Par Ukrainu, robežām, aizsardzību, un nacionālajām interesēm Eiropā – Ivars Ijabs intervijā Latvijas Radio “Krustpunktā”
To, ka Eiropas Savienība ir nogurusi no kara Ukrainā, dzird arvien biežāk un izskan arī brīdinājumi, ka nākamais gads būs smags. Ukrainai trūkst artilērijas lādiņu un ES nav varējusi izpildīt solījumus par to piegādi, kamēr Krievijas apgādē tās sabiedrotie ir bijuši krietni naskāki. Atsevišķās ES valstīs vēlēšanās uzvar politiskie spēki, kas vairs nevēlas atbalstīt Ukrainu šajā cīņā. Kara sākumā šķita, ka Rietumi mūs beidzot ir sadzirdējuši un vairs neuzskata par paranoiskiem savās bailēs no Krievijas. Tagad gan sāk izskatīties, ka Rietumi nemaz tik labi mūs nedzird.
Tāpēc jau mēs Eiropas Parlamentā esam, lai to nepārtraukti atgādinātu. Neteiksim, ka iestājies nogurums, bet nu tāds pieradums ir iestājies gan. Nepārtraukti jāatgādina, ka palīdzība Ukrainai ir prioritāte, tai skaitā arī tās apgāde ar bruņojumu. Eiropā, kā mēs zinām, ir atsevišķas valstis, kas rīkojas totāli destruktīvi. Tomēr mums nevajadzētu par zemu novērtēt to, ko ES ir sasniegusi. Galu galā šobrīd ES piegādā ukraiņiem vairāk bruņojuma, nekā amerikāņi. Cits jautājums, ka mēs lielākoties piegādājam amerikāņu ražoto munīciju… Kopumā Eiropa nav pavisam atslābusi, bet jāatzīst, ka sākumā solīts tika vairāk. Piemēram, Ziemeļkoreja, ko mēs uzskatījām par nabadzīgu zemi, spēj apgādāt Krieviju ar bruņojumu. Līdzīgi arī citi Krievijas sabiedrotie. Mums gan, protams, grūti sacensties ar valstīm, kas ir totāli nobruņotas. Viena lieta ir pa visiem kopā salasīt naudu, bet pavisam cita – šo bruņojumu arī noteiktā periodā saražot. Pēdējā gada laikā ES mēģina dabūt uz kājām Eiropas aizsardzības industriju, bet tas nav vienkāršs uzdevums. Pēc Aukstā kara beigām visiem likās, ka tas var pagaidīt un nav, par ko uztraukties. Tagad tas viss ir vajadzīgs ar steigu. Tāpēc arī Eiropas Komisija braukā apkārt pa dalībvalstīm, prasa, ko katra var saražot, un aicina to darīt. Gribētu ticēt, ka vēl šī Parlamenta un Komisijas laikā dabūsim to Eiropas aizsardzības industriju uz kājām.
Jā, es tieši gribēju vaicāt, cik laikietilpīgs tas process ir? Ukrainai lādiņi ir vajadzīgi tagad un viņi nevar gaidīt, kamēr Eiropas aizsardzības industrija nostāsies uz kājām.
Mēs, protams, nevaram paļauties tikai uz Eiropu un arī Ukrainai nevajadzētu to darīt. Skaidrs, ka tas samērs, cik šobrīd aizsardzības materiālus ražo amerikāņi, Dienvidkoreja un citas valstis, ir krietni lielāks, nekā tas notiek Eiropā. Tomēr jādomā arī ilgtermiņā, tai skaitā arī mūsu pašu interesēs – proti, Baltijas valstu un Polijas interesēs. Nekas neliecina par to, ka Krievijas konfrontācija tuvākajā laikā beigsies. Mums ir jābūt gataviem bruņoties.
