Pasauli pāršalkusi kārtējā sensacionālā ziņa – Krievijas cietumā aiz polārā loka ir miris pašlaik vispazīstamākais Krievijas politiskais ieslodzītais un opozicionārs Aleksejs Navaļnijs. Varbūt tālākās rietumvalstīs tas izraisa kādu pārsteigumu, bet ne Latvijā vai valstīs, kuras ir piedzīvojušas padomju/krievu okupāciju. Mūsu ģimenēs un sabiedrībā joprojām ir dzīvas atmiņas par mežonīgajām represijām pret mūsu tautu un tuviniekiem. Pēc nedaudz vairāk nekā mēneša jau atkal pieminēsim mūsu represētos 25. marta piemiņas pasākumos, Atcerēsimies arī tādus mūsu mocekļus kā Gunāru Astru un citus.
Navaļnija nāve tikai kārtējo reizi atgādina un apliecina, ka mums blakus atrodas despotiska, tirāniska valsts, kurai ir sveši likumi un tikumi. Kur visu nosaka tikai spēks un kura pati respektē tikai spēku. Vara šajā valstī necieš citādo un necieš vārdu “brīvība”, kas ir pretstats despotijai, tirānijai un totalitārismam. Vara Krievijā ir nozombējusi savu sabiedrību, kas ar pārsteidzošu prieku noraugās, kā tiek iznīcināts viss cilvēcīgais Ukrainā, kā arī pašu valstī. Krievija nekad nav bijusi demokrātiska valsts, tai nav demokrātijas pieredzes, tai nav tiesiskuma pieredzes, tai nav taisnīguma pieredzes un tur netiek cienīta cilvēka brīvība un brīvdomība. Tā tiek nokauta saknē, jo pret brīvības konceptu totalitārām sabiedrībām nav imunitātes. Tai ir bail no brīvības idejām un to nesējiem. Tādēļ tādiem cilvēkiem kā Boriss Ņemcovs, Aleksejs Navaļnijs un citiem ir jāmirst, lai totalitārisms spētu pastāvēt.
Krievijai ir sveši sengrieķu filozofi, kuri nosodīja tirāniju. Tai ir sveši renesanses prāti un vēlākie Eiropas filozofi, kuri iestājās par cilvēka brīvībām, varas dalījumu, konstitucionālu valsts iekārtu, baznīcas nodalīšanu no laicīgās varas. Krievija atšķirībā no Eiropas ir attīstījusies un gājusi citu ceļu nekā mēs un tā turpinās šo ceļu ne tikai iet, bet arī uzspiest to citām tautām, ja tai tiks dota iespēja to darīt. Pašlaik tā cenšas iznīcināt ukraiņu tautu un padarīt to par savas tirānijas un kultūrtelpas upuri. Ukraiņu tauta, būdama radniecīga slāvu tauta, ir starp bīstamākajiem Krievijas ienaidniekiem, jo tā ir atteikusies dzīvot pēc Krievijas despotisma principiem. Mēs, baltieši, viņu acīs esam ienaidnieki un “fašisti”, bet mēs neesam tik izaicinoši Krievijas tirānijai, jo tomēr esam svešie. Ukraiņi ir “savējie” un tieši tādēļ tik bīstami Krievijai ar savu piemēru un vēlmi būt brīviem un eiropejiskiem.
Navaļnija nāve ir atgādinājums arī mūsu sabiedrotajiem ES un NATO, ka šī Krievijas tirānija neapstāsies, ja netiks apstādināta. Un apstādināt Krievijas kara mašīnu nevar ar skaistām runām un solījumiem. Tas ir izdarāms ar lielu darbu un gatavību iestāties pret tirāniju un par brīvību ar ieročiem rokās, ja nepieciešams. Pašreizējā ES un NATO dalībvalstu attieksme par palīdzības sniegšanu Ukrainai ir nepārliecinoša, novēlota un par mazu. Tā atgādina situāciju, kur draugu pulciņš sēž kādā ielas kafejnīcā un vēro, kā stiprāks noziedznieks izrēķinās ar garāmgājēju un vienlaikus viens otram stāsta, ka ja šāds uzbrukums notiktu kādam no draugiem, tad gan viņi nekavējoties par to iestātos.
Ar to es gribu pateikt, ka Latvijā un daudzās citās valstīs, kas pieredzējušas PSRS un Krievijas varu, ticība draugu vārdiem un solījumiem sāk izplēnēt. Šāda ticība sāk zust arī krieviem un citiem “vērotājiem”, kas vērtē ES un NATO draugu pulciņu un var nākt pie secinājuma, ka šeit vairāk par vārdiem un palīdzības solījumiem jau nekas arī nesekos. No vēstures varam atcerēties, ka Polijai pēc 1939. gada 1. septembra palīdzība izpalika, jo Rietumi nebija gatavi palīdzību sniegt. Tāpat arī Somija Ziemas karā karoja viena. Jautājums ir vietā, vai šoreiz būs citādi?
Mēs to negribam pārbaudīt, tādēļ ir jāgatavojas pašiem iestāties par savu brīvību pret tirāniju mums kaimiņos. Latvijas ministriem nav jāsacenšas daiļrunībā ar Endzelīnu, stāstot ka mums nav “augtgribas”. Mums ir nepārvarama vēlme palikt brīviem un demokrātiskiem, bet tas pieprasa daudz aktīvāku un straujāku rīcību no Latvijas valdības, veidojot mūsu aizsardzību, drošību, apgādi, rezerves un militāro ražošanu. Tas mums ir jādara pašiem un šeit uz vietas nevis jāgaida, piemēram, kad vācieši vai francūži uzcels munīcijas rūpnīcu un par lielu naudu pārdos mums produkciju. Tad, kad būsim gatavi paši apturēt to, ko tirānija pret mums plāno, tad arī varēsim prasīt sabiedrotajiem parādīt, uz ko viņi ir spējīgi mūsu un kopīgās brīvības vārdā. Bet divas lietas ir skaidras, tirānija un brīvība nav savienojami jēdzieni, un Navaļnija nāve nav pēdējā šajos kara apstākļos.
