Gandrīz visās ziemeļvalstīs obligātais militārais dienests, kas daļēji vai pilnībā balstās uz brīvprātīgajiem. Arī Latvijā būs tieši tā. Taču, kad mēs sākām diskutēt par dienestu, šie savstarpēji izslēdzošie jēdzieni – obligātums un brīvprātība –, ir radījuši ne mazums apjukuma, un tāpēc te nepieciešams ieviest skaidrību.
Latvijai tāpat kā Lietuvai un Igaunijai nav finansiālu iespēju un arī vajadzības iesaukt militārajā dienestā visus vīriešus vecumā no 18 līdz 27 gadiem, tas būtu ap 90 000 cilvēku. Ja vēl sievietes, tad 180 000 cilvēku. Latvijā ir pilnīgi nereāli runāt par šādu cilvēku skaita iesaukšanu un kvalitatīvu apmācību. Mums nav tam nedz instruktoru, nedz ēku, nedz naudas ekipējumam un visam pārējām.
Ņemot vērā mūsu iespējas, mēs plānojam iesaukt vispirms 1000 iesaucamo, pakāpeniski kāpinot šo skaitu līdz 5000 cilvēku gadā. Tas vienlaicīgi vairāku gadu laikā arī ļautu pakāpeniski sasniegt tos militāros un drošības mērķus, kuru dēļ šāds dienests vispār tiek ieviests. Tas nozīmē, ka armija un valsts piesaistīs vien dažus procentus no visiem jaunajiem cilvēkiem. Tas arī ir viens no iemesliem, kapēc Aizsardzības ministrija pašlaik dienesta koncepcijā neiekļāva vispārēju sieviešu iesaukšanu, atstājot iespēju iesaistīties brīvprātīgi.
Daudzās ziemeļvalstīs militārā dienesta prestižs ir tik ārkārtīgi augsts, ka nepieciešamais karavīru skaits tiek pilnībā nokomplektēts tikai un vienīgi no brīvprātīgajiem, un mēs ceram, ka Latvijā būs līdzīgi – ka Latvijā ir daži procenti jauniešu, kuri brīvprātīgi vēlēsies veltīt vienpadsmit mēnešus savas dzīves, lai būtu profesionāli gatavi vajadzības gadījumā aizstāvēt sevi un savu valsti. Mēs ļoti uz to ceram. Taču situācija nav arī tik vienkārša.
Līdz šim Latvijā ir izveidotas ļoti plašas iespējas brīvprātīgi iesaistīties. Mums ir gan ļoti attīstīta Zemessardze, ir iespējas arī brīvprātīgajiem iziet rezervista militārās apmācības kursu. Diemžēl brīvprātīgo skaits šobrīd ir nepietiekams tiem izaicinājumiem, ar kuriem mums ir vēl ilgi būs jāsaskaras dzīvojot kaimiņos Krievijai. Šobrīd brīvprātīgo Latvijā ir daudz par maz. Ja to skaits būtu pietiekams, ja Zemessardzē aktīvu zemessargu būtu četrreiz vairāk, ja daudz vairāk cilvēku pieteiktos uz rezervistu apmācībām, tad nekādas runas par Valsts aizsardzības dienestu nemaz nebūtu.
Situācija diemžēl nav rožaina – mums ir nepieciešams skatīties patiesībai acīs un attiecīgi rīkoties. Tapēc arī tika pieņemts lēmums par vispārējā Valsts aizsardzības dienesta ieviešanu un te mēs nonākam pie obligātuma komponentes.
Proti, ja brivprātīgo nepietiks, lai pilnībā nokomplektētu visu nepieciešamo iesaucamo skaitu, tad valstij ir tiesības iesaukt tos jaunos cilvēkus, kurus pārunu un datu analīzes rezultātā valsts uzskata par dienestam derīgiem. Un tā arī var gadīties. Katrs šāds gadījums tiks rūpīgi un individuāli vērtēts, bet, jā – ja starp visiem jauniešiem vecumā no 18 līdz 27 gadiem neatradīsies daži procenti brīvprātīgo, tad valstij būs tiesības rīkoties, lai šie daži procenti tomēr tiktu iesaistīti.
Šis ir smalks un grūts darbs, kurā vēl aizvien obligātuma elements visādi ir jāaizstāj ar motivējošiem instrumentiem, proti, piedāvājumiem iegūt autovadītāja tiesības, profesionālus sertifikātus un citas priekšrocības, lai piespiešanas faktors tiktu samazināts līdz minimumam. Skaidrs, ka mēs negribam un mums nevajag armijā cilvēkus, kas dienestu neciena, kas vēlāk ienīdīs valsti, par to, ka ir piespiest kaut ko darīt pret savu gribu. Skaidrs, ka tas nav risinājums, un tomēr te ir jāatrod vidusceļš starp personisko brīvību un sabiedrības interesēm.
Par laimi Igaunijas, Lietuvas, Norvēģijas, Zviedrijas un visu citu mūsu reģiona valstu piemērs rāda, ka tas ir iespējams. Vēl vairāk – šāds dienests var kļūt par nācijas veidošanas mehānismu, jaunu horozontālu sadarbības saišu veidotāju, patriotisma un valstiskuma skolu, kas kopumā padara valsti un sabiedrību stiprāku ne tikai militārā nozīmē. Brīvprātība un obligātums Valsts aizsardzības dienesta pašā būtībā ir kā monētas divas puses – tās nav atdalāmas.
Nemīlēts, zema prestiža obligātais dienests, kas balstās vienīgi uz cilvēku piespiešanu dienēt nestrādās un neko nedos, taču pilnīgi brīvprātīga sistēma arī diemžēl nestrādā. Tas ir nedaudz līdzīgi kā ar nodokļu maksāšanu. Mēs, protams, paļaujamies, ka pilsoņi brīvprātīgi maksās visus nodokļus, jo tas ir veids kā mēs uzturam savu valsti. Daudzi tā arī dara. Tomēr pilnīga brīvprātība arī šeit nestrādātu.
Mums kā sabiedrībai ir jāatrod veids kā mēs brīvprātīgi darām obligātas lietas. Tikai tad valsts būs stipra, bagāta un drošībā