Bet, ja skatāmies uz katras atsevišķās valsts gatavību iesaistīties un palīdzēt… Nu, piemēram, Vācijai bija problēmas ar budžeta deficītu, jo vāciešiem ir ļoti strikti noteikumi, cik vispār viņi drīkst atļauties dzīvot uz parāda. Tomēr šoreiz viņi paši gribēja to palielināt, lai arī apbruņotu sevi. Un tas mums kā NATO sabiedrotajiem ir ļoti svarīgi – lai viņi apbruņotu arī sevi. Papildus tam vēl lielās izmaksas, kas nepieciešamas, lai atbalstītu Ukrainu. Vai pašām dalībvalstīm tās naudas pietiks? Pat bagātajai Vācijai, kura ir disciplinēta savos tēriņos, tagad pamazām sāk pielekt, ka nevajadzētu lielāko daļu no budžeta izlietot militārpersonu pensijām, bet arī reāli kaut kādas kaujas spējas atjaunot.
Šobrīd, piemēram, Eiropas Komisijas ir nākusi ar iniciatīvu, kuru es labprāt atbalstītu. Proti, ka aizsardzības izdevumi ir ārpus šī budžeta deficīta griestiem. Jo tas šobrīd ir vienkārši nepieciešams. Bet ja domā par Vāciju kā tādu… Manuprāt, tā ir vienkārši diezgan bezatbildīga fiskālā politika. Protams, ka nevajag tērēt par daudz, bet viņu pašu ekonomika arī no tā cieš. Vācijā aizsardzības industrija vēsturiski ir bijusi pietiekoši spēcīga, bet līdz šim viņi patiesībā ražojuši tikai eksportam! Piemēram, tie paši leopardi, tanki, kas šobrīd ir vajadzīgi Ukrainai. Vācija jau viņus ir ražojusi, bet interesantā kārtā nevis savam Bundesvēram, bet gan – lai tirgotu Ēģiptē! Tas šķiet diezgan paradoksāli.
Piemēram, Polija ar savu vēsturi ir liels Ukrainas liels atbalstītājs jau no paša kara sākuma. Vienlaikus viņiem pašiem parādās ekonomiskas problēmas un tas var ar laiku arī mainīt sabiedrības noskaņojumu. Pēdējās Polijas vēlēšanās mēs, paldies Dievam, redzējām pretējo. Iepriekšējā valdība bija konservatīva un nedaudz rīdīja sabiedrību pret Ukrainas eksportu. Viņi netika pārvēlēti un tagad būs jauna valdība – redzēsim, kā tagad poļi dzīvos. Lieta tāda, ka eksportā Ukraina atsevišķās jomās šobrīd darbojas tā, it kā viņi jau būtu ES dalībvalsts. Līdz ar to nav iespējams pilnībā kontrolēt to, kādas preces iet cauri teritorijai. Un priekš tā jau tās Eiropas institūcijas ir, lai šādas lietas izlīdzinātu. Nevienam nav vēlēšanās šobrīd iedzīt bankrotā poļu lauksaimniekus – tas galīgi nav Eiropas interesēs. Ukraiņiem, protams, ir jāpalīdz, bet iespējams, ka ne šādā veidā. Ir jādomā jauni veidi, kādos tās Ukrainas pārtikas kravas dabūt cauri Polijas teritorijai uz trešajām valstīm, neapdraudot poļu lauksaimniekus.
To, ka Eiropa labprāt pieņem kravas arī no Krievijas un Baltkrievijas, mēs redzam pat uz mūsu robežām. Somi aiztaisīja savas robežas ciet un tagad uz mūsu robežas stāv milzīgas kravas automašīnu rindas. Tas nozīmē, ka ir preču kustība, kas dodas uz Eiropu. Mēs arī grēkojam, par spīti visām sankcijām. Igauņi, starp citu, arī burtiski pēdējās dienās sākuši runāt par to, ka viņiem jātaisa robežas ciet tā saukto migrantu dēļ.
Latvijas gadījumā arī varētu nonākt pie tā, ka mēs arī aiztaisīsim mūsu robežas. Bet šobrīd tās ir vaļā un tas, protams, ir arī tranzīta punkts. Tādā veidā mēs diemžēl turpinām stutēt Krievijas ekonomiku.
Ja mēs, igauņi un lietuvieši visu aiztaisa ciet, tad viss.
