Uzņēmējdarbību pamatoti uzskata par nacionālo vērtību, un uzņēmēji jebkurā valstī ir šīs vērtības veidotāji un virzītājspēks. Uzņēmējdarbība ir dinamisks process, kas ne vien vairo bagātību, bet arī rada vērtību, kuras rezultātā uzlabojas visas valsts un tās iedzīvotāju labklājība. Īpaši nozīmīga loma ir tieši vidējā un maza izmēra uzņēmumiem, kuri veido 99% no visiem Latvijas uzņēmumiem. To dēvē par tautsaimniecības “mugurkaulu”, jo šie uzņēmumi ir mūsu valsts labklājības, inovāciju un darbavietu dzinējspēks. Apskatot uzņēmējdarbību plašāk – kā sociālas mijiedarbības un komunikācijas kopumu –, nedrīkst nepamanīt arī to, ka uzņēmumi ir sociālu pārmaiņu virzītāji. Tāpēc ir lietderīgi šo vērtību izkopt, motivēt un maksimāli atlīdzināt.
Taču, lai cik svarīga uzņēmējdarbības vide valsts attīstībai arī nebūtu, pēdējie gadi to nav saudzējuši. Savā runā premjera Krišjāņa Kariņa ikgadējā ziņojuma debatēs Saeimā es norādīju, ka vairāku krīžu fonā uzņēmējdarbība un ekonomikas attīstība šajā valdībā ir bijusi nepelnīti piemirsta. Daudzi uzņēmējdarbības vidi raksturojoši rādītāji ir stagnējoši un bez būtiskiem uzlabojumiem. Uz daudzajiem salīdzinājumiem ar attīstības rādītājiem Igaunijā un Lietuvā var pat neatsaukties, tomēr fakts, ka esošajām tendencēm turpinoties, Viļņa pēc iedzīvotāju skaita Rīgu var apsteigt jau nākamās Saeimas darbības laikā, ir gana satraucošs, lai nopietni ķertos pie ekonomiskās politikas pārmaiņām.
Savu nospiedumu, protams, ir atstājušas šķietami nebeidzamās krīzes, kuras pēdējo gadu laikā piemeklējušas mūsu valsti. Līdz ar pirmajiem starptautiskajiem paziņojumiem par Covid-19 izplatību 2020. gada janvārī, pasaules un tajā skaitā arī Latvijas tautsaimniecība saskārās ar nopietniem darbības un finanšu plūsmu traucējumiem, kas bija saistīti ar pieprasījuma samazināšanos un produktu segmentāciju, piedāvājuma deficītu, krājumu un to izvietošanas traucējumiem, produktivitātes samazināšanos utt. Tas lika lielai daļai uzņēmumu meklēt valsts atbalstu savas darbības turpmākai nodrošināšanai. Vēlāk, ierobežojot pandēmijas izplatību un ekonomikai sākot atveseļoties, tā saskārās ģeopolitiskiem izaicinājumiem. Krievijas izraisītais karš Ukrainā ir licis daudziem uzņēmējiem gan pārorientēt savu uzņēmējdarbību, gan sastapties ar vēl izteiktāku izejvielu resursu trūkumu, kas ievērojami ir cēlis energoresursu cenas, tādējādi liekot ekonomikai iedzīvoties šķietami nebeidzamā cenu kāpumu karuselī – inflācijā.
Tieši inflācija ir uzskatāma par vienu no lielākajiem draudiem mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, ko pierāda arī “Luminor” bankas veiktā aptauja. Daļa Latvijas mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) šogad neplāno paplašināt uzņēmējdarbību, un galvenie iemesli tam ir augošā inflācija – to norāda 45% aptaujāto un enerģijas cenas – 39%.
Augsta inflācija ietekmē patērētāju maksātspēju, ko īpaši smagi izjūt individuālo pakalpojumu sektors, sabiedriskā ēdināšana, mazie veikali u.tml. Respektīvi, jo dārgāki pakalpojumi, jo mazāk patērētājam tērēt, jo mazāk citus pakalpojumus tas spēj iegādāties. Latvijas tautsaimniecībā ir vērojama arī izsniegto aizdevumu sadārdzināšanās, kas arī galvenokārt pieaug mazo un vidējo uzņēmumu segmentā. Tomēr krīzēs Latvija nav vienīgā – ja tās sekmīgi pārvar citi, varam arī mēs. Valdībai jau šobrīd ir jādomā atbalsta mehānismi mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, lai rudeni nozares nesagaidītu ar jaunu masveidīgu bankrota vilni un atlaistiem darbiniekiem, kas jau tā gana saspringto ekonomisko situāciju būtiski pasliktinātu.
