Eiropas Savienība ir unikāls veidojums. Ne federācija, ne konfederācija, ne starptautiska organizācija, bet gan savā ziņā vienīgā un unikālā. Viens no šīs Savienības (un tās priekšteces – Eiropas Kopienas) pamatu pamatiem no sākta gala ir bijis vienots iekšējais tirgus, kurā visiem ir kopīgi noteikumi. Tas jo īpaši attiecas uz taisnīgu konkurenci un stingriem ierobežojumiem tam atbalstam, kuru dalībvalstis var sniegt saviem uzņēmumiem. Šāda godīga konkurence gadu desmitiem ir bijis ES mērķis.
Protams, ar noteikumu pielietošanu ne vienmēr ir gājis gludi. Valstu protekcionisms par labu “savējiem” un slēptas subsīdijas nav bijis retums. Bet vienmēr to ir centusies novērst un apkarot Eiropas Komisija un ES tiesas. Arī Latvijas interesēs ir godīgi spēles noteikumi, kas ļautu mūsu uzņēmumiem pilnībā izmantot savas priekšrocības, savu darbu un izdomu, ar savām precēm un pakalpojumiem konkurējot Eiropas mērogā.
Bet laiki pašlaik mainās. Globālās krīzes – kovids, karš, enerģijas cenas, klimata pārmaiņas – ir prasījušas valstu aktīvu rīcību to pārvarēšanā, tai skaitā iejaukšanos tirgus darbībā. Eiropa globāli konkurē ar Ķīnu un ASV, kur savējo atbalstīšana ar daudzmiljardu valsts subsīdijām, pasūtījumiem un nodokļu atlaidēm ir kļuvusi par parastu lietu. Pasaules Tirdzniecības organizācijas noteikumi arvien vairāk aiziet pagātnē.
Arī Eiropas Savienībā kopš kovida sākuma krīzes pārvarēšana lielā mērā ir bijusi dalībvalstu budžetu lieta. Valsts atbalsta shēmas saviem uzņēmumiem un nozarēm Eiropas Komisijā tika saskaņotas itin viegli. Un valstis, kurām bija lielākas budžeta vai aizņemšanās iespējas, vairāk drosmes vai nekaunības tās izmantot, to arī darīja un dara joprojām. Francija un Vācija divatā piešķīra saviem uzņēmumiem gandrīz 80% no visa valsts atbalsta Eiropā, kas tika apstiprināts saskaņā ar kovida laikā ieviesto brīvāko valsts atbalsta režīmu.
Klimata un enerģijas krīze ir saasinājusi cīņu par to, kura ekonomika ātrāk pāries uz energoefektīvākiem un zaļākiem risinājumiem. ASV ir pieņēmušas 369 miljardu ASV dolāru vērtu zaļo subsīdiju plānu, lai dekarbonizētu savu rūpniecību un mudinātu patērētājus pirkt amerikāņu ražojumus. Eiropas vadošo industriālo lielvalstu, Francijas un Vācijas, reakcija uz to ir vienkārša – šādas milzīgas valsts subsīdijas ir nepieciešamas arī Eiropas uzņēmumiem. Pretējā gadījumā tie nespēs konkurēt zaļo tehnoloģiju jomā vai pārcelsies uz ASV – tuvāk milzīgajām subsīdijām un milzīgajam aizsargātajam tirgum.
Un sev netipiski arī Eiropas Komisija tikko ir piedāvājusi “uz laiku” mainīt spēles noteikumus konkurences tiesību jomā – pazemināt valsts atbalsta paziņošanas un saskaņošanas sliekšņus “zaļajām” nozarēm, kas būtībā nozīmē, ka dalībvalstis varētu brīvi dalīt vairāk subsīdiju noteiktiem uzņēmumiem. Nelaime vien tā, ka šāds valsts atbalsts būtu pa kabatai vien gandrīz tikai Eiropas lielvalstīm, kuras nekautrētos pastumt malā līdzšinējos godīgas konkurences principus.
Citas valstis savukārt vai nu to nevarētu atļauties, vai arī principiāli noraidītu šādu shēmu. “Valsts atbalsts masveida ražošanai un komercdarbībai var radīt būtiskas negatīvas sekas, tostarp iekšējā tirgus sadrumstalotību, kaitīgas subsīdiju sacensības un reģionālās attīstības vājināšanos,” – šādi ir paziņojušas taisnīgas konkurences principiem uzticīgākās ES valstis, tostarp Dānija, Somija, Īrija, Nīderlande, Polija, Zviedrija, Čehija, Ungārija, Latvija, Slovākija un Beļģija. Arī daudzi EP deputāti, es tai skaitā, neparakstīsies par šādu ES vienotā tirgus principu kropļošanu.
Komisijas priekšlikums paredz uz laiku ļaut dalībvalstīm sniegt atbalstu krīzes, sankciju un kontrsankciju skartiem uzņēmumam līdz 2 miljoniem eiro, izsniegt valsts garantijas un subsidētus aizdevumus, kā arī tieši kompensēt enerģijas cenu kāpumu un veikt tiešas publiskas investīcijas zaļo tehnoloģiju jomā.
Tie ir ļoti tālejoši pasākumi, kas draud izraisīt subsīdiju karu ar ASV un, iespējams, arī ES dalībvalstu starpā. Vācija un Francija šos pasākumus atbalsta, taču revolūcija ES valsts atbalsta noteikumos notiek pārāk ātri un bez pietiekamas analīzes. It kā tas notiek, atbildot uz ASV lēmumu subsidēt savus uzņēmumus, bet patiesībā draud sagraut gan starptautisko, gan Eiropas iekšējo godīgas konkurences kārtību.
Manuprāt, pareizais risinājums būtu vienota Eiropas fonda izveide stratēģisku projektu finansēšanai, Eiropas rūpniecības konkurētspējas veicināšanai un ārzemju subsīdiju, izejvielu un enerģijas tirgus anomāliju radīto problēmu kompensēšanai. Priekšlikums izveidot “Eiropas suverenitātes fondu”, kas būtu paredzēts ES stratēģiski svarīgākajām nozarēm, varētu būt solis pareizajā virzienā. No šī instrumenta labums varētu būt ne tikai lielajām industriālajām valstīm, bet arī visām citām ES dalībvalstīm, kurās atrodas to piegādes ķēdes. Šāds fonds būtu jāfinansē no jaunas naudas ES budžetā, nevis pārdalot esošos reģionālās attīstības un kohēzijas līdzekļus par labu Eiropas lielvalstīm, kā tas pēdējā laikā ir izskanējis no Eiropas Komisijas.
Otrkārt, subsīdiju karu ar ASV uzvarēt diez vai ir iespējams. ASV tomēr ir vienota federāla valsts ar vienotiem federālā valsts atbalsta un federālo nodokļu politiku (kuru ieņēmumi veido 20% no IKP). Eiropas Savienība pārskatāmā nākotnē joprojām būs atšķirīga: katrai valstij joprojām būs sava nodokļu politika, bet lēnām un sarežģīti pieņemtais kopīgais ES budžets veido knapi 1% no ES IKP. Lai risinātu ASV subsīdiju ietekmi uz Eiropas rūpniecību, galvenais ceļš ir dialogs ar amerikāņiem. Tas jau ir nostiprināts, koordinējot sankcijas pret Krieviju. Eiropai tas jāturpina arī attiecībā uz “zaļajām subsīdijām”, meklējot konstruktīvus risinājumus un izvairoties no tirdzniecības kara, kurā mēs varam izrādīties zaudētāji.
