“Latvijas Avīze” turpina sarunas ar politisko spēku pārstāvjiem, vērtējot pašreizējo politisko situāciju un to, kas plānots pirms 15. Saeimas vēlēšanām. Saruna ar partijas “Latvijas attīstībai” vadītāju Juris Pūci.
Viens politiķis, kura partija pašlaik nav pārstāvēta ne parlamentā, ne Rīgas domē, nesen intervijā izteica atziņu, ka viņš un kolēģi nodarbojoties ar politiku “hobija režīmā”. Vai jums ir tāpat?
J. Pūce: Tāds laikietilpīgs hobijs! Šobrīd strādāju privātā biznesā un vienlaikus vadu partiju, bet tas tiešām prasa ļoti daudz laika, ja tam pieiet nopietni. Mums ir daudz biedru, plašs reģionālo nodaļu tīkls, un arī partijas tradīcija ir tāda, ka esam ļoti orientēti uz diskusijām un sarunām.
Kādā veidolā “Latvijas attīstībai” redzēsim Saeimas vēlēšanās – kā atsevišķu partiju vai kā apvienību, kā tas jau iepriekš bija?
Konceptuāli esam gatavi startēt vieni, un tāda bija arī stratēģija, kuru mēs iekšēji pieņēmām pēc apvienības “Attīstībai/Par” zaudējuma iepriekšējās Saeimas vēlēšanās. Bet tā nav tikai gribēšanas un varēšanas lieta, te jāskatās plašāks apstākļu kopums. Skaidrs, ka šobrīd ir pieprasījums pēc tā, lai būtu spēcīga centriska alternatīva – to mēs jūtam gan no sarunām ar cilvēkiem, gan no socioloģijas. Vēlētāji negrib redzēt sadrumstalotu politisko vidi, un mums ar to jārēķinās. Tāpēc neesam aizvēruši iespēju, ka varētu veidot kopīgu sarakstu ar citiem spēkiem – sarunājamies, mēģinām noskaidrot viedokļus. Pagaidām par to negribu sīkāk stāstīt, jo nekāda lēmuma vēl nav, taču marta sākumā vajadzētu būt lielākai skaidrībai.
Pirms diviem gadiem jūs partijas kongresā sacījāt: “Mūsu partija ir mainījusies. Mēs esam beiguši flirtēt ar kreisām idejām.” Precizējiet, kas tās bija par kreisajām idejām, ar kurām jūs iepriekš flirtējāt un kuras tagad atzīstat par aplamām.
Četrus gadus mēs darbojāmies apvienības “Attīstībai/Par” ietvaros, kur bija trīs partneri – “Latvijas attīstībai”, “Kustība Par” un “Izaugsme”. Mēs sevi vienmēr esam redzējuši kā centriski labēju politisku spēku, bet “Kustība Par” vairāk skatījās uz kreiso pusi. Mēs vairāk uztraucāmies par konkurētspēju, viņi lielāku uzsvaru lika uz dažādām sociālā atbalsta programmām, uz dažādām iekļaušanas programmām. Tādā ziņā, ejot uz kompromisiem, mēs varbūt veltījām lielāku uzmanību jautājumiem, kas mums kā partijai nav bijis tas svarīgākais akcents.
Kas ir domāts ar sociālā atbalsta un iekļaujošām programmām?
Piemēram, liels uzsvars bija uz to, ka vairāk jādomā, kā mazināt nevienlīdzību.
Un tas ir kaut kas nepareizs?
Tas jautājums ir vairāk par to, vai tu spēj koncentrēti pateikt, kas ir tas, kam partija pievērsīs galveno uzdevumu. Proporcionālajā vēlēšanu sistēmā, kur ir daudz partiju, ļoti svarīgi parādīt savu identitāti, bet apvienības ietvaros tā izplūst. Mēs nenoliedzam to, ka Latvijā ienākumu nevienlīdzība ir augsta un kaut kas ar šo problēmu ir jādara, taču vienlaikus mēs esam tajā fāzē, kur rūpes par drošību nozīmē arī to, ka mūsu ekonomikai vajag augstāku konkurētspēju, kas ģenerē daudz lielākus ienākumus.
