Intervija ar Edgaru Jaunupu
Edgars Jaunups politikā nav jaunpienācējs, taču pēdējos gadus viņa ikdiena vairāk bijusi saistīta ar uzņēmējdarbību un basketbola klubu VEF Rīga. Tagad viņš atkal aktīvi iesaistījies politikā un Saeimas vēlēšanās kandidē Kurzemē no “Latvijas attīstībai” saraksta. Jaunups ir pārliecināts — Latvijas vieta nav Baltijas valstu ekonomikas lejasgalā un mēs varam daudz labāk. Taču tam vajadzīgi nevis vēl četri gadi diskusiju par reformām, bet lēmumi, kas dod rezultātu.
Tu vairākus gadus esi bijis nostāk no aktīvās politikas. Kāpēc tagad esi nolēmis ne tikai atgriezties, bet arī pats kandidēt Saeimas vēlēšanās?
Pēdējos gadus mana saskare ar aktīvo politiku tiešām ir bijusi mazāka nekā ilgākā laika periodā pirms tam. Lai gan tikai nosacīti – esmu bijis “Latvijas attīstībai” valdē, strādājis mūsu premjera kandidāta Ivara Ijaba birojā Eiropas Parlamentā. Esmu daudz darījis arī uzņēmējdarbībā un ar “VEF Rīga”.
Bet galvenais motīvs pašam iet uz vēlēšanām un kopā ar kolēģiem cīnīties par to, lai “Latvijas attīstībai” būtu pārstāvēta nākamajā Saeimā, ir ļoti vienkāršs – manuprāt, šāds politiskais spēks šajā Saeimā ir ļoti pietrūcis un nākamajā pietrūktu vēl vairāk. Mēs neesam jauni politiķi un neesam jauns politiskais spēks. Mums ir pieredze. Vienlaikus mums ir ļoti skaidrs fokuss uz ekonomiku. Ekonomika, ekonomika un vēlreiz ekonomika. Mēs saprotam, ka laba sociālā politika Latvijā būs iespējama tikai tad, ja mums būs spēcīga ekonomika. Pasaules līmeņa izglītība būs iespējama tad, ja būs spēcīga tautsaimniecība. Arī drošība būs pa īstam nodrošināta tikai tad, ja būsim ekonomiski patstāvīgi un jaudīgi.
Un ir vēl viena lieta – griba. Es to redzu savos kolēģos. Tie ir ļoti dažādi cilvēki, bet viņiem visiem ir griba darīt. Mēs Latvijā varam labāk. Vienkārši varam labāk. Tā nav mūsu objektīvā vieta – pēdējā Baltijā un priekšpēdējā Eiropā. Mēs neesam tik švaki.
Bet kāpēc pašam atkal iet politikā? Tev ir uzņēmējdarbība, basketbols – daudz vienkāršāk taču būtu palikt malā un kritizēt tos, kas ir laukumā.
Ja salīdzinām ar basketbolu – es raujos laukumā. Dažreiz redzi spēlētājus uz soliņa, redzi, ka rezultāts nav tāds, lai varētu justies droši par uzvaru. Treneris paskatās uz soliņu, un neviens nenolaiž acis. Visi saprot – ir īstais brīdis iet laukumā. Visi raujas spēlēt, jo zina, ka šo spēles nogriezni var vinnēt.
Ar politiku ir līdzīgi. Es zinu, ka kopā varam gan panākt, lai “Latvijas attīstībai” būtu pārstāvēta nākamajā Saeimā, gan četros gados daudz izdarīt, lai Latvija vairs nebūtu pēdējā. Viens pats nav cīnītājs. Šis ir īsts komandas stāsts. Tāpēc mans minimums ir sevi piedāvāt Latvijas sabiedrībai un būt gatavam kopā ar kolēģiem cīnīties komandā. Ir brīži, kad, lai cik tev pašam būtu darba, tu saproti – ir prioritātes. Un es saprotu, ka šobrīd šī ir prioritāte.
Jūs atkārtojat – “ekonomika, ekonomika, ekonomika”. Bet tas diezgan viegli var izklausīties pēc priekšvēlēšanu saukļa. Kas aiz tā īsti stāv?
