Kā nepieciešamākās reformas tika minētas studiju programmu sasaiste ar reālajām ekonomiskajām vajadzībām, neatkarīga akreditācija, uz rezultātu orientētas pieejas ieviešana un augstskolu tīkla optimizācija.
Programmu sasaiste ar tautsaimniecības vajadzībām
Nav noslēpums, ka Latvija savā ziņā ir unikāla ar to, ka augstākās izglītības sistēmas programmām nav reālas sasaistes ar tautsaimniecības vajadzībām. Līdz ar to dažās profesijās rodas absolventu pārprodukcija, bet citās – to katastrofāls trūkums. Tāpat budžeta vietu sadalījumam izglītības iestādēs faktiski nav racionāla izskaidrojuma – t.i., cik daudz un kurās programmās valsts studiju procesu apmaksā.
Tāpēc nepieciešams sasaistīt studiju programmas ar reālajām ekonomiskajām vajadzībām, nozaru pārstāvjiem un potenciālajiem darba devējiem piedaloties satura un kvalitātes kritēriju izstrādē, kā arī pārliecinoties par to īstenošanos.
Par galveno kritēriju finansējuma saņemšanā no valsts jābūt studiju satura kvalitātei. Izglītības institūcijām tiktu izvirzīti mērķi, un neatkarīga akreditācija vērtētu, kā un cik lielā mērā tie ir sasniegti. Kritēriju izveidē ir jāpielieto uz iznākuma faktoriem vērsta pieeja – nevis augstskolas atskaitās tikai un vienīgi par to, kā konkrētā nauda izlietota, bet arī – kāds rezultāts reāli par šo naudu ir sasniegts (piemēram, kādas ir absolventu tālākās gaitas, cik no viņiem ir nodarbināti, kā viņi prot iegūtās zināšanas pielietot praksē u.tml.).
Partija „Latvijas attīstībai” par vienu no mērķiem uzstādījusi četru – piecu gadu laikā panākt, ka par mācībām nav jāmaksā tiem studentiem, kuri studiju programmas izvēlējušies atbilstoši Latvijas sabiedrības un ekonomiskajām vajadzībām.
Tāpat svarīgi pasniedzējus atbrīvot no visa, kas nav tieši saistīts ar mācību procesu vai pētniecisko darbību, bet viņa darba novērtējumu sasaistīt ar studentu patiesajām zināšanām un prasmēm. Diskusijas dalībnieki bija vienisprātis, ka fundamentāli svarīgi ir beidzot izveidot absolventu reģistru, bez kura izvērtēt reālo studiju atdevi nebūs iespējams.
Pārāk sadrumstalots augstskolu tīkls
Latvijā izglītības, tāpat kā nesen starptautiski izvērtētā zinātnes institūciju, sistēma ir pārāk sadrumstalota (gandrīz 70 iestāžu). Tāpat studējošo skaitu proporcija attiecībā pret iestāžu skaitu, ņemot vērā demogrāfiskās situācijas un pirktspējas pasliktināšanos, turpina pieaug: „Šī attiecība kļūst arvien nenormālāka – tā ir divreiz samazinājusies kopš 1990. gadiem – , turklāt proporcionāli ir ļoti liels valsts augstskolu skaits,” diskusijā norādīja Jānis Gaigals.
Kā nopietnu problēmu viņš minēja arī to, ka augstskolu beidz mazāk nekā 50% no tiem, kas tajā iestājušies. Neskatoties uz šo attiecību, esošie pasniedzēji ir pārslogoti un spiesti pasniegt daudz un dažādu priekšmetu, lai savāktu pilnu slodzi, tāpēc neatliek laika tam, lai domātu par studiju potenciālajiem rezultāti. Taču, koncentrējot resursus, kontaktstundu skaits slodzē varētu būtiski samazināties.
Partija „Latvijas attīstībai” vēlas panākt, lai vismaz viena (bet iespējams – vairākas) augstskolas spēj būt starptautiski konkurētspējīga, kā arī atbalstīt to eksporta tirgos, lai katrs piektais studējošais būtu no ārzemēm.Tā kā drīz būs pieejams kārtējais struktūrfondu finansējums arī augstskolu infrastruktūras uzlabošanai, ir jādomā – kā optimizēt 54 augstskolu lielo tīklu –, lai atkal netiktu katram „pa drusciņai” vien kosmētisko remontu veikšanai kvadratūrā, kas uz studējošo skaitu četrreiz ir par lielu.
Diplomu tirgus
Latvija ir arī viena no nedaudzajām zemēm, kur lielākoties augstākās izglītības programmā iespējams uzņemt jebkuru un ar jebkādām sekmēm, bet tālākais ir atkarīgs nevis no augstskolas prasībām, bet paša studējošā. Protams, cilvēkam jau no bērna kājas tiek atgādināts, ka mācāmies sev, nevis skolotājiem vai vecākiem. Tomēr tas neattaisno situāciju, kurā studenti saņem vienādus diplomus neatkarīgi no tā, cik lielā apjomā bijuši ieinteresēti mācībās un ieguvuši zināšanas. Līdz ar to notiek diplomu kvalitātes devalvācija, panākot situāciju, kad students it kā mācās tikai diploma dēļ, bet šādas kvalitātes diploms darba devējam patiesībā nemaz nav vajadzīgs.
Rezultātā visi iesaistītie darbojas greizas sistēmas ietvaros, kurā augstskolas, cīnoties par izdzīvošanu, ir spiestas izsniegt diplomus jebkuram, kurš ir gatavs par studiju procesu maksāt (vairāk nekā 50% ir augstskolu privātais finansējums).Tāpat, kā norādīja Jānis Gaigals, izdevīgāk ir veidot tā saucamās „mīkstās” izglītības programmas, kur ir vajadzīga tikai auditorija un lektors, nevis tehniskās, kuru aprīkojuma un infrastruktūras izveidošanas izmaksas ir daudz lielākas. Tā rezultātā augstskolu tīkls diemžēl ir kļuvis par skaudru, nežēlīgu un kapitālistisku biznesu, bet, lai to mainītu, valstij ir jāiejaucas, nosakot uz kvalitāti vērstus spēles noteikumus.
Lēnā un pakāpeniskā izglītības krīze
Reformas augstākajā izglītībā īstenot līdz šim ir bijis grūti vai drīzāk neiespējami, lai gan problēmas jau tagad uzskatāmas par fundamentālām. Taču tā kā līdz šim izglītības sistēmas kvalitātes kritums ir bijis nevis straujš, bet lēns un pakāpenisks, nav bijis iemesla reālai krīzei un līdz ar to straujam impulsam ko mainīt.
Juris Pūce arī norādīja, ka lielākajai daļai sistēmā iesaistīto bailes zaudēt ir lielākas, nekā vēlme iegūt, taču par spīti visam būtu jāorientējas uz pragmatiskām uzvarām: „Daudz vairāk kā jebkas cits mūsu attīstību noteiks tas, ko mēs darīsim ar savu augstākās izglītības sistēmu”.