Domāju, teiksiet, ka esat atteikušies no tā dēvētajām voukisma idejām, ar ko bieži saistās kreisais liberālisms.
Nu “Attīstībai/Par” īsti nebija “voukismu” pārstāvošs spēks…
Bet uz to pusi jau sliecāties.
Mums bija pieredze 2020. gadā, kad Rīgas domes vēlēšanās startējām kopā ar “Progresīvajiem”, un tā tiešām bija kreisākā programma, ar kādu esam gājuši, bet arī tur tas “voukisma” akcents nebija principiāls un būtisks. Arī “Progresīvie” bieži pasniedz sevi kā centrisku partiju, apzinoties, ka tas viņiem dod labākas izredzes vēlēšanās. Es varu atgādināt, ka vēl 2018. gadā viņi pirmsvēlēšanu kampaņā solīja ieviest 49% mantojuma nodokli īpašumiem virs 200 tūkstošiem eiro. Pēc tam viņi to paslēpa, jo saprata, ka tas tikai satracinās cilvēkus. Viņi arī piesaistīja bijušos “Attīstībai/Par” politiķus, piemēram, Mārtiņu Staķi, kas tagad darbojas ar ļoti mēreniem, centriskiem lozungiem.
To “centrismu” jau Latvijā visiem patīk piekabināt, bet paziņojot, ka vairs neflirtēsiet ar kreisā liberālisma idejām, jūs arī sacījāt, ka atgriežaties pie klasiskā liberālisma vērtībām. Kas liek domāt, ka pēc tā Latvijā ir pieprasījums? Jau pieminētajās Rīgas domes vēlēšanās, kur jūs visi bijāt vienā sarakstā, iekšējā konkurencē tieši “Progresīvie” izrādījās uzvarētāji, jo ieguva visvairāk mandātu. Tas, kas noticis nākamajās vēlēšanās, to tikai atkārtoti apstiprinājis – stabila vēlētāju bāze ir tieši kreisajiem liberāļiem, kamēr jūs paliekat ārpusē.
Tas vien, ka kaut kas ir populāri, nenozīmē, ka mums tas jāatbalsta. Tāpēc arī ir atšķirīgi uzskati un principi, ar kuriem mēs ejam un cenšamies pārliecināt sabiedrību.
Vai tas, ka “Progresīvie” izspieduši jūs no šīs nišas, jūsuprāt, arī kaut kādā veidā slikti ietekmējis Latviju?
Man daudzos jautājumos atšķiras viedoklis no “Progresīvajiem”, taču visvairāk mani uztrauc nevis idejiskās atšķirības, bet tas, ko viņi dara, kad nonāk pie varas. Ne tik daudz viņu runas, cik darbi, pareizāk sakot – to neesamība. Viņi nodarbojas ar sīkiem, mazbūtiskiem jautājumiem, kas neko īsti nemaina, un nerisina nozīmīgākās problēmas tajās nozarēs, kas nonākušas viņu atbildībā. “Progresīvie” pašlaik valdībā atbild par ļoti svarīgām jomām – aizsardzību, satiksmi un kultūru. Tajās visās ir daudz būtisku problēmu.
Aizsardzības jomā man ir ļoti dziļa vilšanās. Es parasti iedziļinos skaitļos. Katru gadu ne tikai tiek pieņemts budžets, piešķirot naudu aizsardzībai, bet tiek arī publicēti skaitļi, kā nauda ir izlietota. Un tur labi redzams, kā mums iet.
