Latvijā pēdējā laikā pie visa vienmēr bijusi vainīga slikta komunikācija. Iespējams, beidzot viss darīts kā pēc grāmatas – krīzes komunikācijas teorijas saka, ka viens no veidiem, kā pārvarēt krīzi, ir pārdefinēt uzvaru. Metode gan ir aizgūta no senās Grieķijas un Ezops to jau aprakstījis fabulā par lapsu un vīnogām. Tās vīnogas, ko lapsa nevarēja aizsniegt, viņa pasludināja par skābām, līdz ar to nemaz nevajadzēja censties to paveikt. Kas kopīgs Arvilam Āšeradenam ar lapsu? Finanšu ministrs veikli izmanto iespēju un paziņo, ka pagājušajā gadā budžeta deficīts bijis mazāks nekā, plānots. Uz kā rēķina? Uz neapgūto Eiropas Savienības fondu rēķina, jo Latvijai līdz ar to nebija budžetā plānoto līdzmaksājumu. Ja Finanšu ministrija šādu stāvokli var pasludināt par savu labo darbu, man ir tiešām bažas par to, vai vispār plānojam šos fondus apgūt.
Bažas par Latvijas tempiem ir ne tikai man un virknei Latvijas ekonomistu un uzņēmēju, bet arī Briselei. Partijas biedrs, Eiropas komisārs Valdis Dombrovskis nav kautrējies atgādināt Ašeradenam par lēno tempu, sakot, ka visam ir beigu termiņi un tie drīz pienāks. Fondos, kurus apgūt vēsturiski Latvijai jau vajdzētu būt pieredzei laika posmā no 2021. līdz 2027. gadam, ir, vai nu jau var teikt bija, pieejami 3,6 miljardi eiro. No tiem faktiski maksājumi jeb apgūtā nauda ir pieci procenti no kopējās summas. Līgumi noslēgti par trešdaļu kopējās summas, kas ir kritiski maz, savukārt par piekto daļu no 3,6 miljardiem valdībā vēl pat nav apstiprināti investīciju noteikumi. Pamats uztraukumam ir, Dombrovski un Briseli var saprast, bet šeit tikmēr lepojamies ar to, ka esam ietaupījuši naudu. Ietaupījuši, jo izdarīts ir kritiski maz. Un šie pat nav visi skaitļi, mazliet vairāk ir izdarīts Atveseļošanās fondā, jo tam ir visdrīzākais beigu termiņs, bet ir vēl citas programmas, kuras varbūt pagaidām labāk arī nemaz neaiztikt. Citādi neapgūsim līdz galam neko un beigās viss būs jāmaksā no Latvijas budžeta. Ja turpinām runāt aforismos un līdzībās, tad ne vilks būs paēdis, ne kaza dzīva. Šis pat nav sarkasms, es negribu par šo jokot, jo daudzajiem uzņēmējiem, kurus šis viss ietekmē, nevienā brīdī smiekli nenāk. Kopš iestāšanās ES, 20 gadu laikā kopā esam saņēmuši 17,6 miljardus eiro. Rēķināt, kāda būtu maksimālā iespējamā summa, tagad būtu spekulēšana, bet, redzot, kādi ir šī plānošanas perioda rezultāti un atceroties, ka ar šīm pašām problēmām esam saskārušies katru reizi, kad termiņi iet uz beigām, atļaušos apgalvot, ka kopumā vismaz vienu Latvijas gada budžetu šo 20 gadu laikā esam atstājuši neapgūtu.
Vienmēr tiek solīts, ka tiks mazināta birokrātija, kas nenoliedzami ir milzu šķērslis, bet rezultātā nez kāpēc iegūstam vēl vairāk cilvēku, kas strādā valsts pārvaldē un dzīvo no budžeta naudas. Šie cilvēki jau nav pie tā vainīgi, tiek izsludinātas vakances un viņi uz tām piesakās, bet visiem pārējiem tas bieži vien nozīmē vēl vienu posmu līdz saskaņojumam vai lēmuma pieņemšanai. Birokrātija gan būs jāmazina un procesi jāatvieglo, ja citādi to 5% līmenī reālās naudas izmaksu ziņā paliksim arī nākamajos gados. Eiropas naudas apgūšanā valstij daudz vairāk jāiesaista privātais sektors. Pie mums privātā un publiskā partnerība joprojām izklausās kā kaut kas ļoti eksotisks, bet tieši tas ir veids, kā panākt maksimālu līdzekļu apguvi. Uzņēmējs grib nopelnīt un viņš zina, ka algas darbiniekiem būs atkarīgas no tā, vai viņš būs kaut tās nopelnījis. Tā ir būtiska atšķirība, jo ministrijām viekārši jāaizpilda ailītes savos budžetos un nauda brīnumaini katru mēnesi bez kavēšanās parādās kontos, bet neizdarības var pasniegt kā uzvaras, un algu grafiks no tā nemainīses.
