Pēdējās nedēļās atkal uzvirmojušas runas, kurās valdošās koalīcijas politiķi cenšas aktīvi pozicionēties, ka tie karos pret pārtikas preču lielveikalu ķēdēm. Tur pastāvot kartelis, esot jānosaka cenu griesti un varbūt atkal jāsāk regulēt veikalu darba laiks. Apvainojumi karteļa pastāvēšanā ir skarbi. Kartelis ir tirgus dalībnieku vienošanās par cenām. Tātad, acīmredzot, politiķi patiešām tic, ka kaut kur slepenās sanāksmēs Rimi un Maxima atbildīgie sēž un katru nedēļu saskaņo cenas tūkstošiem preču. Vismaz man tas šķiet ļoti mazticami. Cita lieta, ka cenas Latvijā tiešām ir augstas. To sakām gan mēs, kas dzīvo šeit uz vietas, gan tie, kas atbrauc pie mums ciemos. Dzirdot, ka lielākie pārtikas mazumtirgotāji strādājuši ar vairāku desmitu miljonu peļņu, šķiet, ka vainīgais jau ir rokā. Turklāt vienam no lielajiem spēlētājiem savus peļņas rādītājus pagājušajā gadā izdevies pat dubultot. Ja skatāmies vēsu prātu, tad šādi rentabilitātes rādītāji gan nav nekas pārspīlēts, ņemot vērā, ka apgrozījums lielākajām veikalu ķēdēm katrai pārsniedza vienu miljonu eiro. Taču stāvot veikalā pie piena plaukta, mums neinteresē veikala apgrozījums un peļņas rādītāji, bet gan tas, kāpēc cena ir tik augsta.
Daudz ticamāks izskaidrojums ir cits – pārtikas preču mazumtirdzniecībā konkurence vienkārši ir par mazu. Tas ļauj preču tirgotājiem turēt augstākas cenas, jo vienkārši nav tāda konkurenta, kas agresīvi censtos ienākt tirgū un tādejādi spiestu cenas zemākas. Turklāt varam paskatīties uz abām mūsu kaimiņvalstīm. Papildus Latvijā atrodamām pārtikas mazumtirdzniecības ķēdēm tur joprojām darbojas tādas, kas no Latvijas tirgus reiz nolēma aiziet. Varbūt valdošajiem “Vienotības” politiķiem tukšu apgalvojumu un bezjēdzīgu ideju vietā būtu vērts iesēsties auto un aizbraukt uz Lietuvu un Igauniju un apjautāties, piemēram, Iki, Selver un citu tur atrodamu ķēžu pārstāvjiem – kāpēc viņi vairs nav Latvijā un vai nebūtu gatavi atgriezties?
Vai valsts regulētas cenas pārtikai, ko šobrīd iesaka Ekonomikas ministrija, ir risinājums? Esmu pilnīgi pārliecināts, ka nē! Lai cik vilinoši arī kādam liktos atgriezties pie sistēmas, kur valsts nosaka, cik veikalā maksās maize, sekas tam būs graujošas. To izdarot, varam aizmirst par konkurences palielināšanos, tad valstij maize pašai būs arī jācep. Pie šādiem noteikumiem domino kauliņi, kas sarindoti rindā, vai maize, piens, gaļa un no tiem gatavotie produkti, sāks krist viens pēc otra, un savu ekonomiku vairs nevarēsim saukt par brīvo tirgu. Par satricinājumiem, ko šādi lēmumi radītu citās jomās, nemaz nerunāsim, jo esmu pārliecināts, ka līdz tam gluži vienkārši nenonāksim.
Tirgus, protams, reaģē uz dažādiem ārējiem faktoriem, un dažkārt vēl pirms tie reāli sāk iedarboties, bet atgriešanās sākotnējā stāvoklī pēc tam bieži vien prasa daudz laika. Tā tas bija arī ar inflāciju. Jā, visi resursi kļuva dārgāki, bet sāpīgas bija arī “inflācijas gaidas”. Pieņemot, ka izejvielu cenas kāps, gala produktu cenas tika paceltas vēl pirms tas reāli notika, lai situāciju amortizētu. Tagad inflācijas augšupskrējiens ir apstājies. Pārtikas cenas pie mums oktobrī vienalga augušas straujāk nekā vidēji Eiropas Savienībā. Valdība jau sen saka, ka viss ir atrisināts un inflācija nobremzēta, bet ir liels BET. Ja paskatāmies trīs gadu posmu, inflācija pārtikai pārsniedz 40%! Lai arī iemesli, kāpēc viss kļuva tik dārgs, lielā mērā vairs nepastāv, jo galvenais bija enerģijas cenu lielais kāpums, pārtikas cenas pie savas sākotnējās atzīmes atgriezties negrib. Šis ir lielisks paraugs, ka par spēlēšanos ar tirgu maksājam mēs visi un maksājam vēl ilgi.
Veikalnieki, visticamāk, nesēž un kopā neraksta cenu zīmes, bet, ik pa laikam izstaigājot viens otra veikalus, secina, ka kolēģis neko lētāk nesāk tirgot, un arī savas cenas nemaina.
Kā pilnīgs jaunums šobrīd atkal tiek pasniegts tieši pirms gada prezentētais konkurences padomes ieteikums izveidot digitālu cenu salīdzināšanas rīku, kas ļautu patērētājiem pieņemt apsvērtus lēmumus par labu konkrēto preču iepirkšanai par visizdevīgāko cenu konkrētajā laika periodā mazumtirdzniecības vietās. Te gan jāatceras, ka papildus birokrātiskais slogs arī nav ceļš uz cenu samazināšanu vai konkurences vairošanu.
Vēl pirms valdība pieņems kādu lēmumu, kas reāli palielinās nopietnu spēlētāju skaitu pārtikas mazumtirdzniecības tirgū, mums jāatceras, ka par cenu politiku mēs balsojam ar saviem maciņiem. Ja kāda iemesla pēc izvēlamies pirkt tur, kur ir dārgāk, tad ir absurdi gaidīt, ka cenas tur varētu samazināties. Tikai ar savu izvēli vai pieprasījuma līknes pārbīdīšanu mēs brīvajā tirgū varam ietekmēt piedāvājumu. Līdz šim šāda tirgus regulācija visā pasaulē strādājusi veiksmīgi. Savukārt, valsts iejaukšanās ir vēlama tikai, lai radītu apstākļus, kas veicina lielāku tirgus dalībnieku skaitu.