Pirmkārt, ir jāmazina inflācijas kāpuma radītais spiediens uz iedzīvotāju maciņiem, palīdzot samazināt energoresursu cenu kāpuma šoku. Tas ļautu arī uzņēmumiem, kuri ir atkarīgi no iedzīvotāju pirktspējas, noturēt apgrozījumu savās nozarēs. Proti, ir jāturpina sniegt atbalsts cenu kāpuma kompensēšanai krīzes visvairāk skartajām grupām. Vienlaikus, valdībai ir jābūt elastīgai un atbalsta saņēmēju grupas regulāri jāpārskata, un nepieciešamības gadījumā jāpapildina.
Otrkārt, ir jāveido jaunas valsts aizdevumu programmas ar izdevīgiem nosacījumiem uzņēmējdarbības attīstībai un nodrošināšanai mazajiem un vidējiem uzņēmējiem (piemēram, aizdevums apgrozāmajiem līdzekļiem). Efektīvāk jāizmanto stimulējošos fondus (riska kapitāls, utml.) – jāpalielina finansējums mērķtiecīgai inovācijai un digitalizācijai, kā arī jāatvieglo pieeja atbalsta saņemšanai.
Treškārt, godprātīgiem nodokļu maksātājiem, kas nepārvaramas varas apstākļu dēļ saskaras ar finansiālām grūtībām, ir jāsniedz iespēja atkārtoti līdz pieciem gadiem pagarināt iepriekš Valsts ieņēmumu dienesta piešķirtu un pašlaik spēkā esošu nodokļu samaksas termiņa pagarinājumu. Tāpat jādomā par vienkāršotu ienākuma nodokļa modeli īpaši nelieliem uzņēmumiem un pašnodarbinātajiem, proti, cilvēkiem, kuri spēj nopelnīt paši sev un savai ģimenei. Šeit ir svarīgi noteikt sapratīgu, nevis formālu minimālo nodokļu iemaksas līmeni. Tādu, kas nodokļu nomaksu veicina, nevis ierobežo.
Ceturtkārt, salīdzinot ar lielajiem uzņēmumiem, birokrātiskās prasības ir īpašs slogs tieši vidējiem uzņēmumiem. Tā vietā, lai pastāvīgi uzstādītu jaunus šķēršļus vidējiem uzņēmumiem, ir jāstiprina mazo un vidējo uzņēmumu inovatīvais spēks, samazinot birokrātiskos šķēršļus un atvieglojot nodokļu nomaksu. Jāatzīst, ka birokrātiskais slogs Latvijas iestādēs ir sen zināma problēma. Izmainot tikai vienu procedūru, ievērojams progress nenotiks. Līdz ar to, visām valsts iestādēm ir jānosaka nepieciešamība regulāri pārskatīt un uzlabot tās procedūras un vadlīnijas ar mērķi tās padarīt saprotamākas, kā arī uzņēmējiem naudas un laika ziņā vieglāk īstenojamas.
Valstij ir jākļūst par kompetentu uzņēmējdarbības partneri, nevis birokrātisku klupšanas akmeni.
Piektkārt, ir jāatjauno dialogs starp politikas īstenotājiem un uzņēmējiem. Lai arī šis ir pēdējais manā sarakstā, bet patiesībā – ir viens no būtiskākajiem punktiem. Šī Saeima ir bijusi bēdīgi slavena ar nemitīgajiem mēģinājumiem “ierādīt uzņēmējiem vietu”. Ir pieredzēta visai augstprātīga attieksme komisijās, premjera greizie izteikumi par uzņēmēju lomu valstī un sociālo partneru viedokļu ignorēšana. Tam jāpieliek punkts. Valsts vienmērīga attīstība ir iespējama atrodot un saglabājot balansu starp valsts interesēm un uzņēmējiem. Taču, lai to panāktu, ir nepieciešams savstarpējs dialogs un uzticēšanās. Jo vairāk parlamentā būs deputātu, kuri uzņēmējdarbību neredz kā nemitīgu nodokļu govi vai krāpnieku, bet gan sadarbības partneri, jo veiksmīgāk mēs spēsim pārvarēt krīzes un sasniegt turību.