Tur jau ir tā būtība. Nav viena liela lēmuma, ko pieņemsim, un Latvijas ekonomika pēkšņi sāks strauji augt. Tie ir tūkstošiem mazu lēmumu. Līdzīgi ir uzņēmumā. Uzņēmumu neizveido viena liela ideja. Tie ir tūkstošiem mazu lēmumu – pareizi izvēlēties darbiniekus, pareizi izveidot ražošanu vai pakalpojumu, izvēlēties pareizo mārketinga stratēģiju. Arī valstī katrs lēmums, kas nākamajos četros gados tiek pieņemts, ir jāvērtē caur ekonomikas prizmu. Vai tas palīdzēs Latvijas tautsaimniecībai? Vai tas palīdzēs Latvijas ražotājiem? Vai tas palīdzēs Latvijas eksporta potenciālam? Vai tas uzlabos investīciju vidi?
Ja ir acīmredzams, ka nepalīdzēs, tad vismaz vēlreiz jāpadomā, vai tiešām šajā brīdī tāds lēmums ir jāpieņem. Un mums nav iespējas izvēlēties, kurā gadā ķersimies pie šiem darbiem. Ir jāķeras klāt uzreiz.
Latvijā gandrīz katra valdība nāk ar jaunām reformām – reformē ministrijas, pārvaldi, skolas, pašvaldības. Tu saki, ka šobrīd vajadzētu mazāk reformēt un vairāk vienkārši strādāt?
Skaidrs, ka ir lietas, ko vajag pārskatīt un optimizēt. Bet, klausoties debates, kur atkal runā par ministriju likvidēšanu, ministriju apvienošanu un jaunām reformām, brīžiem rodas bažas, ka mēs atkal sāksim reformēt tā vietā, lai strādātu. Arī biznesā mēs zinām – ja nomainām kādu darbinieku, automātiski vajag gan laiku, gan resursus, lai nonāktu kaut vai tajā pašā līmenī, kur bijām iepriekš. Tāpēc primāri beidzot ir laiks strādāt. Nevis reformēt reformēšanās pēc un tad skatīties, kas no tā iznāks. Ir viena liela reforma, kuru gan nevar atlikt – valsts izdevumu reforma.
Ko nozīmē valsts izdevumu reforma? Vienkārši samazināt valsts tēriņus?
Nē. Mērķis nav vienkārši ietaupīt naudu vai šobrīd sākt atmaksāt valsts parādu. Šis nav brīdis, kad sākt atmaksāt valsts parādu. Šis ir brīdis, kad jāsāk to vairs neaudzēt. Ir jāietaupa nauda uz muļķībām un jānovirza tā vajadzīgām lietām.
Nebūs ekonomikas, ja netiks finansēta veselība. Nebūs ekonomikas rīt, ja šodien netiks ieguldīta nauda veselībā un izglītībā. Un šī nauda ir jāpaņem no liekajiem tēriņiem. Daļa šo tēriņu ir bezjēdzīgi, daļa varbūt nav bezjēdzīgi paši par sevi, bet šodienas apstākļos tie nav prioritāri. Un tādu ir ļoti daudz. Vienmēr šķiet – kas tad tur, viens maziņš izdevums. Bet, kad desmit tūkstoši šādu pozīciju saskaitās kopā, izrādās, ka tie ir simti miljonu. Tāpēc es nerunāju par taupīšanu taupīšanas pēc. Es runāju par to, ka nauda jāpaņem no tā, kas šobrīd nav vajadzīgs, un jāieliek tajā, bez kā Latvija nevar attīstīties.
Bet politiķi bieži saka: tik lielus lēmumus nedrīkst sasteigt. Kur ir robeža starp drosmīgu lēmumu un pārsteidzību?
Ir brīži cilvēka dzīvē un ir brīži valsts dzīvē, kad jautājumu izlemšanu nedrīkst atlikt. Labs piemērs ir administratīvi teritoriālā reforma. Ja tās nebūtu bijis, šobrīd mums pašvaldībās būtu krīze pēc krīzes. Esmu pārliecināts, ka Rēzeknes situācijā būtu nonākušas 20 vai 30 Latvijas pašvaldības. Reforma Latvijas pašvaldības izglāba. Ne katrs to uzreiz saprot vai spēj ieraudzīt, bet tas ir fakts. Tās situācijas, kad mēs krīzēm esam gatavi, mēs nesaucam par krīzēm. Pašvaldību reforma tam ir lielisks pierādījums. Es gan uzskatu, ka tieši tas arī ir politiķu darbs, novērst krīzes pirms tās sākušās.
