Mājokļu siltināšanas programma Latvijā darbojas jau 15 gadus, taču šodien esam nosiltinājuši vien 1600 daudzdzīvokļu namu, kas sastāda skumjus 10 % no visām daudzdzīvokļu mājām Latvijā. Šādos tempos mēs daudz drīzāk par siltināšanu piedzīvosim šo māju sabrukšanu. Ir pienācis laiks atzīt, ka esošā siltināšanas politika nestrādā, un laikā, kad enerģijas taupībai ir valsts drošības līmeņa nozīme, mums pieeja ir jāmaina. Labāka brīža var nebūt.
Šodienas realitāte
Pirmo reizi valsts iniciēja atbalstīt daudzdzīvokļu māju siltināšanu ar līdzfinansējumu 2007. gadā, tolaik programmu administrēja Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA). Tas bija laiks, kad benzīns maksāja 60 santīmus un Stīvs Džobss pasaulei pirmo reizi parādīja “iPhone”. 15 gados Latvijā ir nosiltinātas aptuveni 1600 daudzdzīvokļu mājas, sastādot aptuveni 10 procentus no kopējā daudzdzīvokļu māju skaita Latvijā. Uzreiz jāmin, ka lielākā daļa siltināto māju ir pašvaldībās, kuru vadītāji aktīvi piedalās siltināšanas procesa iedrošināšanā, bieži to veicinot ar pašvaldību budžeta līdzekļiem. Piemēram, iesniegto ēku siltināšanas pieteikumu Valkas pilsētā apjoms tuvojas 80% no daudzdzīvokļu mājām, savukārt Jūrmalā [iedomājieties Kauguru daudzdzīvokļu māju biezokni] nosiltinātu māju nesameklēsi pat ar uguni. Kā zināms, lētākā enerģija ir tā, kuru nepatērējam. Skaudrā statistika mums skaidri rāda, ka ļoti daudz siltuma enerģijas vienkārši izkūp gaisā – laikā, kad viena MW/h maksā trīsciparu skaitli, un dažām pašvaldībām trīsciparu skaitlis nesākas ar 1.
Kaimiņu ķīlnieki
Lielākais klupšanas akmens ir iedzīvotāju spēja vienoties, uzņemties atbildību un visa projekta vadību. Cilvēki, kuriem tas izdevies, pelnījuši īpašu atzinību, tomēr nav iespējams pieprasīt no māju iedzīvotajiem un aktīvistiem efektīvāku darbošanos, jo darbs dzīvokļu īpašnieku biedrībās ļoti bieži ir papilddarbs, teju vienmēr – neapmaksāts. Daudz ir argumentu, kurus māju iedzīvotāji izmanto, lai atteiktos no māju siltināšanas. Praktiski – māja neelpos un pūs, ja siltināšana noies greizi, tad atņems dzīvokli, tāpat kā – “kam tas vispār ir vajadzīgs?” un citas baumas, kuras neatbilst patiesībai. Nedzīvojot ilūzijās, būsim godīgi, daudzas daudzdzīvokļu mājas nespēj vienoties par nesmēķēšanu kāpņu telpā, siltināšanas projekti tām ir kā nesasniedzami sapņi.
Katra daudzdzīvokļu māja ir mikrokosmoss, kas atspoguļo sabiedrības briedumu. Mēs varam to kritizēt vai slavēt, bet, ja šis mikrokosmoss nav spējīgs vienoties par īstermiņa un ilgtermiņa lēmumiem, tas ir jādara pašvaldībai pašai. Kaimiņi, kuri nevēlas uzlabot savu apkārtējo vidi, dzīves kvalitāti un celt sava īpašuma vērtību, nedrīkst traucēt tiem kaimiņiem, kuri vēlas dzīvot labāk.
Risinājums
Siltināšanas projektiem pasaulē ir populārs ESCO princips – uzņēmējs nosiltina daudzdzīvokļu māju, tā kļūst energoefektīvāka un iedzīvotāji patērē mazāk enerģijas. Pretēji izmaksu samazinājumam, mājas iedzīvotāji turpina maksāt tikpat, bet starpību saņem uzņēmējs par mājas siltināšanas izmaksām, līdz ir atpelnījis ieguldīto. Ja uzņēmēja, kurš uzņemas daudzdzīvokļu ēkas siltināšanu, vietā ir pašvaldība, tad šādu projektu sauc par PESCO. Piemēram, ja par siltumu mājas iedzīvotāji maksā izlīdzināti 100 eiro mēnesī, bet siltinašanas rezultātā patēriņš samazinās par pusi, tad arī pēc siltināšanas iedzīvotāji par siltumu maksā 100 eiro mēnesī, tikai puse no summas (par siltumu) tiek novirzīta siltuma piegādātājam, bet otra (ietaupījums) tiek novirzīta uzņēmējam par ēkas siltināšanas darbu izmaksām, tik ilgi, kamēr ieguldījums ir atpelnīts. Šāda kārtība aiztaupa laiku iedzīvotāju sapulcēs un strīdus, nespējot vienoties, ļauj nopelnīt uzņēmumiem un veicina daudzdzīvokļu māju energoefektivitāti.
Šobrīd, lai iegūtu atbalstu “Altum” programmā, ir jāvienojas vismaz pusei, bet, lai banka projektu kreditētu, bieži vien pat ⅔ no mājas iedzīvotājiem. Ja māja par šādu rīcību vienojas, tad “Altum” uzdāvina 50% no siltināšanas izmaksām. Matemātiski skatoties, šī ir ļoti dāsna programma un noteikti ir izdevīga mājas iedzīvotājiem, tomēr redzams, ka tā nepieciešamo efektu nepanāk.
Lai panāktu masveida daudzdzīvokļu ēku siltināšanu, nepieciešama jauna programma, kas strādās to iedzīvotāju interesēs, kuri nevar ar kaimiņiem vienoties. Pirmkārt, ir jānosaka energoneefektivitātes slieksnis (piemēram ēku energoefektivitātes klase F). Visas mājas ar sliktākiem efektivitātes rādītājiem apsaimniekotājiem jāsiltina obligāti. Otrkārt, ir jārada programma, kas atbalstītu tieši ESCO un PESCO principus, uzņēmējiem un pašvaldībām nodrošinot izdevīgus kredīta nosacījumus un grantus, ja tiek sasniegti labi energoefektivitātes rādītāji. Uzņēmēju motivācija iesaistīties energoefektivitātes uzlabošanas pakalpojumu tirgū un izdevīgi nosacījumi māju iedzīvotājiem ievērojami veicinās Latvijas energoneatkarību.
Mums ir jāatzīst, ka esošā sistēma nestrādā. Pieejas maiņa ir vienīgais veids, kā panākt straujus uzlabojumus daudzdzīvokļu māju siltināšanā. Vēlreiz – drošticamākais veids, kā samazināt tēriņus par enerģiju, ir to netērēt. Īpaši laikā, kad savas enerģijas ražošana valstī un enerģijas piegāde no kaimiņiem ir politisko bangu ieskauts jautājums.
