Šī aina vasaras vidū atkārtojas gadu no gada – vidusskolas un ģimnāzijas nupat pabeigušie jaunieši kopā ar gados vecākiem saviem nākamajiem studiju biedriem steidzas pieteikties savās sen izsapņotajās vai pavisam nejauši izvēlētajām universitātēs. Liela daļa uzticas mūsu pašu augstāko mācību iestāžu kvalitātei, kāds dodas uz Īriju, ASV, Nīderlandi, Igauniju un citām valstīm, kur izglītība ir, kā saka, “citā līmenī”. Šis “cits līmenis” nozīmē ne tikai mācību iestādes vietu kādā no globālajiem reitingiem, bet arī priekšstatus par daudz plašākām iespējām pēc studiju beigām, par starptautisku kontaktu loka sasniegšanu, par izglītību, kurai nav analogu Latvijā. Visu minēto faktoru epicentrā ir mācību iestādes, it īpaši, augstākās mācību iestādes, vadošie mācībspēki. Tieši viņi un viņas ir nozīmīgākais universitāšu “magnēts” ilgtermiņā, jo mūsdienīgi, zinoši, pieredzējuši, šarmanti pasniedzēji piesaista uzmanību, burtiski pievelk konkrētajai universitātei studentus, sadarbības partnerus, darbiniekus.
Varu piekrist Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājam, profesoram Andrim Teikmanim, ka “neviena modernā valsts līdz šim nav spējusi nodrošināt savu izaugsmi, neattīstot savu augstākās izglītības sistēmu.” Ir skaidrs, ka Latvijas augstākās izglītības un zinātnes attīstību jau ilgstoši kavē nepietiekamais finansējums – te būtiski atpaliekam ne tikai no Lietuvas un Igaunijas, bet arī paši no sevis, jo kopš 2008. gada krīzes izraisītās “jostu savilkšanas”, šajā jomā būtiska atgūšanās nav notikusi. Bez adekvātiem ieguldījumiem lielu attīstības lēcienu augstākajā izglītībā neredzēsim.
Tomēr finansējums nav vienīgais apstāklis, kas kavē Latvijas augstākās izglītības kvalitatīvu izaugsmi. Manis pieminētie profesori un citi pasniedzēji, kuri dod nozīmīgu attīstības impulsu tai vai citai universitātei, Latvijai pagaidām ir grūti piesaistāmi likumu nepilnību dēļ.
Spēkā esošais Augstskolu likums paredz, ka profesora amatā var ievēlēt cilvēku, kuram ir doktora grāds un ne mazāk kā triju gadu darba pieredze asociētā profesora vai profesora amatā augstākās izglītības institūcijā. Tas nozīmē, ka priekšplānā tiek izvirzīti formāli kritēriji, nevis potenciālā pasniedzēja faktiskie sasniegumi attiecīgajā zinātnes jomā. Tas ierobežo to zinātnieku un ekspertu loku, kuri varētu tikt piesaistīti Latvijas universitātēm, lai padarītu akadēmisko mācībspēku korpusu daudzveidīgāku un starptautiski konkurētspējīgāku. Tāpēc esam rosinājuši grozījumus likumā, kas ļautu uz akadēmiskiem amatiem pretendēt arī tiem zinātniekiem un pasniedzējiem, kuri ir docenti, asociētie profesori un profesori bez doktora grāda ES, ASV, Apvienotajā Karalistē un citās valstīs.
Likuma izmaiņa ļautu kandidātus vērtēt pēc konrētā cilvēka zinātniskās darbības rezultātiem, piemēram, par pamatu izmantojot atbilstību Latvijas Zinātnes padomes eksperta kvalifikācijas kritērijiem attiecīgajā zinātnes apakšnozarē. Tas ļautu Latvijas akadēmiskajai videi piesaistīt mūsu diasporas mācībspēkus – ekonomikā, medicīnā un citās jomās ārvalstīs izcilus sasniegumus demonstrējušie profesori netiktu “diskvalificēt” vien tāpēc, ka tiem nav doktora grāda. Šeit jāatsaucas uz Uģa Gruntmaņa un Sandras Martinsones apkopoto informāciju, ka “ASV ir 184 tūkstoši medicīnas fakultāšu pasniedzēju no lektora līdz profesoram ar ārsta (MD) un zinātņu doktora (PhD) grādu. Tikai 10% no tiem ir gan MD, gan PhD, lielākajai daļai ir “tikai” MD grāds. No tiem 76 tūkstoši ir asociētie profesori vai profesori (ASV ir gandrīz 1 miljons ārstu). Neskaitāmi ārsti bez doktora grāda ir saņēmuši Nobela prēmiju, sākot jau ar insulīna izgudrotāju Bantingu un holesterīna līmeni samazinošo medikamentu izgudrotājiem – Braunu un Goldsteinu.” Arī Lielbritānijā daudzās universitātēs pasniedz izcili profesori bez doktora grāda, kurus mēdz dēvēt par “professor in practice”. Jāpiebilst, ka spilgtu un citās mācību iestādēs vērtīgu pieredzi guvušu profesoru–praktiķu piesaiste celtu Latvijas augstāko mācību iestāžu izredzes pakāpties starptautiskajos reitingos, uz kuriem savu izvēli par labu tai vai citai universitātei bieži vien balsta studenti.
Grozījumi likumā, kas ļautu akadēmiskajā personālā uzņemt arī cilvēkus bez doktora grāda, paredz, ka kārtību un kritērijus, kādā tiktu vērtēti zinātniskās darbības rezultāti, noteiktu Ministru kabinets. Likumprojekts atrodas Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā un paredzams, ka šīs vasaras laikā tas varētu sagaidīt tālāku virzību. Pieņemot likumu jaunā redakcijā Latvijas izglītības iestādes varētu savā vidē un savā vidū iesaistīt izcilas personības, kas celtu augstskolu prestižu un padarītu tās pievilcīgākas studentiem. Atslēgas vārdi šeit ir “savā vidē un savā vidū” – pārlieku noslēgta un bažīga līdz šim ir bijusi Latvijas akadēmiskā vide, vairoties no konkurences gan mācībspēku līmenī, gan arī augstskolu augstākajā vadībā.
Pārstāvot akadēmisko vidi, man reizēm pat ir šķitis, ka eksistē nerakstīta, vārdos neizteikta, vienošanās, kurā universitāšu vadība atturas kritizēt lēmumu pieņēmējus, bet politiķi nav pārlieku skarbi attiecībā pret mūsu vadošajām mācību iestādēm. Iespējams, maldos, un likums, kas atvērs universitātes lielākai konkurencei, kā arī turpmākie soļi Latvijas augstāko mācību iestāžu modernizācijai un attīstībai, parādīs, ka esam drosmīgi un atvērti pārmaiņām Latvijai izšķiroši nozīmīgajā izglītības un zinātnes jomā.