Ir arī citi piemēri – no depozīta sistēmas ieviešanas līdz, manuprāt, ārkārtīgi nozīmīgai lietai – valsts aizsardzības dienestam. Ja nebūtu Arta Pabrika, valsts aizsardzības dienests, ticiet man, vēl arvien būtu koncepcijas līmenī. Es atceros to pretdarbību. Bet viņam 2022. gada rudenī izdevās šo lēmumu dabūt cauri, un pēc tam vairs nebija atpakaļceļa. Šobrīd mums jau ir vairāku gadu pieredze ar obligāto militāro apmācību. Tie ir piemēri, kas parāda – ir lēmumi, kurus vienkārši nedrīkst atlikt.
Tu kritizē pašreizējo valdību par vilcināšanos. Kas, tavuprāt, ir lielākā problēma – nepareizi lēmumi vai tas, ka lēmumi vispār netiek pieņemti?
Es ar optimismu raudzījos uz šo premjeru. Man likās, ka tur ir enerģija. Tagad es redzu, ka viss, labākajā gadījumā, tiek atlikts uz laiku pēc vēlēšanām un nekas netiek darīts tagad. Bet mums nav iespējas atlikt. Tie ir mazi, bet neatliekami darbi. Katrs atsevišķi varbūt nav milzīgs attiecībā uz ekonomiku, bet visi kopā tie veido lielu kalnu. Pēc vēlēšanām vienkārši nepietiks laika. Četros mēnešos ļoti daudz ko varēja izdarīt. Diemžēl izskatās, ka nebūs izdarīta ne trešā daļa. Viss tiek atlikts. Tiek ierosinātas diskusijas. Premjers ir sašutis, premjers ir pārsteigts, premjers vēlas šo pārrunāt, vēlas tikt skaidrībā. Bet lēmumi ir jāpieņem. Ir lietas, kuras Latvija vienkārši vairs nevar atlikt.
Bet pat tad, ja “Latvijas attīstībai” tiek Saeimā, jūs taču vieni valdību neveidosiet. Ko daži jūsu deputāti reāli var mainīt?
Katram būs jāpieliek roka, lai Latviju uzbūvētu. Es domāju, ka Latvijas politiskajā vidē šobrīd ir vajadzīgs katalizators, kas visu kopējo sistēmu palaidīs un iedarbinās daudz jaudīgāk. Tā ir mūsu loma nākamajā Saeimā. Mēs varam palīdzēt arī citām partijām, kas būs pārstāvētas nākamajā Saeimā, kļūt labākām ar savu klātbūtni. Mums ir pieredzējusi komanda, bet vienlaikus tā ir komanda, kas ir izsalkusi pēc darba. Ivetai Ratinīkai ir izglītība, Jurim Pūcem – finanses un valsts pārvalde, Ivaram Ijabam ir liela starptautiskā pieredze un Eiropas kopējā sajūta, Artim Pabrikam – aizsardzība. Un tāpat arī pārējiem katram ir sava joma. Mēs zinām, ka varam vairāk.
Par premjera kandidātu esat izvirzījuši Ivaru Ijabu. Kāpēc tieši viņu?
Ivars šobrīd ir viens no mūsu politiķiem ar aktīvu mandātu un ļoti labu sabiedrības novērtējumu. Viņam ir jau septiņu gadu pieredze Eiropā. Bet mēs partijā uz vēlēšanām skatāmies kā komanda. Domājam – kurš no mūsu komandas šajā brīdī ir labākajā formā, lai būtu tās kapteinis? Un Ivars ir. Mēs arī iekšēji, ļoti objektīvi vērtējot, redzam – šis ir Ivara laiks. Šis ir laiks Latvijai, kurai vajag tādus cilvēkus kā Ivars Ijabs. Mums galvenokārt vajag drosmi, pārliecību un arī mazliet radošāku pieeju. Un, kā tautā runā – ir Ijabs, ir idejas.
