Bez ekonomikas izaugsmes nav labu algu, nav stipras izglītības, nav veselības sistēmas un nav arī valsts drošības. Valsts var tērēt tikai to naudu, ko ekonomika vispirms ir reāli nopelnījusi, nevis tikai balstīt valsts budžetu uz bezgalīgas aizņemšanās. Ja IKP aug lēni, budžetā nerodas jauna rezerve. Tad skolas, slimnīcas, ceļi un armija sāk savā starpā dalīt to pašu pārāk mazo summu, bet iztrūkstošo valsts turpina finansēt uz parāda rēķina.
2025. gadā Latvijas ekonomika pieauga par 2,1 %, un 2026. gadam Latvijas Banka prognozē ap 2 %. Tas ir labāk par tīro stagnāciju, bet ar šādu tempu Eiropas dzīves līmenim mēs netuvojamies. IKP uz iedzīvotāju pēc pirktspējas Latvijā 2025. gadā bija ap 71 % no ES vidējā. Lietuvā šis rādītājs jau bija ap 87 %, Igaunijā ap 79 %. Algas un pakalpojumi šo starpību parāda katru mēnesi.
Trīs lietas, no kurām sākas pārējais:
Pirmkārt, produktivitāte un eksports. Algas neaug no solījumiem. Tās aug no tā, cik daudz vērtības cilvēks un uzņēmums rada stundā. Latvijas darba produktivitāte joprojām ir krietni zem ES vidējā, un eksporta struktūrā joprojām ir pārāk daudz preču ar zemu vai vidēju pievienoto vērtību. Imports aug straujāk nekā eksports, tirdzniecības bilance ir negatīva. Kamēr mēs pārdodam izejvielas un vienkāršākus izstrādājumus, bet pērkam iekārtas un zināšanas, bagātība aizplūst. Tāpēc jāatbalsta ražojoši un eksportējoši uzņēmumi, robotizācija, IKT, FinTech un zinātņietilpīgi pakalpojumi. Rīgai jābūt Baltijas centram augstas pievienotās vērtības pakalpojumiem, reģioniem jāsaņem mērķēts atbalsts ražošanas modernizācijai.
Otrkārt, investīcijas un noteikumu stabilitāte. Nauda iet tur, kur noteikumi ir skaidri uz gadiem, nevis līdz nākamajam budžetam. Uzkrātās tiešās ārvalstu investīcijas Latvijā ir ap 63 % no IKP, Igaunijā šis rādītājs ir bijis tuvu 95 %. Atšķirība nav nejaušība. Vajadzīga ilgstoša nodokļu sistēmas stabilitāte, atbalsts kapitālintensīviem projektiem, vieglāka uzskaite mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, un valsts kā pirmais klients vietējām tehnoloģijām. Ēnu ekonomika 2025. gadā joprojām bija 21,8 % no IKP. Kamēr godīgais maksā par diviem, investors izvēlas citu adresi.
Treškārt, pētniecība un talanti. 2024. gadā Latvija pētniecībā un attīstībā tērēja 0,92 % no IKP. Igaunija tuvojās 2 %, ES vidēji 2,24 %. Bez šīs naudas nav jaunu produktu, nav labu darbavietu un nav iemesla labākajiem palikt. Valsts ieguldījumam R&D jābūt vismaz 1 % no IKP katru gadu, kapitālsabiedrībām jāpasūta inovācijas, bet augstākajai izglītībai jātur STEM talanti un jāpiesaista ārvalstu studenti. Izglītība bez ekonomikas pieprasījuma ir diploms ceļā uz ārzemēm. Ekonomika bez talantiem ir lēts darbs bez nākotnes.
Šeit nav jāizvēlas starp ekonomiku un cilvēku. Cilvēkam vajag darbu, skolu, slimnīcu un drošu valsti, taču tam visam vispirms vajag naudu. Secība ir vienkārša. Vispirms jāattīsta tautsaimniecība un jāceļ pievienotā vērtība, tai ir jābūt valsts prioritātei. Tad aug algas visā Latvijā. Tikai pēc tam budžetā parādās nauda izglītībai, veselībai un drošībai, nevis kā valdības ministru saukļi, bet kā reāli izdevumi, reāli pakalpojumi, reāls labums cilvēkam.