Lietuvai nav robežas ar Krieviju, izņemot Kaļiņingradas. Tas ir ceļš, par kuru jādomā un, protams, jāpieņem kopīgi lēmums. Lai nav tā, ka somi aiztaisa robežas vieni paši un tad mēs saņemam kravas, un mums ir rindas. Tomēr skaidrs, ja mēs runājam ilgāku laika periodu kategorijās, tad principā mēs gatavojamies jaunam “dzelzs priekškaram”. Mums vajadzētu būt gataviem momentam, kad robeža būs pilnībā ciet. Runa ir ne tikai par krieviem, bet arī Baltkrieviju. Šobrīd baltkrievi ir vienkārši Krievijas satelīts.
Bet par Latviju secinājums ir tāds, ka mums diemžēl ir jārēķinās, ka nākotnē mums nāksies piedalīties tādā kā Ukrainas draugu aliansē Eiropā. Visticamāk, tajā neietilps visas Eiropas Savienības dalībvalstis. Protams, nav runa par lielajiem atbalstītājiem, jo tie ir stabili – Vācija, Francija, Itālija un arīdzan ziemeļvalstis. Bet nu tas, ka varētu parādīties tādi populisti kā Nīderlandē, kas mēģina Ukrainas tēmu izmantot savu interešu vārdā, tā diemžēl ir realitāte. Nākamnedēļ stāv priekšā kārtējā Eiropadome. Es domāju, ka tur būs kaut kāds patiesības mirklis. Pacelsies jautājums, vai mums būs kaut kāds ilgstošs Eiropas atbalsts Ukrainas budžeta deficītam, vai arīdzan nāksies meklēt citu risinājumu.
Viena lieta, ja dalībvalstīm ir kaut kādi īpašie viedokļi attiecībā pret Ukrainu, bet, ja tās sāk bloķēt lēmumu pieņemšanu?
Paldies Dievam, Eiropas Savienībā ir iespējami arī tādi sadarbības formāti, kas neietver pilnīgi visas dalībvalstis. Tomēr tas nav iespējams formātā, kā mēs, šobrīd runājam, piemēram, par tiem 50 miljardiem, kurus nākamnedēļ vajadzētu piešķirt. Tas ir jāpārvērtē gadu no gada. Galu galā nākamajā gadā būs jauna Eiropas Komisija un tā tālāk. Mums ir jābūt gataviem, ka nāksies meklēt citus sadarbības formātu.
Par to vīziju runājot, tagad visi ir sapratuši, ka karš Ukrainā notiks ilgi. Eiropas Savienībā vispār ir kaut cik vienota vīzija par to, kas tālāk notiks ar Krieviju? Vai arī šis ir jautājums, uz kuru neviens vienkārši necilā?
Pirmkārt, Eiropas Parlamentam viedoklis par Krieviju ir kā par vienu revizionistisku valsti, kura nekādā veidā savā pašreizējā formātā nav savienojama ar mierā un tiesiskā kārtībā dzīvojošas Eiropas interesēm. Tas ir diezgan skaidrs. Cits jautājums, ka diemžēl Eiropas Savienības tā sauktā kopīgā ārpolitika, ciktāl tāda vispār pastāv, ir nevis Parlamenta, bet gan dalībvalstu ziņā. Mums ir jābūt gataviem visdažādākajiem scenārijiem, tai skaitā arī tam, ka Krievija vērsīs savu agresiju pret Eiropas Savienības dalībvalstīm. Sajēga par to, ka tie nav nekādi joki, mums nāk, bet diemžēl pārāk lēni.
