Latvija ir teju vienīgā Eiropas Savienības valsts, kuras veselības aprūpes sistēmā vēl arvien saglabājušās no padomju laikiem mantotas metodes, ka valsts ir tiesīga nolemt, ar ko un cik lielā mērā tās pavalstniekiem konkrētajā gadā būtu jāslimo. Kad prognozes ar realitāti nesakrīt, pilsoņiem jākuļas kā nu kurš prot – vienam sēžot garās rindās, citam maksājot par pakalpojumu augstāku cenu privātā iestādē vai dodot ārstam kukuli.
Skaidrs, ka šobrīd īstenotā valsts piešķirto kvotu sistēma slimnīcām lielākoties noved pie “blatiem” un veicina neformālus maksājumus. Veselības aprūpei būtu pakāpeniski jāpāriet uz tirgus principiem, nodrošinot reālu un neizkropļotu konkurenci starp pakalpojumu sniedzējiem un ieviešot īstu obligāto veselības apdrošināšanu. Vārdu “īstu” uzsveru tādēļ, lai to nejauktu ar Veselības ministrijas (VM) šobrīd piedāvāto “veselības apdrošināšanu”, kas par tādu tiek saukta tikai formāli. Reāli strādājošā modelī pakalpojumu pieprasījums noteiks piedāvājumu, bet konkurence gan starp apdrošinātājiem, gan veselības aprūpes iestādēm – cels pakalpojumu kvalitāti un nodrošinās adekvātas cenas. Pieredze obligātās apdrošināšanas nevainojamā organizēšanā mums jau ir – OCTA polise automašīnām –, bet apdrošināšanas iesaistīšanu veselības aprūpē un nepieciešamo tirgus regulāciju varam mācīties no Nīderlandes.
Veselības aprūpes sistēma Latvijā ir neefektīva
Tie, kas vēl atceras sociālisma laikus, zina, ka tolaik galvenie atribūti bija tukši veikali, garas rindas, zema preču kvalitāte un melnais tirgus jebkurām puslīdz kvalitatīvām precēm. Tieši šādu ainu mēs redzam arī mūsu no padomju laikiem mantotajā veselības aprūpes sistēmā. Vienīgais patīkamais izņēmums, pateicoties tam, ka valsts par to nolēma nerūpēties un ļāva attīstīties brīvas konkurences apstākļos, ir zobārstniecība. Rezultātā ir ieviestas modernas tehnoloģijas un nodrošināta augsta pakalpojuma kvalitāte, bet konkurences dēļ cenas zobārstniecībā ir mērenas un zemākas nekā vidēji Eiropā. Vienīgais, kas stomatoloģijā pietrūkst, ir laba apdrošināšana. Tas ir, jāgarantē, ka cilvēks, kas ir apdrošināts, tiek kvalitatīvi ārstēts bez papildus tēriņiem no pacienta puses, neskatoties uz to, ar cik dārgu slimību gadījies saslimt.
Svarīgākais – solidaritātes princips
Nedrīkst pieļaut situāciju, ka maksā tikai slimais, jo tas nav optimāli no sabiedrības veselības viedokļa. Ikviens var saslimt ar dārgi ārstējamu slimību pat tad, ja viņš ir dzīvojis visumā veselīgi. Jābūt tā, ka jebkuras personas iemaksas apdrošināšanas sistēmā nav būtiski atkarīgas no viņa veselības stāvokļa, bet saslimšanas gadījumā ikviens saņem atbilstošu aprūpi. Tāpēc populistisks un nepareizs ir apgalvojums, ka modernu tirgus attiecību iedibināšanas gadījumā no veselības aprūpes tiks izslēgti visi, kas atbilstošo polisi nevarēs iegādāties. Gan obligātā OCTA polises iegāde automašīnu vadītājiem, gan vienas veselības aprūpes nozares – zobārstniecības – pastāvēšana brīvā tirgus apstākļos apliecina, ka sistēma ir spējīga veiksmīgi darboties primāri tieši sabiedrības interesēs un nedalīt iedzīvotājus pēc ienākumu līmeņa. Piedevām, kā to apliecina Nīderlandes piemērs, šādos apstākļos valsts noteiktām iedzīvotāju grupām pilnīgi vai daļēji subsidēs polises iegādi.
Veiksmīgas obligātās apdrošināšanas sistēmas funkcionēšanas piemērs – Nīderlande
Tieši šāds obligātās veselības apdrošināšanas modelis šobrīd veiksmīgi darbojas Nīderlandē, kur veselības sistēma kopš 2005. gada nemainīgi ir viena no trim vislabāk novērtētajām 34 valstu konkurencē (Euro Health Consumer Index). Obligātās veselības apdrošināšanas polises Nīderlandē visiem iedzīvotājiem līdz 18 gadu vecumam nopērk valsts, bet mazturīgiem valsts kompensē daļu no polises cenas. Pārējie neatkarīgi no veselības stāvokļa par apdrošināšanu maksā vidēji 1100 eiro gadā. Latvijas apstākļos polises cena mazāku vispārējā cenu līmeņa dēļ būtu vairākas reizes zemāka. Ar likumu noteikts, ka apdrošināšanas kompānijas nedrīkst polises izsniegšanu atteikt nevienam, nedrīkst diskriminēt ne pēc vecuma, ne slimības vēstures, bet risku, ko tās uzņemas atsevišķu pacientu gadījumos, izlīdzina no speciāla fonda, kas veidojas no apdrošināšanas ienākumu daļas (5,65 – 7,75% no iedzīvotāja bruto ienākuma). Slimnīcām tas nodrošina iespēju plānot savas izmaksas, vadoties pēc reālās situācijas – noslēgto līgumu daudzuma ar apdrošināšanas kompānijām un sniegto pakalpojuma faktiskā daudzuma. Nīderlandes sistēmas atslēgas personas tāpat kā Latvijā ir ģimenes ārsti, kuri ir motivēti daudzas problēmas atrisināt turpat, savā kabinetā, veltot vairāk laika komunikācijai ar pacientu un iedziļinoties problēmas būtībā, nevis „atkaujoties” ar dažkārt visai pavirši izrakstītām zāļu receptēm.
