Informācijas avots: Vladimirs Reskājs, partijas Latvijas attīstībai valdes loceklisPēc Ministru prezidenta Valda Dombrovska negaidītās demisijas jautājums par to, kādam jābūt nākamajam valdības vadītājam, atkal kļuva aktuāls. Eļļu ugunij pielēja arī Valsts prezidents, kurš atteicās šim amatam virzīt jebkuru kandidātu, kuram varētu būt vairākuma atbalsts Saeimā.
Runājot par konkrētam prasībām, Valsts prezidents, neko sīkāk nepaskaidrojot, vēlas, lai jaunā valdība ir rīcībspējīgāka par iepriekšējo. Toties daudzpartiju sistēmas ietvaros valdības rīcībspējas pamatu veido koalīcija ar kopīgiem programmātiskiem uzstādījumiem. Rīcībspēju nevar sagaidīt no “sarkano līniju” koalīcijas.
Ņemot vērā, ka partijas pašas acīmredzami šobrīd nevar tikt galā ar rīcībspējas jautājumu, iespējams, ir jāstiprina Ministru prezidenta institūts. Premjeram jādod tiesības izraudzīties ministrus un saskaņot ministru kandidatūras tikai ar Valsts prezidentu, kā arī jādod premjeram tiesības sasaukt ārkārtas Saeimas vēlēšanas. Šādi grozījumi palielinātu premjera atbildību par valdības darbu, savukārt gadījumos, kad Saeima nespēj strādāt konstruktīvi, dotu tiesības sasaukt ārkārtas parlamenta vēlēšanas.
Papildus tam, publiskajā telpā izskan viedokļi, ka nākamo valdību ir jāvada cilvēkam, kuram jau ir darba pieredze valdībā un kurš spēj gūt parlamenta uzticību. Tāpat jādod priekšroka personai ar labām fiskālās politikas un makroekonomikas zināšanām.
Jāpiekrīt, ka pieredze darbā valdībā un makroekonomiskas zināšanas nākamajam Ministru prezidentam noderētu, taču tas nav galvenais. Primāri šim cilvēkam jābūt labam vadītājam. Ambiciozam un mērķtiecīgam, jāspēj strādāt komandā un uzņemties par to atbildību. Premjeram labi jāorientējas situācijā Latvijā un pasaulē, jāapzinās mūsu valsts stiprās un vājas puses, prasmīgi izmantojot to iekšpolitikā un veidojot sadarbību ar valsts partneriem. Cilvēkam šajā amatā jāpiemīt skaidrai nākotnes vīzijai un stratēģiskai domāšanai, kas nozīmē spēju paredzēt un kontrolēt notiekošos procesus ceļā uz izvirzīto mērķi.
Protams, šis nav pilnīgs saraksts, taču uzskatu, ka tajā minētās īpašības ir būtiskas valsts attīstībai. Pretējā gadījumā nākotnes situācija valstī neatšķirsies no esošās. Izglītības sistēma tā arī paliks pretrunā ar tautsaimniecības vajadzībām, bet ekonomika nespēs pietiekami ātri pielāgoties nākotnes izaicinājumiem pasaulē.
