Iedomājaties situāciju, kad, ierodoties aptiekā, ar pārsteigumu atklājat, ka jūsu sirds zālēm ir pieaugusi cena un nu vairs tās nevarat atļauties vai tik vienkārša, izplatīta medicīniska ierīce kā inhalators, lai bērns elpotu, ir pazudis no plauktiem. Tā diemžēl ir realitāte daudziem Latvijas iedzīvotājiem, kuri ir spiesti izvēlēties starp izdevumiem pārtikai, mājoklim vai zālēm.
Kamēr daļa sabiedrības var dzīvot labi un atļauties cieņpilnu aprūpi sev un tuvajiem, citiem jāatsakās no viena pamatprodukta, lai nopirktu otru. Varam droši apgalvot, ka pēdējo gadu inflācijas skrējiens ir beidzies, bet cenas turpina palikt nemainīgi augstas. Jo sevišķi aptiekās. Vai patiešām zāles būtu kļuvušas par luksusa preci, ko varēs atļauties vien paši turīgākie? Zāles tomēr nav glauna automašīna vai dzīvoklis kādā no elitāriem Rīgas rajoniem. Tās ir cilvēka pamatvajadzības.
Jau tā grūtajā situācijā nākt klajā ar ideju, ka par katras receptes apkalpošanu pircējam jāmaksā vēl papildus 1,5 eiro, ir negaidīts risinājums. Tāds tas ir tikai tāpēc, ka ko tādu bija grūti iedomāties dzirdēt no veselības nozares ministra. Faktiski šis ir piedāvājums uzlikt nodokli tiem, kuri slimo vissmagāk un kuriem nepieciešamas recepšu zāles. Mākslīgi vēl vairāk sadārdzinot medikamentu cenu, tas neizbēgami atsauksies uz sabiedrības veselību, līdz ar to negatīvi ietekmējot arī valsts budžetu. Eiropas Parlamenta līmenī mums jāpanāk, lai neatkarīgi no tā, kuras dalībvalsts aptiekā jūs esat, zāles ir vienādas kvalitātes un vienādā cenā.
Latvijā zāļu cenas gan regulē likums, kas nosaka tām maksimālo uzcenojumu aptiekās. Diemžēl tikai retos gadījumos redzam no tā pozitīvu ieguvumu. Ceļojot daudzi noteikti būs redzējuši, ka zemākās cenas mēdz būt tieši Rietumeiropā. It kā vienas un tās pašas zāles vienā un tajā pašā Eiropas vienotajā tirgū, bet Latvijā tās ir dārgākas un dažkārt pat nepieejamas. Protams, nevaram izslēgt atsevišķu komersantu vēlmi nopelnīt krietni vairāk, tomēr lielākoties problēmu sakne meklējama citviet.
Zāļu ražošanā Eiropa pārlieku paļaujas uz aktīvo vielu (izejmateriālu) piegādēm no trešajām valstīm. Gandrīz pusi piegāžu veido Ķīna, kam seko Indija, ASV un Lielbritānija. Šī iemesla dēļ bieži saskaramies ar neparedzētiem cenu kāpumiem un aktīvo vielu deficītu pasaules tirgū. Turklāt šeit neesam nemaz pieminējuši tos drošības riskus, kas ir saistīti ar pārlieku lielo paļaušanos uz citām – tostarp nedraudzīgām – valstīm. Šādos apstākļos nodrošināt nepārtrauktu ražošanas procesu ir sarežģīti, un tas, protams, patērētajam nozīmē augstāku cenu aptiekās.
Tāpat arī Eiropas Savienības dalībvalstu sadarbība zāļu cenu regulēšanā ir tālu no vēlamā. Pašlaik valdības sadarbojās vien divpusēji, savstarpēji konsultējoties par zāļu cenām savu valstu aptiekās. Lai gan tas ļauj lēmumu pieņēmējiem būt informētākiem par cenu tendencēm, praksē tas īsti nekādus rezultātus nenes. Līdzīgi tam, kā tas ir citās sfērās, dalībvalstis bieži izvēlas rīkoties individuāli un no tā iegūst tikai lielākie ES tirgi.
Strādājot Eiropas Parlamentā, rūpīgi sekoju līdz zāļu pakotnes attīstībai lēmumu pieņemšanas koridoros. Īpaši iepriecina Komisijas piedāvājums samazināt patenttiesību ilgumu inovatīvajiem medikamentiem no astoņiem gadiem līdz sešiem ar pusi. Realitātē tas nozīmēs ātrāku jaunu tirgus dalībnieku iesaisti attiecīgo zāļu ražošanā, un tas savukārt nodrošinās lielāku piedāvājumu aptiekām. Tomēr ar to vien nepietiek. Eiropas Savienībai ir steigšus jāuzsāk darbs pie aktīvo vielu ražotāju finansiālā atbalsta instrumentu izstrādes. Tas ne tikai ilgtermiņā samazinās zāļu cenas, bet arī mazinās mūsu atkarību no trešajām valstīm un ļaus mūsu ražotājiem konkurēt ar citiem piegādātājiem ārpus ES. Tāpat Eiropas Savienībai ir nekavējoši jāpanāk visaptveroša zāļu un to cenu regulējuma izveide. Pašlaik šādu pieeju ierobežo nacionālie likumi un dalībvalstu kompetences, bet vienotais tirgus prasa vienotu regulējumu visiem.
Arī ģenērisko medikamentu (patentētu zāļu dublikāti jeb kopijas) spēja apmierināt tirgū esošo pieprasījumu ievērojami iepaliek. Pārsvarā tieši šo ražotāju produkti ir lētāki par orģinālajiem, bet finanšu trūkuma dēļ ražošanas jauda netiek ievērojami kāpināta. Ierobežojošos apstākļos tieši šie uzņēmēji prioritizē Eiropas Savienības lielos tirgus, kamēr tādas valstis kā Latvijas turpina gaidīt ar saviem pasūtījumiem rindā.
Ivars Ijabs, Eiropas Parlamenta deputāts (Latvijas attīstībai)
