Intervija ar Eiropas Parlamenta deputāta kandidātu, ekonomikas doktoru Vjačeslavu Dombrovski.
Eiropas Savienība vēsturiski bijusi tirdzniecības savienība. Ko tā dod Latvijai, mūsu ražotājiem un ekonomikai?
Eiropas Savienība dod mums praktiski neierobežotu piekļuvi milzīgam tirgum. Tā ir liela iespēja mūsu uzņēmumiem. Diemžēl mēs šo iespēju neizmantojam tik labi, kā varētu. Mūsu kaimiņi, Lietuva un Igaunija, to izmanto pilnvērtīgāk. Skaitļos mūsu preču un pakalpojumu eksports ir 64% no IKP. Savukārt Igaunijai un Lietuvai – 78% no IKP. Skaitļus var izteikt arī šādi: viens Latvijas iedzīvotājs vidēji gadā eksportē 16 tūkst. eiro, viens Lietuvas iedzīvotājs – 21 tūkst. eiro, bet Igaunijas – 22 tūkst. eiro. Tā arī veidojas mūsu atpalicība no kaimiņiem – nespējam pilnvērtīgāk izmantot Eiropas piedāvātas iespējas.
Eiropu un Latviju piemeklēja milzīga inflācija. Vai Eiropas Parlaments darīja pietiekoši, lai ar to cīnītos? Vai esam ko mācījušies, lai tas neatkārtotos?
Inflācijas lēcienu izraisījis galvenokārt Krievijas karš Ukrainā, un šīs notikums bija pilnīgi ārpus Eiropas Parlamenta, Eiropas Komisijas vai jebkuras citas Eiropas organizācijas kontroles. Diemžēl Eiropas uzticēšanās Krievijai kā tirdzniecības partnerim un energoresursu, īpaši dabasgāzes, piegādātājam bija pārāk liela. Līdz ar to Eiropas atkarība no Krievijas irv bijusi pārāk liela, un energoresursu cenu lēciens, kas izraisījia arī inflāciju, bija šīs atkarības cena.
Ja mums ir vienots tirgus, kāpēc dažādās ES valstīs inflācija atšķīrās?
Tiešām, pēdējo trīs gadu laikā dzīves dārdzības kāpums Baltijas valstīs un pārējā Eiropā bijis ļoti dažāds. Kopš 2020. gada patērētāju cenas Latvijā vidēji pieaugušas par 32%. Cenu kāpums pie kaimiņiem Lietuvā un Igaunijā ir bijis vēl lielāks – attiecīgi 35% un 36%. Savukārt vidēji Eiropā cenu pieaugums bijis mērenāks – tikai 19%.
Kāpēc cenas Baltijas valstīs augušas straujāk? Tā tas būtu bijis arī miera laikos. Ja ekonomikas izaugsme Baltijas valstīs ir straujāka nekā pārējā Eiropā, tad arī cenu kāpums būs straujāks. Tā ir ekonomikas ābece. Ja algas aug straujāk, tad straujāk augs arī cenas. Un tomēr – pēdējo trīs gadu laikā inflācija pie mums un pie kaimiņiem bijusi daudz augstāka, ne tikai tāpēc ka esam auguši straujāk nekā “vecā Eiropa”.
Kāpēc tā noticis? Jo energoresursu cenu kāpumu Baltijas valstīs izjutām smagāk nekā citur. Ilgu laiku esam bijuši enerģētiski izolēti un piegāžu jautājumos pilnīgi atkarīgi no Krievijas dabasgāzes. Savukārt dabasgāzes cena nosaka arī mūsu elektrības cenu, jo tā nepieciešama TECu darbībai. Tā saucāmas “administrētās cenas” (energoresursi, komunālie pakalpojumi) pēdējo trīs gadu laikā Latvijā pieaugušas par 56%! Salīdzinājumam – Vācijā administrētas cenas pieagušas vien par 11%.
