Vairākas pazīmes liecina, ka Krievijas plānos ir pastāvīga eskalācija un spriedzes kāpināšana, vienlaikus gatavojoties ilglaicīgai karadarbībai un ilglaicīgai spriedzei ar rietumu valstīm. Par to liecina gan karadarbības intensifikācija Donbasa reģionā, gan jaunas frontes atklāšana Harkivas virzienā.
Vienlaikus pieaug Krievijas aģentu un simpatizētāju radīti hibrīdapdraudējumi Rietumvalstu sabiedrībās. Uz to norāda gan Krievijas aģentu aresti Polijā un Vācijā, gan tādas aktivitātes kā mēģinājums aizdedzināt Okupācijas muzeju Rīgā. Pieaug arī prokrieviskas aktivitātes soctīklos un troļļu fermās ar saknēm Krievijā. Līdztekus tam Krievija raida eskalācijas signālus, vienpusīgi mainot robežkoordinātes Somijas un Lietuvas tuvumā, kā arī palaižot kosmosā kaujas satelītus. Pastāvīgi tiek draudēts ar kodolieročiem.
Rietumu un ASV atbilde uz šo pieaugošo Krievijas eskalāciju un spriedzes vairošanu ir mēģinājumi it kā deeskalēt situāciju, nedodot Krievijai papildu iemeslus dusmām un agresīvai reakcijai. Labākais piemērs tam ir ASV liegums izmantot savus ieročus uzbrukumiem Krievijas teritorijā, kas Ukrainas aizstāvjiem rada nepanesamu situāciju – nespēju adekvātā un efektīvā veidā aizsargāt savus civiliedzīvotājus, pilsētas un karavīrus. Ukraina ar agresoru ir spiesta cīnīties sasietām rokām. Skaidrs, ka tas rada pieaugošu neapmierinātību ar sabiedroto politiku Ukrainā un arī tajās Rietumu valstīs, ieskaitot Baltijas valstis, kuras šādā samiernieciskā Rietumu politikā saredz potenciālus draudus pašas savai drošībai nākotnē. Rietumu ierobežojumi Ukrainas aizstāvjiem pēdējā laikā ir likuši sarosīties vairākiem ASV kongresa pārstāvjiem – izskan aicinājumi atcelt ierobežojumus Ukrainas armijas triecieniem un piešķirt papildu ieročus Ukrainai. Nesen šādu pozīciju pauda arī plaši pazīstamā bijusī diplomāte Viktorija Nulande, kā arī daudzi citi, ieskaitot ģenerāli Benu Hodžesu un arī šo rindu autoru.
Pašreizējā, it kā deeskalējošā, Rietumu nostāja ir nepareiza savā būtībā. Tā nevis mazina, bet tieši veicina Krievijas vēlmi eskalēt saspringto situāciju un izdarīt spiedienu gan uz Ukrainu, gan arī pašiem Rietumiem, lai panāktu to piekāpšanos Krievijas prasībām. Krievija efektīvi izmanto Rietumu sabiedrības tradicionālās bailes no konflikta, ekonomiskiem zaudējumiem un dzīves līmeņa pasliktināšanās un iekaro arvien jaunas politiskās un teritoriālās pozīcijas, kamēr Rietumu līderi tās zaudē gan starptautiski, gan iekšpolitiski. Laiks ir beidzot saprast, ka agresoru nav iespējams atturēt ar aicinājumiem būt saprātīgam un morāli tīram. Rietumu līderībā pietrūkst tādu valstsvīru kā Ronalds Reigans, kurš atrada pareizās zāles, lai sagrautu ļaunuma impēriju, kura atkal ir pamodusies un apdraud visus, kas vēlas dzīvot brīvi.