Tu esi “Latvijas attīstībai” saraksta pirmais numurs Kurzemē. Kāpēc tieši Kurzeme?
Es pats esmu kurzemnieks. Esmu kurzemnieks no kurzemnieku dzimtas. Lai arī esmu dzimis Rīgā, vismaz puse manas bērnības, visas vasaras, pagāja Kurzemē. Mans tētis ir no Kurzemes, no Valdemārpils puses, kur ir tāda vieta Nogale. Tur dzīvo visa mana tēva dzimta, brālēni un māsīcas, un es tur regulāri esmu bijis visu savu dzīvi. Arī pēdējos gadus ar savu ģimeni daļu gada dzīvojam Ventspils novadā, Užavā. Arī sievas ģimenei ir Kurzemes saknes – Sabiles un Kandavas pusē. Tāpēc Kurzeme man nav vienkārši vēlēšanu apgabals. Mēs esam kurzemnieki.
Bet ar piederības sajūtu vien reģiona problēmas neatrisināsi. Kas, tavuprāt, šobrīd ir svarīgākais Kurzemes un pārējo Latvijas reģionu attīstībai?
Latvija nav tikai Rīga. To ir ļoti svarīgi saprast. Latvijas reģioni savā ziņā ir Latvijas pamats. Nākamais lielais izaicinājums ir ražošana un eksportspējīga ražošana reģionos. Vienīgais veids, kā noturēt cilvēkus reģionos, ir labi apmaksātas darba vietas. Ja jaunietis šodien iet skolā, rīt pabeidz augstskolu un domā, kur strādāt, viņš paliks vai atgriezīsies tikai tad, ja tur būs labi apmaksāts darbs. Un to primāri var dot ražošana vai eksportspējīgi pakalpojumi. Tad ap tiem veidosies arī visi pārējie pakalpojumi. Turklāt modernajā laikmetā mums Latvijā ir perfektas vietas, kur cilvēks var dzīvot un daļu eksportspējīgu pakalpojumu sniegt arī attālināti. Bet tam vajadzīga laba infrastruktūra.
Ko tas nozīmē praktiski? Ko valstij vajadzētu izdarīt, lai uzņēmējam būtu vērts ražotni veidot, piemēram, Kurzemē, nevis Rīgā?
Pirmkārt, infrastruktūra. Ceļi. Aptuveni 300 miljoni eiro katru gadu ceļiem – tas ir izdarāms. Tas nav nekas neiespējams, tas ir politisks lēmums. Otra lieta ir digitālā infrastruktūra. Tur Latvijai kopumā iet labāk, mēs esam labi digitalizēti, bet arī tur vēl ir, ko darīt. Un trešais – Eiropas fondu nauda un valsts atbalsta programmas. Nākamajā periodā tās primāri jāvirza ārpus Rīgas. ALTUM programmas, LIAA programmas, Eiropas fondi – ja runājam par ražošanu un eksportspējīgiem pakalpojumiem, tad prioritātei jābūt reģioniem.
Rīgai ar investīciju piesaisti lielā mērā ir jātiek galā pašai. Reģionos situācija ir cita, un tur valstij ir jārada priekšnoteikumi, lai uzņēmumi varētu augt.
Ja pēc četriem gadiem atkal atbraucam uz Kurzemi un jautājam – kas te ir mainījies, ko Tu gribētu redzēt?
Ražošanu un eksportspējīgus pakalpojumus reģionos. Tā ir pirmā lieta. Lai ALTUM programmas, LIAA programmas, Eiropas fondu nauda reāli palīdz uzņēmumiem ārpus Rīgas. Lai ir laba infrastruktūra – ceļi un digitālā infrastruktūra. Pārējā attīstība tad lielā mērā sekos. Pašvaldības var aizņemties un būvēt labus mājokļus. To jau dara Ventspils, Valmiera un citas pašvaldības. Bet pamats ir darbs. Ja reģionā būs labi apmaksātas darba vietas, cilvēkam būs iemesls tur palikt, atgriezties pēc studijām un veidot savu dzīvi.
