2018. gada pavasarī izveidotā triju politisko partiju apvienība “Attīstībai/Par!” ir spējusi pierādīt, ka vārdu savienojums “uzņemties atbildību” var būt rīcība ar reālu segumu, nevis tikai runāšana. Mūsu spēkos ir bijis iekustināt vairākas sen ierūsējušas problēmas, par kurām tika runāts desmitgadēm ilgi, bet nopietni pieķerties risinājumiem nebija nedz enerģijas, nedz drosmes. Efektīva pārmaiņu vadība, kas ir mūsu apvienības stiprā puse, kļūs aizvien pieprasītāka arī turpmāk. Sabiedrības drošība un stabilitāte ir atkarīga no spējas realizēt mūsu cilvēku potenciālu, kas savukārt ir atkarīgs no savlaicīgi un mērķtiecīgi paveiktām reformām.
Daudzi Latvijas cilvēki, kuri 2018. gadā uzticējās mūsu apvienībai parlamenta vēlēšanās, šodien var teikt, ka ir nobalsojuši par nozīmīgām, nepieciešamām un kvalitatīvām pārmaiņām. Piemēram, veselības aprūpes jomā, kuras budžets šo četru gadu laikā ir palielinājies no 3,5% no IKP līdz aptuveni 5% no IKP. Aptuveni 800 miljonu eiro budžets ir teju divkāršojies, sasniedzot 1,5 miljardus eiro (neskaitot t.s. Covid-19 izplatības ierobežošanas piemaksas). Par to, ka veselības aprūpes finansējumam vajadzētu sasniegt vismaz 4% no IKP tika runāts desmitiem gadu. Par to iestājās gan ārstu, gan pacientu organizācijas, taču sasniegt šo mērķi nebija pa spēkam. Pateicoties mūsu veselības ministriem, īpaši Danielam Pavļutam būtiskais un sen gaidītais finansējuma pieaugums ir piepildījies. Papildu nauda vien negarantē labas pārmaiņas, taču zinot jau paveikto un iecerēto veselības aprūpē, varu teikt, ka šī nozare turpmākajos gados pieredzēs pozitīvu attīstību.
Vēl viena joma, par kuru daudzi ilgu laiku labprāt runāja konferencēs, intervijās un domnīcās, bet no īstenošanas parasti turējās tālu, ir administratīvi teritoriālā reforma. Kad kādā tikšanās reizē ar pieredzējušiem valsts ierēdņiem ieminējos, ka pašvaldību skaits Latvijā pēc reformas saruks līdz aptuveni 40, pirmā un vienīgā reakcija bija – nē, tas neizdosies. Tomēr reforma notika, jo bija un ir racionāli pamatota, vajadzīga Latvijai. Esmu pārliecināts, ka tā kļūs par “atbalsta punktu” arī citām vajadzīgām pārmaiņām, un ar laiku, noplokot emocijām, reformas pamatotību atzīs arī tās kritiķi.
Abi minētie piemēri apliecina, ka risināt īstas, sen briedušas un šķietami bīstamas problēmas nav jābaidās. Jā, ir grūti un brīžiem nepatīkami, bet kopumā, – ja esi ķēries pie racionāli pamatotiem uzlabojumiem, rezultāti būs. Šobrīd šādas akūti risināmas problēmas statusā ir Latvijas izglītības joma, kuru uzskatu par mūsu prioritāti. Milzīgie izaicinājumi enerģētikā un ekonomikā tiks atrisināti, taču tas, cik stipra būs nākotnes Latvija, ir atkarīgs no mūsu izglītības kapacitātes. Ir virkne pazīmju, kas liecina, ka mums ir darīšana ar sistēmiskām un ilgi atliktām problēmām. Ir grūti izskaidrot, piemēram, to, kāpēc mūsu skolēniem ir izcili sasniegumi starptautiskās olimpiādēs, bet vienlaikus tik daudz bērnu nevar pabeigt skolu? Kāpēc pēc ilgām un mokošām debatēm tā arī nevaram rast atbildi uz jautājumu, cik tad īsti skolu Latvijai ir vajadzīgs? Kāpēc vienlaikus dzirdam par pustukšām klasēm un pedagogu trūkumu? Uz šiem un daudziem citiem jautājumiem izglītībā ir jārod atbildes, jāvirza drosmīgi risinājumi un tie neatlaidīgi jāaizstāv valdībā, parlamentā, nevalstiskajā sektorā.
Reformas nekad un nekur netiek gaidītas. Tām pretdarbojas. Parādās sīksti pretinieki, kuru pamata mērķis ir saglabāt ērto status quo. Tieši tāpēc dziļas un pamatīgas pārmaiņas daudzus politiķus atbaida. Taču neviena sabiedrība nevirzās uz priekšu bez reformām. Šobrīd tās pat ir vēl vajadzīgākas, nekā tā saucamajos miera laikos. Jo tas ir vienīgais ceļš uz mūsu sabiedrības, mūsu cilvēku potenciāla izmantošanu un stiprāku Latviju.