Tirgus tiek regulēts
Pamata medicīnisko pakalpojumu bāzes groza saturu ar likumu nosaka valsts, kura arī lemj par apdrošinātāju tiesībām un pienākumiem. Arī mums būtu jāpieņem speciāls likums par “Vispārējo obligāto veselības apdrošināšanu”, kas regulētu visus ar to saistītos jautājumus. Paralēli eksistētu neatkarīgas institūcijas, kas nodarbotos ar riska izlīdzināšanu starp apdrošinātājiem, ieviestu noteikumus īpašām apdrošināto grupām (pensionāriem, pabalstu saņēmējiem u.tml.) u.tml. Tiktu nodrošināta vienlīdzība pamata pakalpojumu groza saņemšanā ikvienam valsts iedzīvotājam, bet par papildus samaksu būtu iespējams iegādāties arī plašāka spektra polisi, kas segtu pakalpojumus, ko obligātā apdrošināšana nenodrošina. Tikmēr valsts savā pārraudzībā turpinātu paturēt infekciju slimības, neatliekamo medicīnisko palīdzību u.c. terciālās medicīnas pakalpojumus, ko ir tiesības saņemt ikvienam iedzīvotājam bez izņēmuma. Privāta apdrošināšana nodrošinās arī taupīgāku naudas izmantošanu, jo katrs privātuzņēmējs uzmanīgi sekos saviem tēriņiem, bet konkurence garantēs pakalpojumu kvalitāti, jo pie apdrošinātāja, kura kartēm būs slikta slava, vairs neviens neies. Piedevām parādīsies iespēja aktīvi veicināt profilaksi un veselīgu dzīves veidu, jo apdrošinātāji varēs piedāvāt atlaides tiem klientiem, kuri dzīvos veselīgi. Savlaicīgi uzsākta ārstēšana izmaksā daudz lētāk visai sabiedrībai kopumā.
Ceļā uz brīvā tirgus apstākļiem veselības aprūpes sistēmā
Šobrīd Veselības ministrijas izstrādātajā piedāvājumā plānotā „veselības nodokļa” lielums būs 5% no IIN, kā arī sistēmā varēs iesaistīties brīvprātīgi, maksājot Eur 28 mēnesī. Diemžēl šis nelielais solis drīzāk ir vērsts uz nodokļu labāku iekasēšanu, nevis veselības aprūpes sistēmas sakārtošanu. To nekādā gadījumā nevajag jaukt ar īstu veselības apdrošināšanu. Sociālisms turpinās – valsts izliekas, ka ārstiem maksā, ārsti turpina ārstēt atbilstoši samaksai, bet cieš pacients. Paralēli būtu nepieciešams beidzot tikt galā arī ar virkni citu problēmu – piemēram, zāļu tirgus sakārtošanu, izglītības reformu, neļaujot abām medicīnas darbiniekus skolojošajām augstskolām dublēt savas funkcijas, veicināt medicīnas pakalpojumu nevis personāla eksportu, kā arī profilaktisko programmas popularizēšanu un atlaižu piemērošanu dažādiem ar profilaksi saistītiem pakalpojumiem.
Mums jau sen ir maksas medicīna!
Daži teiks – tā būs maksas medicīna. Taisnība, taču mēs jau sen par visu maksājam, un dārgi. Nekas nav “bezmaksas”. Mēs maksājam ar saviem nodokļiem, ar sliktiem pakalpojumiem, ar ielaistām slimībām, ar rindām un ar nelegālām “pateicībām”. Mums jau sen ir maksas medicīna, tikai ļoti slikti organizēta, nekvalitatīva un dārga maksas medicīna. Sociālisms nestrādā, pretējā gadījumā Padomju Savienība nebūtu sabrukusi un Ziemeļkoreja neciestu badu. Laiks pāriet uz modernu veselības aprūpi.
Daži teiks – apdrošinātāji netiks galā ar racionālu veselības aprūpes naudas administrēšanu, būs dārgi. Nav taisnība, apdrošinātāji lieliski tiek galā ar, piemēram, OCTA lietām. Tie sacenšas cits ar citu, piedāvā arvien lētākas polises. Visdārgākais un neefektīvākais administrators ir valsts. Pret apdrošināšanas medicīnu iestājas tie, kuri lieliski iemācījušies pelnīt pašreizējās, kroplās sistēmas ietvaros. Pelnīt uz visu iedzīvotāju sliktas aprūpes rēķina.
Daži teiks – mēs nevaram pārņemt Nīderlandes sistēmu, jo mums ir citi apstākļi. Nav taisnība – tie paši cilvēki vien esam. Un dzīvojam tuvu kaimiņos. Mums nevajadzētu izgudrot velosipēdu no jauna, bet pārņemt to, kas jau ļoti sekmīgi strādā tepat kaimiņos.