Es domāju, ka šobrīd sabiedriskā doma lielākajā daļā Eiropas valstu ir viennozīmīgi Ukrainas pusē un atbalsta Ukrainas uzvaru. Tādā ziņā, protams, tas ir lielā mērā sabiedriskās domas uzdevums – noturēt tos politiķus pie atbildības un nelaist viņus, ielaisties darījumos ar Krieviju, kamēr tā principā nemainās. Daudz kas jau arī ir noticis kopš pagājušā gada februāra. Tās ziņas, kas pienāk pēdējās dienās, kā krievu okupanti iznīcināja ukraiņu karagūstekņus…. Šis viss krājas, un es domāju, ka neviens sevi cienošs Eiropas valsts līderis nespiedīs roku Putinam pēc Bučas, pēc Irpeņas, pēc Mariupoles. Jautājums, cik tās rietumvalstu sabiedrības vispār par to šobrīd domā, jo Spānijā, piemēram, ziņas par Ukrainu ir jau sen pazudušas no televīziju ziņu lentēm. Droši vien šad tad parādās, bet tas ir pilnīgi aizgājis citā plānā. Tagad runā par to, kas notiek Izraēlā, par to, kas notiek ar “Hamās” apkarošanu, bet par to, kas notiek Ukrainā… Nu tā. Parlamentā runājam ar spāņu kolēģiem un tur ir pietiekoši liela izpratne par to, ka tas nav stāsts par kaut kādu lokālu konfliktu. Īpaši mirklī, kad parādās kodolieroču žvadzināšana. Tomēr ģeogrāfisks un vēsturisks attālums no Krievijas šo sajūtu mazina. Tādā ziņā tāpēc jau visas tās Eiropas institūcijas ir domātas – lai noturētu mūs kopā. Tai skaita arī Parlaments, kur galu galā mēs tomēr nākam kopā un vienojamies par kopīgām pozīcijām, tai skaitā ar kolēģiem, kuru reģions atrodas krietni tālu no Krievijas.
Bet kopumā tas, kas notika Izraēlā, un tas, ka Izraēla šobrīd cīnās ar “Hamās”, ir novirzījis Eiropas uzmanību no Ukrainas?
Tik lielā mērā, cik tas atbalsojies pašās Eiropas dalībvalstīs. To mēs diemžēl redzam, ka atsevišķās Eiropas valstīs agresija pret Izraēlu ir radījusi ne tik daudz ārpolitiskus, cik iekšpolitiskus strīdus un konfliktus. Tas ir radījis arī teroraktus. Šādā kontekstā tas ir novirzījis uzmanību, bet es domāju, ka ļoti liela daļa tīri labi saprot, ka patiesībā tā ir viena un tā paša procesa sastāvdaļas. Tā ir Rietumu tiesiskās demokrātiskās civilizācijas cīņa. Par to jau par to jau tiek runāts. Vienlaikus tajās valstīs, kur ir liels musulmaņu imigrantu īpatsvars, drošības situācija ir pasliktinājusies. Tur arī uzreiz ir vieta uzreiz politiskajiem spēkiem, kuri ir ir pret šiem migrantiem cīnījušies. Nereti viņu retorika ir gan cīņa pret migrantiem, gan arī nelabvēlīga attieksme pret Ukrainu. Mūsu visu uzdevums šobrīd Eiropā ir noturēt to centrisko, saprātīgo vairākumu, vienlaikus atklāti runājot par migrāciju un tās problēmām. Atsevišķas ar migrāciju un ar imigrantu integrāciju saistītās problēmas ir vienkārši noklusētas. Par to nav bijis pieņemts runāt. Tas, protams, arī dod rokās instrumentus galēji labējiem politiķiem, kas nāk ārā arī ar skepsi pret Ukrainu. Tas ir pietiekoši pietiekoši nopietns risks, kas atbalsojas ļoti daudzās valstīs. Migrācijas problēma diemžēl ir reāla un ar to nevaram tikt galā jau vairākus gadus. Vēlētājiem un vispār Eiropas valstu iedzīvotājiem jau ir svarīgi ne tikai atklāti runāt par migrāciju, bet arī kaut ko darīt.
Kādi varētu būt Eiropas Savienības kopīgie lēmumi šajā sakarā? No vienas puses izskatās, ka varbūt vilciens jau ir aizgājis. Tagad ir jātiek kaut kā galā ar to situāciju galā, kas jau ir radusies.
