Latvijas prioritātei sportā jābūt bērnu sportam un sabiedrības iesaistei sportiskās aktivitātēs. Iespējams, dīvaini to dzirdēt no sporta žurnālista, kurš 15 gadus diendienā intervējis profesionāļus, braucis uz sacensībām un veidojis sižetus tieši par sporta piramīdas spici. Tomēr tieši tā es pārliecinājos, ka profesionālais sports no vienas puses, un bērnu, kā arī amatieru sports no otras, – ir pasaules, kas vienmēr paliek katra savā TV ekrāna pusē.
Bieži tiek uzsvērts, ka sports veido valsts tēlu – tā ir svarīga, tomēr pārvērtēta motivācija, lai atbalstītu profesionālo sportu. Latvijai ir bijušas lielas uzvaras, bet jautājums, – kāds no tā ir “sausais atlikums” valstij? Kristapa Porziņģa dzimteni ASV atpazīst daudzi, taču tas vien neatver tirgus durvis mūsu uzņēmējiem vai neveicina investīcijas Rīgā vai Liepājā. Neesam arī redzējuši tūristu pieplūdumu no Dalasas vai Vašingtonas. Lai arī kāds noteikti atbrauc, augsta līmeņa panākumi sportā tomēr nav pamats valsts ekonomikas attīstībai. Šī sakarība ir spēkā otrādi – valstīs ar spēcīgām ekonomikām ir arī augsta līmeņa sportisti. Savukārt viens no stipras ekonomikas pamatiem ir vitāli, mērķtiecīgi un atbildīgi cilvēki gan darba devēju, gan darba ņēmēju pusē.
Sportisks dzīvesveids sākas bērnībā. Ārsti, treneri un fizioterapeiti šobrīd zvana trauksmes zvanus – liekais svars jau sākumskolā vairs nevienam nav pārsteigums, taču bērni sirgst arī ar slimībām, kuras agrāk skāra krietni vecākus ļaudis. To papildina psiholoģiskas problēmas skolā un ģimenē, kas skar disciplīnu, cieņu, mērķtiecību un stradāšanu komandā. Šķiet, mēs pat nenojautām, cik ļoti šīs lietas ietekmē regulāri treniņi, un runa pat nav par meistarības līmeni. Ja treneris nosvilpjas, bumbu nedrīkst driblēt ne tie, kas spēlē jaunākajā grupā uz mazajiem groziem, ne Porziņģis Latvijas izlasē. Tā ir cieņa pret savu darbu, saviem komandas biedriem, ar kuriem kopā to dari, kā arī cieņa pret treneri.
No vienas puses cīnāmies ar ikdienas mazkustīgā dzīvesveida sekām, no otras, – ir jāpieņem, ka šis laikmets ir neatgriezeniski mainījies. Covid-19 iemācīja lietot “Zoom”, maltīti jau labu laiku var pasūtīt uz mājām, un bezvadu internets, kur sasniedzma visa pasaule, katru dienu nozog stundām mūsu laika un uzmanības. Mums jāsaprot, kā šādos apstākļos panākt to, lai dienas kārtībā svarīgu lomu atkal ieņem sports. Sporta stundām skolās ir vairāki mērķi – izmēģināt pēc iespējas vairāk sporta veidu, lai ieinteresētu bērnus nodarboties ar kādu no tiem arī ārpus skolas, dot iespēju “izvēdināt” galvu starp teorētiskajām mācību stundām, rūpēties par enerģijas patēriņu, muskuļu tonusu un veidot jau pieminētās rakstura īpašības. Lai cik labs nebūtu sporta skolotājs, ar pašreizējo stundu skaitu tam nepietiek.
Risinājums ir trīs sporta stundas nedēļā. Divas no tām, tāpat kā līdz šim, ir jāvelta dažādu sporta veidu pamatprasmju apguvei, bet trešajā jāstrādā, domājot par ķermeņa veselību saskaņā arī īpaši tam radītu valsts sporta programmu. Ir svarīgi iemācīties servēt, piespēlēt vai mest soda metienu, bet šāda sporta stunda patērēs maz enerģijas, neuzlabos stāju un nenostiprinās muskuļus. Pēc sporta speciālistu domām šāda programma sniegtu milzu ieguldījumu bērnu veselībā. Šajā gadījumā mums būs jāstradā kā komandai – Izglītības un zinātnes ministrijai kopā ar Veselības ministriju, vecākiem kopā ar ģimenes ārstiem, lai atbrīvojums no sporta nebūtu kas pašsaprotams.
Visbeidzot par profesionāļiem. Ir jābūt skaidriem noteikumiem, kas paredz, ka sportists vai komanda, kas saņem valsts vai pašvaldības finasējumu, iegulda savu artavu un vairākas reizes gadā apmeklē skolas un vada sporta stundas, iedvesmojot un motivējot bērnus. Profesionāli sportisti neaizvietos sporta skolotājus, bet nedrīkst būt tā, ka ieguldām valsts naudu un vienīgais atskaites punkts ir medaļas.
Ja būs gana liels sportot gribētāju pulks, neizpaliks arī medaļas un iemesli celties naktī, lai skatītos olimpiskās spēles, basketbolu vai hokeju otrpus okeānam, kur mūsējie jau atkal liks runāt par Latviju.