Faktiski šīs Saeimas periodā nav bijis neviena gada, kurā aizsardzības jomā būtu izpildīts tas, kas tika solīts. Tā starpība nav desmiti tūkstoši, bet gan desmiti un simti miljoni. Tas nav stāsts par to, ka ļoti gribas iztērēt valsts naudu, bet par to, ka mēs kaut ko neesam izdarījuši. Mans kolēģis Artis Pabriks ieguldīja milzīgu darbu, lai tiktu apstiprināta ideja par Sēlijas poligonu, taču šobrīd progress tur nav nekāds. Visa zeme vēl nav izpirkta, darbi īsti nekustas. Mēs esam apsolījuši sabiedrotajiem, ka 2030. gadā tur viss būs, bet izskatās, ka tas viss beigsies ar vēl vienu “Rail Baltica”.
Tātad pārmetums par to, ka ministri varētu būt izdarīgāki.
Bet tā mēs varam ņemt jebkuru jomu, ko viņi pārrauga. Piemēram, Rīgas domi, kur “Progresīvie” ilgstoši ir vadībā. Bet kas tiek darīts? Ar platu smaidu atklāta jauna gājēju pāreja vai miskaste pie “Makdonalda”, bet vienlaikus galvaspilsēta netīra, tajā turpina sarukt iedzīvotāju skaits, viņi turpina pārcelties uz Pierīgu. Tas ir mans lielākais pārmetums “Progresīvajiem” – nevis par ideoloģiju, bet par to, ka, nonākot pie varas, viņi dara tikai smukas lietas, ko varētu viegli pārdot savam vēlētājam.
Vai šo kritiku jūs attiecināt arī uz valdību kopumā? Starp citu, pie veidošanas tā tika pasludināta par kreisi centrisku. Tagad gan “Progresīvo” Saeimas frakcijas vadītājs Andris Šuvajevs intervijā sacīja, ka vairs šādu apzīmējumu nelietotu, bet tolaik neviens pret to neiebilda.
Valdība būtu kreisi centriska, ja tā realizētu atbilstošu politiku, piemēram, tās prioritāte būtu nevienlīdzības samazināšana. Taču šīs valdības laikā ienākumu nevienlīdzība ir pieaugusi.
Viņi tam nepiekritīs, nodokļu reforma esot bijusi vērsta uz nevienlīdzības samazināšanu. Valdības partijas to pašlaik pasniedz kā vienu no saviem lielākajiem nopelniem.
Var piekrist, ka ar šo reformu tika izdarīts viens labs darbs – likvidēts smagnējais un uzņēmumiem dārgais modelis, kas saucās “diferencētais neapliekamais minimums”. Taču kopumā nodokļu reformas efekts drīzāk bija regresīvs. Dati liecina, ka nevienlīdzība pieaug. Man patiesībā ir grūti raksturot, kāda ir šī valdība, jo tā nav arī labēja. Varbūt labākais tās raksturojums ir premjeres “4X4” plāns. Apmēram gads pagājis, bet vai kāds varēs uzreiz nosaukt prioritātes, kas tajā bija?
Kurš tad visas tās programmas cenšas atcerēties. To, ka drošība ir prioritāte, Evika Siliņa gan nebeidz uzsvērt, un nauda budžetā tam tika atrasta.
Tāda interesanta tā naudas meklēšana bija – vienkārši palielināt valsts parādu. Šīs valdības laikā budžeta izdevumi ir auguši katru gadu, un tie nebūt nav tikai aizsardzības izdevumi. Pat nevar pateikt, kas par to naudu paveikts, – vienkārši automātiski viss pamazām aug. Piemēram, darba samaksa valsts pārvaldē, prēmijas. Un tas viss – par aizņemtiem valsts līdzekļiem.
Bet ar ko šī valdība ir sliktāka par Kariņa valdību, kuras sastāvā bijāt arī jūs? Tur arī bija kaut kādi lozungi par “ekonomikas transformāciju” un tamlīdzīgi, kas palika plānu līmenī. Vai Siliņas valdība nav vienkārši Kariņa valdības turpinājums?
