krīzes/kara situācijā ar mērķi būt pašpietiekamiem un saglabātu kaujas spējas ilgākā laika posmā. Lēmums par valsts aizsardzības dienesta ieviešanu ir izkristalizējies smagās diskusijās ar jomas ekspertiem un skaidrs ir tikai viens, ka tas nebūs vienkārši, bet ja to nedarīsim, tad tas var būtiski ietekmēt Latvijas drošību nākotnē. Tāpat ir jāņem vērā, ka šis Valsts aizsardzības dienesta modelis ietver plašas alternatīvas iespējas, ne tikai apgūstot intensīvā režīmā militārās iemaņas, bet arī dienot Zemessardzē vai arī izvēloties alternatīvo dienestu.
Diemžēl šobrīd sabiedrība vēlas vairāk koncentrēties uz radītiem mītiem un negācijām par militāro dienestu, bet vairās ieraudzīt fundamentālus ieguvumus un pozitīvos aspektus, ko šāds dienests sniedz sabiedrībai. Citu valstu piemēri rāda, ka iedzīvotāji, kuri ir izgājuši militāro dienestu ir daudz noturīgāki un spējīgāki pieņemt un risināt civilās dzīves izaicinājumus. Darba devēju acīs šiem cilvēkiem ir noteikta kvalitātes zīme, jo tie zina, ka šāds darbinieks būs disciplinēts, spējīgs darboties komandā un noturīgs stresa un krīzes situācijās.
Nenoliedzami šī ir viena no tām reformām, kas tieši pastiprinās NBS kaujas spējas un kopumā mainīs sabiedrības domāšanas veidu, ka primāri valsts aizsardzība sākas ar indivīdu un ir sociāls līgums, kura ietvaros tiek noteikti pienākumi aizstāvēt valsti un definētas tiesības uz brīvību. Tas ir par to, ka nav jābaidās no pagātnes stereotipiem, ir jābūt lepniem par dienestu NBS un šī brīža situācijā tas ir jāpieņem par pašsaprotamu. Militārais dienests tiešā veidā sniegs praktisku piemēru, ka ikvienam cilvēkam un sabiedrībai kopumā ir vērtības, kuras tai ir dārgas un par kurām ir vērts iestāties un aizsargāt. Visbeidzot, Valsts aizsardzības dienests ir katra iedzīvotāja ieguldījums kopējā valsts drošībā kā pret iekšējiem un tā arī ārējiem draudiem.