Tas, ko Eiropai vajadzētu darīt, manuprāt, ir vērsties pret nelegālo imigrāciju. Viens no veidiem, kā to darīt – izveidot vienu kopīgu Eiropas robežsardzi. Manuprāt, tas ir skaidrs, ka mēs nespēsim noturēt to brīvības telpu Eiropas Savienībā ar Šengenas brīvajām robežām. Tav tikai stāsts pār Vidusjūru, bet arī par robežu ar Krieviju un Baltkrieviju, kas mūs skar vistiešākajā veidā.
Bet problēmas ir ne tikai ar nelegālajiem migrantiem. Šobrīd tās rada ļoti legāli ieceļojoši migranti.
Jā, acīmredzot, savas pārāk liberālās politikas dēļ esam panākuši to, ka dalībvalstīs izveidojas pietiekoši lielas iedzīvotāju grupas, kurām konkrētās valsts pamatvērtības ir svešas. Vācijā, Lielbritānijā, tai pašā Beļģijā tiešām cilvēki iznāk ārā un saka, ka, Izraēlai kā valstij nav tiesības uz pastāvēšanu un ka viņiem tur ir bezmaz vai jāatvainojas par to, ka viņi tur ir. Latvijas gadījumā tas izpaužas mazliet citā kontekstā, bet Rietumeiropā tas kļūst uzskatāmi redzams. Bet mēs arī Latvijā redzam, cik ārkārtīgi grūti ir šie sabiedrības integrācijas jautājumi. Tur īsti nav skaidrs, no kura gala ķerties klāt un kā to risināt – vai ar kaut kādām ļoti stingrām metodēm? Vai ar mudinošām metodēm? Līdz galam nekas nestrādā Eiropai par labu.
Pirmkārt, nevar pieļaut nekontrolētu imigrāciju no valstīm, kuru cilvēkiem nav nekāda pamata atrasties Eiropā. Otrām kārtām, protams, ir jānovērš geto veidošanās – lai cilvēki šeit ieceļotu legālā veidā un nelegāli nemaz nemēģinātu nokļūt. Jāpanāk arī tas, lai viņi šeit nevārās paši savā sulā. Tur ir katrai dalībvalstij jādomā risinājumi, jo universālas receptītes nav. Šobrīd primāri ir ierobežot nelegālo migrāciju un lai nelegālā veidā atceļojušos cilvēkus varētu nosūtīt atpakaļ. Droši vien pamanījāt to stāstu par vienu arābu, kurš pirms dažiem mēnešiem nošāva divus zviedrus Briselē? Viņš taču bija vairākas reizes pieprasīts izdošanai uz savu dzimto Tunisiju! Ar savu ārkārtīgi skrupulozo pieeju cilvēktiesībām, Beļģija bija Tunisijas pieprasījuma izskatīšanu bremzējuis, kā rezultātā viņš Briselē varēja izdarīt to, ko viņš izdarīja.
Politikas maiņa, protams, prasīs laiku. Es domāju, ka primāri mums ir jādomā par to, kā fiziski sargāt robežas. Mums Eiropas kopējo robežsardzi ir jāpadara par reālu robežsardzi, nevis vienkārši tikai patvēruma meklētāju reģistrēšanas institūtu.
Šie jautājumi noteikti ietekmēs arī Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Šobrīd jūtu gan no jūsu, gan citām partijām, ka tonis par migrācijas jautājumiem ir mainījies. Vai ir sagaidāms, ka dažādu valstu deputātu kandidāti uz vēlēšanām ies jau ar citu retoriku, ar citiem uzsvariem par to, kā ir jāveido Eiropas politika?
Šobrīd noteikti tas galvenais, kas ir mainījis mūsu toni, ir Krievijas pilnmērogaagresija Ukrainā. Tas, protams, ir daudz ko daudz ko pamainīja, jo Eiropas Savienība jau ir veidojusies kā tāda miera laika institūcija ar kopīgu ražošanu un tirgošanos. Tagad tā bilde ir krietni pamainījusies, protams.
Cik lielā mērā cilvēki tieši Eiropas līmeņa institūcijas uzskata par svarīgām institūcijām? Vienmēr jau nacionālo parlamentu vēlēšanas ir bijušas svarīgākas. Vai šobrīd tas Eiropas kopīgais vēstījums ir kļuvis būtiskāks? Vai ir palielinājusies Eiropas institūciju nozīmība cilvēku acīs?