Kariņa valdībai arī bija trūkumi, nevar noliegt, bet tur premjeram bija tāda apņēmība īsos brīžos koncentrēties uz vienu darbu, neļaut izplūdināt darba kārtību.
Viņam gan bija vieglāk, jo naudas bija “tik daudz kā nekad”…
Nekas nav mainījies, budžeta deficīts pat trakākajos kovida gados nebija tik liels, kā ir pašlaik.
Viena no tēmām, par ko tagad tiek sista valdība, – “Rail Baltica”. Bet vai tad iepriekš jūs jau neredzējāt, ka būs problēmas?
Satiksmes ministra ziņojumi par “Rail Baltica” valdībā pārsvarā gāja slēgtajā daļā, ārpus valdības esošie tur īsti nezināja situāciju. Es Kariņa valdībā biju ministrs divus gadus, atceros divus satiksmes ministra ziņojumus, un tas vēstījums kopsavelkot bija – ejam, kā plānots.
Un jums nekādas aizdomas neradās?
Bija visādas baumas, bet ministrija neko par problēmām neziņoja.
Baumas bija no cilvēkiem, kas strādā ar projektiem, ka šis darbs notiekot ļoti lēni, nav iepirkumu, gaidāma būtiska aizkavēšanās. Bija arī norādes, ka mēs ejam ar visapzeltītākajām maliņām šajā projektā, ja salīdzina ar Igauniju un Lietuvu.
To pat vairāk dzirdēju tad, kad es pats vairs nebiju valdībā.
Bet te jau tieši parādās problēma – kaut ko ministrs noziņo un nevienu nekas vairāk īpaši neinteresē. Kur premjers, kam būtu jātur roka uz pulsa šajā megaprojektā? Vai Kariņu tas neinteresēja?
Nē.
Un jums tas nelikās ačgārni?
Krišjāni Kariņu kopumā raksturoja pieeja – ja var neiedziļināties kādā jautājumā, tad viņš neiedziļinājās. Veidojot koalīciju, ir ļoti ierobežota iespēja izvēlēties, kas būs premjers. Mums, kā var atcerēties, tas 2018. gadā bija īpaši sarežģīti. Pēc tam jau jāsadzīvo ar tiem noteikumiem, kādi ir izveidojušies. Tu dari savu darbu savā atbildības lokā. Man kā VARAM ministram nebija grūti tikt pie Kariņa ar saviem jautājumiem, jo administratīvi teritoriālā reforma bija viena no valdības prioritātēm. Kariņš reformu kopumā atbalstīja, bet detaļās neiedziļinājās. Taču es zinu, ka citiem ministriem pie premjera tikt bija grūtāk, jo viņam nebija laika un intereses. Teica, lai nokārto visu ar biroju. Šāda pieeja nemotivē strādāt. Eviku Siliņu atceros kā Kariņa parlamentāro sekretāri, ar viņu par dažādām mazākām tehniskām problēmām varēja sadarboties, un viņa centās palīdzēt tās risināt. Bet tie nebija lielie jautājumi.
Kāpēc Kariņš tieši viņu izvēlējās par savu pēcteci – kā zināms, tā bija viņa ideja, par ko viņš pārliecināja partiju.
Es domāju, viņš uzskatīja, ka Siliņa ir viņa cilvēks. Tas gan bija dīvaini, jo, objektīvi runājot, Siliņa tobrīd bija Edgara Rinkēviča cilvēks. Bet Kariņam arī nebija daudz tuvu cilvēku partijā, ja neskaita Jāni Patmalnieku, ar kuru viņi ilgstoši bija strādājuši kopā – līdz pat lidmašīnu skandālam.
Jūs savulaik bijāt tas politiskais spēks, kas aktīvi atbalstīja Stambulas konvencijas ratifikāciju un partnerattiecību likumu. Bet vai jums šķiet pareizs veids, kādā šie jautājumi tika kārtoti – faktiski politiskā tirgus darījuma rezultātā nopērkot balsis no ZZS. Galu galā tas novedis pie tā, ko mēs redzējām pagājušā gada nogalē.
