Politiķus un viņu lēmumus biežāk kritizē, nekā slavē. Un tas ir pareizi un pamatoti. Taču ir reizes, kad nevajadzētu par zemu novērtēt arī pareizus lēmumus. Viens no šādiem lēmumiem jau 1990. gadu sākumā bija mūsu lēmums konsekventi darīt visu, lai iestātos NATO. Pats iestāšanās process nebija ne viegls, ne pašsaprotams. Līdzīgi, kā pie iestāšanās Eiropas Savienībā, arī šeit daudz kas tika darīts “fake it until you make it” (izliecies, kamēr tev tiešām sanāk) režīmā. Un tomēr darbs tika paveikts. Latvija pirms 20 gadiem kļuva par pasaules spēcīgākās militārās alianses dalībvalsti, kura joprojām liek raustīties daudziem pašpasludinātiem robežu pārzīmētājiem un pasaules pārkārtotājiem.
Uzslavu, protams, šodien ir pelnījuši politiķi un diplomāti. Taču man gribētos izcelt cilvēkus, kuri mūsu valsts bruņoto spēku uzdevumā ir piedalījušies alianses misijās; un pieminēt tos karavīrus, kuri ir zaudējuši dzīvības, vispirms jau Afganistānā un Irākā. Šie ir ļaudis, kuri ar savu darbu iemieso slaveno 5. pantu: mēs esam gatavi alianses vārdā strādāt planētas visbīstamākajos punktos – stingrā pārliecībā, ka mūsu sabiedrotie nāks palīgā, kad būs jācīnās par Rīgu, Viļņu vai Tallinu. Misijās kritušie ir tā mūsu garantija, ka vairs nebūsim vieni gadījumā, kad Putina atmodinātais krievu imperiālisma zvērs varētu pavērst savas ķetnas Baltijas virzienā. Nenovērtēsim to par zemu.
Tieši šajā kontekstā mums nevajadzētu piemirst to, kā īsti notika mūsu iestāšanās NATO. Šodien, strādājot Eiropas parlamentā, es bieži dzirdu tukšas frāzes par Rietumu atvērtību un gatavību uzņemt savā klēpī jaunus dalībniekus. Pret šādiem apgalvojumiem ir jāizturas ļoti piesardzīgi, un stingri jātur pie vārda tie, kas pavirši mētājas ar solījumiem. Vispirms, Baltijas valstis NATO neviens īpaši negaidīja. Rietumu prese 1990. gados bija pilna ar prominentu politiķu apgalvojumiem, ka nevajag “provocēt Krieviju”, ka Baltijai varbūt varētu atvēlēt dalību ES, bet noteikti ne NATO, un tamlīdzīgi. Arī zināmais “Partnerattiecības mieram” formāts patiesībā bija izveidots, lai iedotu tā dalībniekiem kādu surogātu pilnai dalībai. Tas, ka 2003. gadā tiešām tika pieņemts vēsturiskais lēmums, bija gan globālās situācijas, bet arī pašu Baltijas valstu izmisīgu un enerģisku centienu rezultāts. Atgādināšu: tad, kad Latvija pēc 11. septembra jau sūtīja savus zaldātus misijās Afganistānā un Irākā, nekādas 5. panta garantijas uz mums vēl neattiecās – un tomēr mēs to darījām, zinot, ko vēlamies sasniegt. Neviens mūs tur negribēja “ievilkt”, un NATO nebūt tā neraujas paplašināties, kā to jau sen apgalvo Krievijas propaganda.
Šī ir mācība arī šodienai. Ja kāds domā, ka visi NATO ļoti gaida Ukrainas uzņemšanu, tad tā nav patiesība. Ukrainai un mums kā tās sabiedrotajiem vēl nāksies pasvīst, lai šo rezultātu panāktu. Tas nebūs viegli, taču es domāju, ka morālas tiesības pilnai dalībai NATO Ukraina ir ieguvusi jau šodien. Ir jāmācās no kļūdām, no jauna neatstājot Ukrainu un Moldovu nenoteiktības zonā par dalību NATO, ko alianse diemžēl izdarīja 2008. gada Bukarestes samitā. Un jāpiedāvā tai skaidra un strauja pilnas dalības perspektīva jau tuvākajā nākotnē.
Baltijas drošība ir kļuvusi par jaunu NATO fokusu, un pārmaiņas stratēģiskajā domāšanā jau ir sākušās. Nekāda “tripwire” pieeja, kad Krievija Baltiju iekaro un NATO pēc tam atkaro, vairs nav iespējama vai pat iedomājama. Tādēļ ir jāveido jauna drošības infrastruktūra uz mūsu ārējās robežas, gan paplašinot un stiprinot savus bruņotos spēkus, gan īpaši domājot par sabiedroto spēku klātbūtni mūsu teritorijā. Krievijai ir jādod skaidrs signāls: ja uzbruksiet Latvijai, jūs neuzbruksiet tikai Latvijas armijai, bet NATO bruņotajiem spēkiem, kuri nepieciešamības gadījumā var reāli iesaistīt tādus militārus resursus, kuri tālu pārsniegs Krievijas iespējas. Tas ir mērķis, kurš jāsasniedz NATO Austrumu flanga stiprināšanā.
Ko šajā sakarā darīt Eiropai? Vispirms, noņemt postmodernās pacifisma brilles, kuras ilgu laiku ir likušas domāt, ka visi globālie konflikti jau ir izkaroti. Eiropai kaimiņos ir režīms, kurš ne tikai atklāti nīst Rietumu vērtības, bet ir gatavs lietot militāru spēku plānprātīgu ģeopolitisku ideju realizēšanai. Ir jācīnās pret daudzviet Briselē sajūtamo pārliecību, ka karš Ukrainā ir pārejoša krīze, ka pēc kaut kāda aši iztirgota miera varēs atgriezties pie business as usual. Otrkārt, ES nav jākonkurē ar NATO kā drošības aliansei. Tai ir jābalsta Eiropas NATO valstu kopīgās drošības iniciatīvas gan atbalstā Ukrainai, gan savas aizsardzības industrijas stiprināšanā. Eiropas komisija nespēj komandēt armijas. Taču tā spēj virzīt Eiropas kopīgos fondus kopīgām lietām – un drošībai te būtu jāiegūst jauna prioritāte. Nav pieļaujama absurdā situācija, kad virknes Eiropas fondu naudu likumiski nedrīkst izmantot drošības un aizsardzības pasākumiem. Piemēram: ēkas siltināt gan drīkst, bet patvertnes pagrabos gan ne! Šī aplamība būtu steigšu jālabo. Un jātur komisija pie vārda, prasot retoriski apsolītos 100 miljardus aizsardzības industrijai.
Īsi sakot, Rietumu civilizācijas vērtību sardzē NATO un ES vienai otru ir jāpapildina. Ar amerikāņiem mums būs jāstrādā arī neatkarīgi no novembra vēlēšanu iznākuma – varbūt savādāk, nekā esam pieraduši strādāt demokrātu administrācijas laikā, taču jāstrādā būs. Un visbeidzot, kā jau šādā jubilejas reizē pienākas, uzsauksim lozungu, kuru noklausījos no viena rezervistu kursu instruktora: Dievs, svētī Latviju! Un NATO.
Ivars Ijabs, Eiropas Parlamenta deputāts (Latvijas attīstībai)