Eiropai pārmet visus iespējamos grēkus. Skaidrs, ka Eiropa ir kritizējama un ļoti daudz kas ir pamatoti. Piemēram, jautājums par budžetiem. Eiropas Savienība caur savu budžetu pārdala kopumā 1,1% no Eiropas kopējā IKP. Mums pēdējā laikā ir daudz jaunu vajadzību, bet neviens nav atcēlis vecās. Tagad nācis klāt vēl viss, kas saistīts ar aizsardzību un ar veselības aprūpi, jo galu galā mums šajā piecgadē bija arī kovids. Budžets ar 1,1% no IKP tiek plēsts ļoti radikāli uz visām pusēm, un tad rpdas jautājums – kā mēs varam to Eiropas Savienības kopējo lietu nofinansēt tā, lai pilsoņi nezaudētu ticību šim projektam? Skaidrs, ka viena lieta ir skaistas deklarācijas un zilie karogi ar dzeltenām zvaigznēm, bet aiz tā ir jābūt kaut kādam reālam segumam. Ar to šobrīd ir liela ņemšanās. Mēs ceram, ka nākamajā gadā atgriezīsimies pie kaut kādiem rāmjiem, kā mēs vispār veidojam Eiropas budžetus, budžeta deficītus un tā tālāk. Es redzu vienu diezgan lielu problēmu – pilsoņi gaida vairāk no Eiropas, nekā tā Eiropa spēj viņiem iedot. Rezultāts ir tāds, ka viņi ir vīlušies.
Bet daudzi cilvēki arī īsti nesaprotu, ko sagaidīt no tiem pašiem Eiropas Parlamenta deputātiem. Piektdien bija žurnālistu diskusija, un tur parādījās jautājums, ko tie mūsu deputāti vispār ir izdarījuši tādu?
Lielākā daļa lēmumu tiek izcīnīti kopā ar Parlamentu. Tas, pie kā es esmu strādājis un panācis rezultātu, pirmkārt, ir kopīgi aizsardzības iepirkumi dalībvalstīm. Tai skaitā arī munīcijas, lai atlīdzinātu tām valstīm, kuras nodevušas Ukrainai Latvijas daļu bruņojuma. Tad ir vesela virkne ar ļoti praktiskām lietām – kaut vai tas, ka mums viesabonēšana mobilajiem sakariem citās dalībvalstīs. Ir arī virkne ar lietām, kas ir panāktas Eiropas Parlamenta deputātiem no Latvijas strādājot kopā, piemēram, tie paši tiešmaksājumi vai lēmumi par Rail Raltic.
Paklausoties, kā tagad politiķi runā par Eiropas Parlamenta vēlēšanām, iezīmējās tas, ka viena daļa partijas aizstāv Eiroparlamenta politisko grupu virzītās idejas, bet citi ir tādi, kuri aizstāv tieši mūsu Latvijas vajadzības un intereses.
Nevajadzētu obligāti mēģināt saskatīt tur pretrunu. Mēs šajā mandātā un droši vien arī nākamajos mandātos esam ievēlēti no Latvijas. Mani, Sandras Kalnietes vai Roberta Zīles vēlētāji nav Francijā, Nīderlandē vai Spānijā. Viņi ir Latvijā, un tādā ziņā mūsu primārā atbildība, protams, ir mūsu vēlētāji. Es domāju, ka to diezgan skaidri var just īpaši tagad, kad Eiropas Parlaments ieiet tādā kā priekšvēlēšanu ritmā. No otras puses, protams, mēs strādājam pie Eiropas kopējām politikām tā, lai viņas atbilstu mūsu valsts interesēm.
Bet, ja mēs paskatāmies uz to, kā vispār politiķi startē vēlēšanās. Tās dažas vietas tiek vienkārši saplēstas starp partijām.
Tos 8 vai 9 mandātus mēs sadalīsim starp diezgan daudziem sarakstiem. Šobrīd izskatās tā, nākamais Eiropas Parlaments varētu būt diezgan fragmentēts arī Latvijas pārstāvniecības nozīmē. Es teiktu, ir svarīgi noturēt to proeiropeisko centrisko vairākumu, tādu pragmatisko kursu.
