Uzskatu, ka 12.maijā notikušie protesti, kur piedalījās vairāk nekā 7000 Latvijas skolotāju, ir pamatoti un objektīvi. Skolotāju atalgojuma līmenis dažādu apstākļu dēļ ir kritiski zems, radot arvien nopietnākas problēmas izglītības sistēmai kopumā.
Niecīgais atalgojums nespēj piesaistīt skolām jaunus cilvēkus
Aplama ir pati pedagogu atalgojumu sistēma, kas izdzīvošanas vārdā skolotāju spiež dzīties pēc arvien jaunām papildu slodzēm. Nosakot algu, būtu jāvērtē visa pedagoga noslodze kopumā, ne tikai darbs klasē mācību stundu laikā. Tāpat ir jāatbrīvo skolotāji no nevajadzīgas un liekas birokrātijas, kas ļautu pilnvērtīgi koncentrēties uz svarīgāko – mācību procesu. Šobrīd skolotājs ir ne tikai pārguris, bet arī nemotivēts, ilgstoši saņemot slodzei neproporcionālu darba samaksu. Lai gan, protams, nevar noliegt, ka daudzi entuziasma vārdā strādā savu spēju robežās un pat vairāk. Tieši niecīgais atalgojums rada pamatīgas grūtības konkurēt ar citām nozarēm un piesaistīt skolām jaunu darbaspēku. Jau šobrīd 50% skolotāju ir vecāki par 50 gadiem, un tikai 6% – 30 gadu veci un jaunāki. Lielu darbu šajā ziņā paveikusi iniciatīva „Iespējamā misija”, taču atsevišķos priekšmetos skolotāju joprojām katastrofāli trūkst, ko sevišķi skaudri izjūt reģionos. Daļa atbildības jāuzņemas arī valsts izglītības politikai, sagatavojot jaunos pedagogus. Vairāk nekā puse pedagoģijas profesijas absolventu pēc studiju beigšanas nestrādā savā profesijā, kas reāli nozīmē, ka valsts viņu sagatavošanā ievērojamus līdzekļus ieguldījusi nelietderīgi.
Skolotāju atalgojuma sistēma ir neefektīva
Partija „Latvijas attīstībai” savā programmas sadaļā „Izglītība” paredz četru gadu laikā – līdz valsts simtgadei 2018.gadā – panākt, lai skolotāju atalgojums sasniedz vismaz vidējo darba samaksu, tas ir, 1100 eiro mēnesī. Pirmkārt, plānojam ieviest jauna veida algu modeli par pilnu slodzi, taču saglabāt skolotāju kvalifikācijas klases, lai augstāk vērtēti skolotāji saņemtu lielāku atalgojumu par pamatalgu. Otrkārt, pilnu slodzi veidos visi (ne tikai mācību stundu skaits) skolotāju padarītie darbi mācību procesa laikā. Treškārt, tiks samazināts skolotāja kontaktstundu skaits, dodot tiesības pašām skolām regulēt skolotāju noslodzes sadalījumu. Adekvāta rezultāta sasniegšanai kontroli pār izglītības programmas saturu un mācību metodēm ir jānodrošina pēc iespējas tuvāk vietai, kur noris mācību process – tātad skolā. Tieši šādā principā balstīts modelis ieviests Somijā, kas šobrīd izglītības kvalitātes rādītājos atrodas starp pasaules līderiem. Ceturtkārt, par obligātu pienākumu jānosaka skolotāju tālākizglītību, vienlaikus nodrošinot finansiāli efektīvu atbalsta sistēmu (tā sauktos skolotāju „vaučeru”s).
Visbeidzot – būtu jāpalielina finansējums izglītības sistēmai kopumā. Tieši izglītība ir mūsu nākotnes konkurētspējas un dzīves kvalitātes pamats. Tāpēc ar šo lēmumu pieņemšanu – mainot sistēmu kopumā, nevis pieliekot dažus eiro pie algas visiem – būtu bīstami ilgi vilcināties.