2018. gada nogalē ZZS līderi faktiski atklāti mums piedāvāja līdzīgu darījumu – palīdziet mums nonākt valdībā, un mēs atbalstīsim partnerattiecību regulējumu un Stambulas konvencijas ratifikāciju.
Tātad ZZS uz šādu darījumu bija gatavi jau sen?
ZZS ir partija, kuru politiskajās aprindās neslēpti sauc par “SKDS partiju”, kas nozīmē, ka viņi pasūta socioloģiskos pētījumus un tad skatās, ko viņu vēlētāji atbalsta vai neatbalsta. Viņiem nav pašiem savas stingras pārliecības.
Tomēr jūs no piedāvātā darījuma atteicāties. Kāpēc?
Tajā brīdī mums svarīga bija administratīvi teritoriālā reforma, un bija skaidrs, kā ar ZZS valdībā to būs grūtāk izdarīt. ZZS arī nebija lielu izredžu nonākt koalīcijā, jo sarunās atsevišķas partijas pret to stingri iebilda. Ja runā par to, kas notika vēlāk, man šķiet, ka Stambulas konvenciju un partnerattiecību regulējumu varēja panākt arī bez šāda pirkšanas darījuma, kur tas parādījās kā daļa no nosacījuma valdības veidošanā. Vienkārši ar ilgāku pārliecināšanu. Lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju tie nav tādi jautājumi, par kuriem lauzt šķēpus un uztraukties. Taču ir mazas grupas abos galos, kam tā pozīcija ir ļoti asa.
Vai tagad tā pretstāve jau nav pacelta citā līmenī, retorika Doma laukumā bija diezgan sakāpināta?
Nav šaubu, ka iespējamā Stambulas konvencijas denonsēšana izraisīja lielas emocijas, un tās nebija tikai tādās izteikti liberālās aprindās, kas uzskatīja, ka tā ir kļūda. Tur bija dažādi aspekti, tajā skaitā tā sajūta, ka Saeima rīkojas nepārdomāti un demonstrē, ka ir nenopietna. Es bieži dzirdēju kritiku par to, pat no salīdzinoši konservatīviem cilvēkiem. Pieņemu, ka daļai politiķu šis jautājums izraisa nepatiku pat ne pašas konvencijas dēļ vai tāpēc, ka tas būtu svarīgi vēlētājiem, bet tāpēc, ka tā bija daļa no darījuma, ievēlot Valsts prezidentu. Man ir uztraukums, ka tas sabiedriskais diskurss vai veids, kādā mēs sarunājamies par jautājumiem, tiek stumts uz tādu kliegšanu gan no vienas, gan otras puses.
Bet ir vērtējums, ka “Vienotība” no tā tieši ieguva.
Viņi varēja apliecināties. “Vienotības” vēlētājam pirms desmit gadiem bija skaidrs, par ko ir “Vienotība” – tas ir spēks, kas ir par Eiropas Savienību, taču nu jau ilgāku laiku nebija skaidrs, kā tad tas izpaužas. Tagad “Vienotībai” bija laba iespēja atgādināt šo savu eiropeisko veidolu.
Un tas tiks izmantots arī pirms vēlēšanām?
Nedomāju, ka tas būs svarīgākais jautājums… Es pirms desmit gadiem pateicu, ka esmu par Stambulas konvencijas ratifikāciju, un mana attieksme nav mainījusies. Cita lieta ir tas, cik maz Latvijas valdība pēc konvencijas ratifikācijas ir darījusi, lai pa īstam cīnītos pret vardarbību ģimenē. Tas diemžēl raksturo “Progresīvos” un “Vienotību” – viņu interese beidzas tad, kad vairs nevar uzņemt video soctīkliem.