Vai tās partijas, kuras lielo uzsvaru liek uz tieši nacionālo interešu aizstāvību, ir pretrunā ar proeiropeiskumu?
Nacionālās intereses Eiropas politikā figurē nepārtraukti. Bet nacionālās intereses ir jābūt spējīgam noformulēt kā Eiropas kopējās intereses. Tas nav tā, ka es vienkārši aizeju un pasaku, ka mani vēlētāji grib to un to, punkts. Man ir jābūt spējīgam pārliecināt kolēģus no savas grupas un citām grupām, ka tas, ko es piedāvāju, ir kaut kas ir jēgpilns un attiecas arī uz viņiem. Ne būs visi absolūti priecīgi par jebkuru likumdošanas aktu, tas ir skaidrs, bet tu nevari vienkārši tikai raudzīties pats uz sevi un cerēt, ka visi tevi sapratīs. Tev ir jābūt spējīgam pārliecināt tos, ar kuriem tu strādā kopā.
Jūs darbojaties ar mākslīgā intelekta un likumdošanu. Kā izskaidrot Latvijas vēlētājam, kam tas ir vajadzīgs?
Es domāju, ka Latvijas iedzīvotāji jau šobrīd diezgan daudz saskaras ar mākslīgo intelektu. Piemēram, iet uz veikalu un iepērkas tajās bezpārdevēja kasēs. Vai arī viņiem atbild kaut kāds robots, kad sazinās ar banku. Es domāju, ka nākotnē mākslīgais intelekts varētu būt ļoti produktīvs un vajadzīgs. Veselības sfērā tas spēs labāk par dzīvu radiologu analizēt mūsu rentgena attēlus un noteikt diagnozes. Tās ir lietas, kas atbrīvos cilvēkus no monotona, garlaicīga darba tajās jomās, kur tas nav vajadzīgs. Ar to, protams, ir saistīts vesels lērums izaicinājumu. Mēs tīri labi zinām, ka, piemēram, nākamais ir ielo vēlēšanu gads – tur ir gan Eiropas Parlamenta vēlēšanas, gan ASV, gad Indijas vēlēšanas. Mums ir bail, ka tas mākslīgais intelekts kaut kā nesāk caur tīkliem iespaidot sabiedrisko domu. Tas diemžēl jau ir sācies. Eiropas Parlamentā jau strādājam pie likuma, lai ieliktu mākslīgo intelektu kaut kādos rāmjos, piemēram, lai sociālie tīkli monitorētu savu saturu un aizvāktu to, kas ir maldinošs vai dezinformējošs.
Un kad tas rāmis būs gatavs?
Tur vajadzētu pārmest krustu ar cerību, ka šajā mandātā. Tā ideja ir šobrīd ir fāzē, kad notiek sarunas starp Padomi un Parlamentu par likuma galīgo redakciju. Tur ir virkne ar sensitīviem jautājumiem. Piemēram, viens no šiem tiem – vai aizliegt biometrisko novērošanu reālajā laikā? Tas izklausās briesmīgi sarežģīti, bet doma ir tāda: vai, piemēram, tiesībsargājošās iestādes var mūs tepat Doma laukumā reālajā laikā novērot? Ir valstis, kas iebilst pret aizliegumu, piemēram, Francija, kurai, kā zināms, ir ļoti sena publisku nemieru tradīcija pilsētu ielās. Cerēsim, ka fināls šim visam būs šajā mandātā, proti, atlikušajos mēnešos, jo Eiropas Parlaments nākamgad strādās līdz aprīlim. Līdz tam aprīlim būs jāpieņem virkne svarīgu tiesību aktu, tai skaitā arī manis paša ziņotais Eiropas banku Savienības akts, kas ir stāsts par to, ka Eiropas komercbankas iesaistās sankciju apiešanā pret Krieviju.
Nu jā, nu redzēsim, kas no tā paliks mantojumā. Paldies!
Avots: Latvijas Radio; jauns.lv
