Vai vienā dienā dzīve var izmainītes līdz nepazīšanai? Var! Pirms dažiem mēnešiem es izmantoju iespēju Krievijas televīzijā publiski pateikt taisnību par Krievijas iesākto karu Ukrainā, pasakot visu, ko par to domāju. Kā pazīstams aktieris ik pa brīdim tiku aicināts uz Krievijas TV raidījumiem. Man tā bija iespēja paust citādāku viedokli nekā tur valdošais, šajā laikā ieguvu daudz atbalstītāju, cilvēki uz ielas nāca klāt un teica paldies, ka ir kāds, kurš pārstāv viņu viedokli, un tas deva motivāciju to turpināt. Apzinājos, ka manu balsi dzird. Kad Krievija jau bija sākusi atklātu karu Ukrainā, negrasījos par to klusēt, zināju, ka man būs tikai viens “šāviens”. Tas bija tiešais TV ēters. Gribēju panākt, lai skatītāji paši var izlemt, kuram ir taisnība, un kurš melo. Gaidīju, kad man dos vārdu, – raidījuma tēma bija par no Krievijas izbraukušajiem aktieriem, kurus tur dēvē par “nodevējiem”.
Vārds pa vārdam, līdz TV “katls” uzkarsa līdz sprādzienbīstamai temperatūrai. Teicu, ka nepiekrītu Krievijas izraisītajam karam, nepiekrītu Putina valdīšanai Krievijā 22 gadu garumā un varas uzurpācijai. Es nesapratu, kāpēc man, latvietim, šis karš sāp vairāk nekā pašiem krieviem, kuri tur nogalina cits citu. Biju gatavs saraut gabalos to mūdzi, kurš sauca mani un mūs visus par nacistiem, taču pēdējā brīdī sapratu, ka nedrīkstu sist pirmais. Un viņš noraustījās. Mūs izšķīra citi raidījuma dalībnieki, un viss pamazām noslāpa vārdiskos apvainojumos. Tad nāca reklāmas pauze. Klusējot nosēdēju līdz raidījuma beigām. Pamazām sāku apjēgt situāciju un to, kas patiesībā nupat bija noticis.
Es, kas esmu pret karu, izrādās esmu “fašists”, bet viņi, kuri ir par karu, ir “pacifisti”! Kā tas iespējams?
Īss skaidrojums: šie cilvēki faktiski ir vergi. Visi tā saucamie “Krievijas patrioti” ir bailīgi pakalpiņi, – viņu varas pielūgsmes kāre un labumi, kurus piesola pakalpība, ir augstāka par veselo saprātu. Ja viņiem priekšniecība pēkšņi pavēlētu darīt pavisam pretējo, – mīlēt Ukrainu un Latviju, viņi ar to pašu centību un apmāto pašaizliedzību dziedātu Ukrainas himnu un lasītu Raini oriģinālā no Kremļa kongresu pils lielās skatuves. Viss izskatītos tikpat kaismīgi un patriotiski!
Un minētās reklāmas pauzes laikā manā acu priekšā nolaidās dzelzs priekškars. Es atvadījos no ilūzijām par pārmaiņu iespējām Krievijā. Atvadījos no Ostankinas TV, kura zināmā mērā bija kļuvusi par manām otrajām mājām. Uz neatgriešanos atvadījos no Maskavas, kur biju nodzīvojis savas dzīves lielāko daļu.
Punktu visam pielika kāda TV pārraide, kurā Krievijas armijas ģenerālis ar rādāmkociņu demonstrēja, kā viņi ieņemšot Gotlandi, bombardēšot Rīgu un Daugavpili, atbrīvošot un denacificēšot Latviju un Baltiju. Tobrīd sapratu, ka ir gana cīnīties svešumā, ka kritiskā brīdī man jābūt savā zemē, kopā ar savu tautu.
Ģimenes sapulcē nolēmām braukt prom visi – vispirms es, pēc brīža arī pārējie. Un tā es ar vienu koferi rokā atgriezos. Atsakos no Krievijas pilsonības. Mana dzīve sākas no jauna – Latvijā.
Vairāk skaties Andra Lielā sarunā ar Edgaru Barbaku!