Diemžēl pēc 2022. gada 24. februāra Kariņa valdība, it sevišķi Nacionālas Apvienības ekonomikas ministri, nespēja orientēties jaunajā enerģētikas realitātē un pieņemt savlaicīgus lēmumus par alternatīvām dabasgāzes piegādēm. Rezultātā dabasgāze tika iepirkta par pārāk augstu cenu, kas lika pieaugt elektrības un komunālo pakalpojumu cenām, kam sekoja daudz plašāka inflācija un dzīves dārdzības pieaugums.
Ko Eiropas Parlaments un “Latvijas attīstībai” deputāti var darīt, lai uzlabotu Latvijas iedzīvotāju labklājību? Inflācija ir apstājusies, bet cenas palikušas Rietumeiropas līmenī, kamēr mūsu algas diemžēl nav tikušas līdzi.
Ilgtspējīgs algu un iedzīvotāju labklājības pieaugums ir tikai tāds, kas balstīts produktivitātē – citiem vārdiem, mūsu uzņēmumu spējā ražot un eksportēt Eiropas tirgos, turklāt ražot tādas preces vai eksportēt tādus pakalpojumus, par kuriem pircējs būtu gatavs samaksāt augstu cenu. Tikai tāda izaugsme ir ilgtspējīga un reāla.
Mums no Eiropas Parlamenta jāpalīdz mūsu valsts pārvaldei, uzņēmumiem un universitātēm identificēt iespējas daudzās Eiropas atbalsta programmās un šīs iespējas arī izmantot. Jāpalīdz orientēties sarežģītajās ES iniciatīvās ar potenciāli lielu slogu Latvijas uzņēmējiem un iedzīvotājiem, nepieļaut kļūdas, ieviest tās ar iespējami zemākām izmaksām.
Protams, lai orientētos ārkārtīgi sarežģītajā ES politikā, arī ekonomiskajā politikā, nepieciešama ievērojama kompetence. Mēs esam “trīs doktori”, kuriem tāda piemīt. Bet pats svarīgākais – mums ir enerģija un gatavība spert vēl vienu soli uz priekšu, nevis vienkārši “atsēdēt”, kā diemžēl daudzi to dara. Vairākkārt esam apliecinājuši, ka visi esam ļoti enerģiski cilvēki.
Kādi izaicinājumi sagaida ES ekonomiku nākamajos piecos gados? Kam EP deputātiem būtu jābūt gataviem?
ES galvenais izaicinājums ir tās austrumu robežas drošība, kuru apdraud uz revanšu noskaņota arvien imperiālistiskāka Krievija. ES jāiegulda austrumu robežā, veidojot to, ko mēs no LA saraksta esam nosaukuši par “jaunu Mannerheima linīju”. ES jāinvestē Somijas un Baltijas valstu aizsardzības spējās, lai mēs agresoram neizskatītos pēc viegla mērķa. Taču ilgtermiņa panākumu atslēga ir veiksmīga Ukraina – ne tikai kaujas laukā, bet arī ekonomiski, un tas ir iespējams tikai, Ukrainai iestājoties ES.
Otrais izaicinājums ir pašas ES augoša atpalicība no citām vadošajām ekonomikām – pirmkārt, no ASV. Pārāk ilgi ES vieglprātīgi izturējusies pret savu ekonomiku. Piemēram, laika posmā no 2006. līdz 2015. gadam eirozonas ekonomiku izaugsme bijusi par pusi mazāka nekā ASV.
Vai no ekonomista viedokļa ES tiek labi pārvaldīta? Ko var uzlabot?
ES pārvaldības arhitektūra tika veidota savienībai ar nelielu ekonomiski līdzīgu valstu skaitu. Tā ļoti paļaujas uz vienprātību galveno lēmumu pieņemšanā. Šodien ES jau ir 27 dalībvalstis un drīz būs vēl vairāk. Dažas iepriekšējās krīzes jau skaidri paradījušas, cik grūti ES-27 ir pieņemt lēmumus. Pavisam nesen Viktoram Orbanam ilgstoši izdevās bloķēt palīdzības sniegšanu Ukrainai. Skaidrs, ka ES pārvaldīšanas arhitektūra jāreformē. Citādi ES nespēs efektīvi reaģēt uz ļoti nopietniem ģeopolitiskajiem un ekonomiskajiem izaicinājumiem.