“Vienotībai”, “Progresīvajiem”, ZZS jau apspriedām, bet kā ar pārējo politisko spektru. Pēdējā laikā reitingu augšgalā izvirzās Šlesers…
Un arī būs. Ja tā sauktajā latviešu partiju galā nenotiks politiskā konsolidācija, tad ir augsta varbūtība, ka Šleseram būs vislabākais rezultāts. Bet tas atrāviens nebūs tik liels. To jau parādīja Rīgas domes vēlēšanas. Liela daļa latviešu vēlētāju bija satraukušies un joprojām baidās, ka Šlesers var nākt pie varas. Bet patiesībā nebija tāda mirkļa, kad Šleseram parādītos iespēja veidot koalīciju. Ne Rīgā, un vēl mazāk Saeimā pēc vēlēšanām. Tas ir gandrīz neiespējami. Viņam ir vilkme, taču viņš arī izdara daudzas kļūdas, piemēram, tagad, aicinot Aleksandru Bartaševiču kļūt par saraksta līderi Latgalē. Tā ir katastrofāla kļūda. Bez tā, ka tas ir cilvēks, kuram atteikta pielaide valsts noslēpumam, latgaliešu vairākums labi atceras, ka tas ir politiķis, kas gandrīz noveda savu pilsētu pie bankrota.
Grūti teikt, vai tā tas tiek uztverts, Rēzeknē pašvaldību vēlēšanās viņš taču uzvarēja.
“Latvijas attīstībai” ieguldīja lielu darbu, lai tā nebūtu, – bija idejas par vairākiem kopīgiem sarakstiem, bet daļa no tām izjuka, jo vietējie politiķi sastrīdējās. Dažas partijas līdz ar to, startējot atsevišķi, nepārvarēja piecu procentu barjeru, un tas ļāva Bartaševičam saglabāt varu. Partijām ir jāapzinās sava atbildība. Man arī nesaprotama bija attieksme, kādu ieņēma Valsts prezidents Rinkēvičs. Viņš pirmsvēlēšanu periodā vairākas reizes bija Daugavpilī, kur kopā ar Andreju Elksniņu apmeklēja pasākumus, bet uz Rēzekni neatrada laiku aizbraukt pat vienreiz. Un pēc tam brīnās – kas ar “Goru” notiek…
Vai režisoram Alvim Hermanim izdosies gūt atbalstu savām idejām?
Manuprāt, lai gūtu panākumus politikā, ir vajadzīgas trīs lietas – līderi, idejas un organizācija. Alvis Hermanis ir spilgts, par to nav šaubu.
Viņam ir viena pamanāma ideja, par kuru mēs diskutējam, kamēr lielai daļai politisko spēku nav šādu ideju. Taču pilnvērtīgas organizācijas viņam pagaidām nav, un tas ir nopietnākais trūkums. Ja nav organizācijas, tad ir haoss.
Sev kaut kādu īpašus sarkanos vai varbūt zaļos karogus vai līnijas plānojat uzlikt pirms vēlēšanām?
Domāju, ka iesim uz vēlēšanām ar piedāvājumu, ka “Vienotībai” vairs nevajadzētu vadīt valdību nākamajā Saeimā, tā būtu kļūda. Viņiem tika dotas daudzas iespējas, bet acīmredzams, ka šī partija vairs netiecas nopietni risināt nevienu no Latvijas lielajām problēmām. Tā nav sarkanā līnija, es vienkārši uzskatu, ka tā būtu pareizi Latvijai. Taču, ja runā kopumā par šo tēmu, mēs esam mācējuši strādāt visdažādākajās sadarbībās – gan ar ideoloģiski tuvākiem, gan tālākiem partneriem. Tas nav viegli, bet politikā jau tu nenāc, lai tev būtu vieglas dienas. Ja nespēsi vienoties koalīcijā, tad opozīcijā ir vēl mazāk cerību panākt atbalstu savām idejām.
Savulaik, analizējot zaudējumu vēlēšanās, viens no jūsu līderiem, Eiropas Parlamenta deputāts Ivars Ījabs teica: “Mums nevajadzētu aizmirst par tiem cilvēkiem, kuri gribēja par mums nobalsot, bet nevarēja mūsu reputācijas dēļ, kaut vai par azartspēlēm…” Azartspēles nebija vienīgais, kas iedragāja jūsu reputāciju, tur bija arī aizdomīga partijas finansējuma lietas, Edgara Jaunupa vārds parādās saistībā ar Pjotra Avena Latvijas pilsonības lietu un vēl citur, jums – ar Rīgas caurlaidi. Kopā aina ne tā labākā.
Par caurlaidi esmu atzinis savu politisko kļūdu un droši vien jau saņēmis sodu par to, ka nerīkojos pareizi. Centos darīt tā, lai sabiedrība saprot – nav tā, ka politiķi neuzņemas atbildību. Runājot par azartspēlēm, domāju, ka ir bijis ērti demonizēt “Latvijas attīstībai”, taču mums kā partijai ir ļoti konsekventa pozīcija, ka mēs neuzbruksim biznesam tikai tāpēc, ka mums kaut kas nepatīk. Ja cilvēki nodarbojas ar legālu uzņēmējdarbību. Ja ir vēlme kaut ko mainīt noteikumos, tad jāmaina likums, nevis politiski jākliedz.
Tātad, jūsuprāt, tas nav reputācijas risks?
Politikā tomēr tu pārstāvi kaut kādu pozīciju. Nav iespējams būt par probiznesa partiju un vienlaikus apkarot biznesu. Piemēram, 2021. gadā politiķi sāka spriest, ka kokrūpniekiem, kas pārdod šķeldu, esot pārāk liela peļņa, pēc tam – ka bankām pārāk liela peļņa un tā tālāk. Mēs esam partija, kas uzskata, ka Latvijā materiālā labklājība var pieaugt tikai tad, ja augs privātais bizness, ja tas vairāk eksportēs un būs lielāka peļņa. Tas ir jāaizstāv arī lietās, kas nav populāras.
Tad, piemēram, strīdā, kas tagad ir starp ZZS un “Progresīvajiem” par atbalstu kokrūpniekiem, jūs viennozīmīgi esat ZZS pusē?
Esmu izlasījis visus ziņojumus par to. Manā izpratnē nevar izdarīt secinājumu, ka kokrūpniekiem nebija jāsniedz atbalsts. Vai ZZS izdarīja visu juridiski nevainojami? Tādu secinājumu arī nevar izdarīt. Vai tur kaut ko var darīt? Piešķirto atbalstu atprasīt nevar, saņēmēji jau nav vainīgi, ka tur kaut kas netika līdz galam sakārtots. Var izvērtēt to amatpersonu atbildību, kas gatavoja šos lēmumus. Bet eksportējošus uzņēmumus jāturpina atbalstīt, un kokrūpniecība ir tāda vistiņa, kas dej zelta oliņas, tā ir jāčubina, jādod labākie graudiņi.
Kā vērtējat Edgara Rinkēviča darbību Valsts prezidenta amatā?
Skaidrs, ka Edgars Rinkēvičs ir ļoti gudrs un pieredzējis cilvēks. Man tikai šķiet, ka prezidenta amatā viņš galvenokārt veltījis uzmanību tam, lai stiprinātu savu personīgo tēlu. No vienas puses, saprotami, taču citi izaicinājumi šobrīd ir lielāki. Atsevišķos jautājumos es viņa pozīciju nesaprotu, kā jau pieminētajā gadījumā, kad viņš personiski investējās, lai Andrejam Elksniņam Daugavpilī būtu labi pirmsvēlēšanu rezultāti. Ja mums būtu jālemj, vai balsot par Rinkēviču kā prezidentu nākamajam termiņam, vispirms gribētu dzirdēt, ko viņš šajā termiņā gatavojas darīt.
